Pēteris III

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēteris III Romanovs

Pēteris III Romanovs (kr. Пётр III Фёдорович Романов, vāc. Peter III, or Karl Peter Ulrich, Herzog von Holstein-Gottorp, 1728.-1762.) bija Šlēzvigas-Holšteinas hercogs, vēlāk Krievijas impērijas imperators (1761-1762), valdīja 186 dienas.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa tēvs bija Šlēzvigas-Holšteinas grāfs Kārlis Frīdrihs, māte Pētera I meita, princese Anna Romanova (Анна Петровна Романова). Tēvu Pēteris zaudēja, būdams 11 gadus vecs.

1742. gadā bezbērnu imperatore Elizabete (Елизавета Петровна) izsludināja viņu par troņmantnieku, iecēla par lielkņazu un atveda uz Krieviju, kur zēnu kristīja pareizticībā ar vārdu Pēteris (Пётр).

1745. gadā viņu aprecināja ar Anhaltes-Cerbstas (Anhalt-Zerbst) princesi Sofiju (Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg, vēlāko Krievijas imperatori Katrīnu II). 1754. gadā viņiem piedzima dēls Pāvils (Павел), nākošais imperators Pāvils I.

Pēteris, vēl būdams troņmantnieks, kļuva par sauszemes šļahtas kadetu korpusa virspavēlnieku. Šī muižnieku bērnu mācību iestāde bija dibināta 1731. gadā, pateicoties feldmaršala Miniha gādībai. Ir daudz liecību, ka Pētera pastāvīgās rūpes par korpusu nebija ne kaprīze, ne untums, bet gan nopietna sapratne par izglītības nepieciešamību. Tāpat viņš ļoti rūpējās par Ķīles universitātes attīstību.

1761. gada 25 decembrī (1762. gada 5. janvārī pēc jaunā stila) tika kronēts par Krievijas imperatoru. Pat atklāti Pētera III nelabvēļi — tādi kā Bolotovs vai Austrijas sūtnis Mersi-Aržanto, - bija spiesti atzīt imperatora rakstura īpašības, kas apkārtējos raisīja simpātijas: labsirdību, uzticēšanos, lielās darba spējas un vēlmi domāt par valsti, nevis sevi.

1762. gada 29. jūnijā valsts apvērsumā gāzts no troņa, miris 7. jūlijā Ropšā (Ропша), netālu no Pēterburgas.

Valdīšanas 186 dienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Apturēja Krievijas impērijas līdzdalību Septiņgadu karā, jo nebija ne mazākā iemesla karot ar Prūsiju - starp abām šīm valstīm nebija ne mazāko pretrunu vai interešu konflikta, ko vajadzētu risināt ar ieroču palīdzību (to pirms savas nāves gan bija iecerējusi pati Elizabete).
  • Likvidēja Pētera I lolojumu - Slepeno kanceleju un tās “vārds un darbs” politisko vajāšanu sistēmu.
  • Izsludināja vecticībnieku amnestiju, kuriem nu ļāva brīvi atgriezties Krievijā un netraucēti piekopt savu rituālu.
  • Kvalificēja muižnieku īstenoto dzimtcilvēku nogalināšanu kā “tirānisku mocīšanu” un kā noziegumu to iekļāva krimināllikumā.
  • Marta rīkojums aizliedza sodīt zemāko kārtu ļaudis ar rīkstēm un “kaķiem” (Pētera I ieviesta deviņastu pātaga).
  • Uzsāka Baznīcas zemes īpašumu sekularizāciju, paspēja pārrakstīt daļu klosteru dzimtcilvēku par valsts zemniekiem (atdot klosteru zemniekiem zemi, ko tie faktiski apstrādāja jau paaudžu paaudzēs Pēteris III nepaspēja, kaut projekts jau bija uzrakstīts).
  • Noraidīja R.Voroncova projektu, kurš paredzēja piešķirt monopoltiesības uz zemes īpašumiem un rūpniecību tikai muižniecībai. Pevēlēja izveidot projektu "kā pacelt pilsētnieku kārtu Krievijas pilsētās, lai tā dzīvotu kā vācieši, un kā veicināt to iesaistīšanu rūpniecības veidošanā”.
  • Aizliedza rūpnīcu īpašniekiem pirkt dzimtcilvēkus kā vergu darbaspēku, pavēlot “iztikt ar brīvajiem strādniekiem, noalgotiem pēc pases un par atrunātu algu”.
  • 1762. gada 18. februāra manifests “Par muižniecības brīvestību” (Манифест о вольности дворянства) likvidēja Pētera I likumu, saskaņā ar kuru muižniekiem, neraugoties ne uz veselību, ne pašu vēlmēm, ne dotībām un talantiem nācās kā katorgā kalpot valstij ceturtdaļgadsimtu. Tika atļauts stāties draudzīgo valstu dienestā. Vecākiem, tiko muižnieku atvase sasniedza 12 gadu vecumu, vajadzēja iesniegt rakstisku atskaiti, kas bērnam līdz šim mācīts, kādi talanti, par ko bērns interesējas, kur pats vēlas tālāk mācīties. Visai novatoriska bija sava veida “iztikas minimuma” ieviešana — tiem pusaudžiem, kuru vecāku saimniecībā bija mazāk nekā 1000 dzimtcilvēku, tika nodrošināta bezmaksas izglītība Kadetu korpusā.

