Ibērijas lūsis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ibērijas lūsis
Lynx pardinus (Temminck, 1827)
Ibērijas lūsis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta Kaķu apakšdzimta (Felinae)
Ģints Lūši (Lynx)
Suga Ibērijas lūsis (Lynx pardinus)
Izplatība
Mapa distribuicao lynx pardinus 2003.png

Ibērijas lūša izplatības areāls 2003. gadā

Ibērijas lūsis (Lynx