Kā liecina arhīvu dokumenti, lielākā daļa Katrīnas II īstenoto apgaismības reformu projektu līmenī bija izstrādājis Pēteris III, taču tās īstenotas pēc viņa nāves.

Pučs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liktenīgs bija viņa mēģinājums likvidēt gvardi. Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par janičāriem: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. Pirmais, ko viņš izdarīja, likvidēja leibkompāniju: gvardes rotu, kuras vienīgais nopelns bija piedalīšanās Elizabetes rīkotajā valsts apvērsumā. Pēc tam pavēlēja visiem gvardes virsniekiem valkāt mundierus (daudziem to uzvilkt nācās pirmo reizi mūžā) un pildīt savus tiešos dienesta pienākumus. Šo rīkojumu gvardi uztvēra ar sašutumu un šausmām — lielai daļai pat nebija ne jausmas ne tikai, kas ietilpst viņu dienesta pienākumos, bet pat, kur atrodas kazarmas. Līdz ar to gvarde bija tas spēks, uz kura tika balstīts Katrīnas II ieplānotais valsts apvērsums.

1762. gada 28. jūnija rītā, esot ārpuspilsētas rezidencē, kad Pēterhofā ieradās no Pēterburgas izlauzies ģenerālporučiks M.Izmailovs ar saviem kirasieriem, Pēteris III uzzināja, ka viņa sieva, imperatrise Katrīna devusies uz Pēterburgu un izsūtījusi uzsaukumu pulcēties gvardes pulkiem, lai pasludinātu sevi par imperatori, bet viņu par gāztu no troņa. Imperatora svītā tobrīd atradās viņa no izsūtījuma atsauktais ģenerālfeldmaršals grāfs Burhards Kristofors Minihs — leģendārs karavadonis, dēvēts par "dzelzs Minihu". Tas ieteica rīkoties uzreiz: sūtīt ziņu uz Kronštati, lai Ņevā ienāk karakuģi, pašam imperatoram tā holšteiniešu pulka (kuram gvarde nebija pretinieki) pavadībā atstāt Pēterhhofu, bet dumpi apspiest uzticēt kaujās rūdītajam Rumjanceva ekspedīcijas korpusam. Vajadzēja tikai pavēli, un Dzelzs Minihs būtu dumpi likvidējis pāris stundās. Pēteris III nedeva šādu pavēli. Viņu arestēja Katrīnas atsūtītie gvardi. 7. jūlijā Pēteri III nožņaudza. Pēc historiogrāfijā dominējošās versijas to veicis Katrīnas mīļākā Grigorija Orlova brālis Aleksejs Orlovs.

Popularitāte[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieks Karamzins (Карамзин, Николай Михайлович) jau 1797. gadā rakstīja, ka “piekrāptā Eiropa visu laiku par šo valdnieku spriež, pamatojoties tikai uz viņa ienaidnieku vai to līdzskrējēju izteikumiem...”

Katrīnas līdzgaitnieku aģitācijai gvardē nebūt nebija tik lieli panākumi, kā tie to vēlējās. Kad Izmailovskas un Semjonovskas gvardes pulki bija pieņēmuši lēmumu atbalstīt Katrīnas organizēto valsts apvērsumu, Preobraženskas gvardes pulks atteicās lauzt Pēterim III doto zvērestu. Tikai pēc tam, kad pučisti arestēja lielu daļu Preobraženskas pulka virsnieku — C.Voroncovu, P.Izmailovu, P.Voijekovu un daudzus citus, - pulku izdevās izvest no kazarmām. Francijas vēstnieka sekretārs K-K.Ruljērs savos memuāros raksta, ka pats redzējis, kā matroži krogos uzbrūk gvardiem par to, ka tie “par alus kausu pārdevuši imperatoru”. Maskavā, saņēmis Katrīnas manifestu, gubernators to nolasīja laukumā, garnizona un sapulcējušos iedzīvotāju priekšā. Pabeidzis runu, viņš uzsauca “Urā Katrīnai!” Atbildē — kapa klusums. Tikai pēc trešā uzaicinājuma tam pievienojās tie virsnieki, kuri atradās tiešā gubernatora tuvumā, bet garnizons un tauta turpināja klusēt.

Valdnieka raksturs, interese par vienkāršās tautas dzīvi, uzsāktās reformas, Pētera I iedibinātā diktatoriskā režīma likvidēšanas uzsākšana, pat tāds sīkums kā tas, ka viņš pa galvaspilsētas ielām pārvietojās ejot kājām, bez apsardzes kavalkādes, tas viss padarīja Pēteri III ļoti populāru. Labākais Pētera III popularitātes pierādījums — fantastiskais viltvāržu skaits, kurš ievērojami pārsniedza jebkuru citu kronēto personu viltotāju pulciņu. Pie tam tas ne tikai Krievijā, kur impērija gandrīz krita viltus Pētera III Jemeļjana Pugačova priekšā, bet pat aiz tās robežām: viens no 1775. gada čehu zemnieku sacelšanās Austrijā vadoņiem uzdevās par “no troņa gāzto krievu princi”; Balkānos parādījās savs "no nāves Krievijā laimīgi paglābies Pēteris III", īstajā vārdā Stepans Mazais, kurš rezultātā kļuva par Melnkalnes valdnieku.

Šobrīd Krievijas historiogrāfijā virkne autoru ķērusies pie Pētera III dzīves un darbības revizijas, jo līdz šim literatūrā dominējis Katrīnas II, kņazienes Katrīnas Daškovas Andreja Bolotova radītā propagandas versija - Katrīnai II, kura pie varas bija nākusi apvērsuma ceļā, un likusi gvardiem nogalināt savu vīru, visvairāk par visu bija nepieciešams radīt Pētera III kā infantila pusplānprātiņa un valsts interešu nodevēja tēlu. Daškova bija Katrīnas draudzene un viena no apvērsuma organizatorēm, bez tam viņai bija arī personīgs motīvs: Pētera III mīļākā bija viņas māsa Elizabete Voroncova (kuru Pēteris III gatavojies precēt, pirms tam izšķiroties no Katrīnas). Savukārt Bolotovs bija sens Katrīnas II mīļākā Grigorija Orlova sirdsdraugs.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — М.: Россия; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992 г.
Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Elizabete
Krievijas imperators
1761.-1762.
Pēctecis:
Katrīna II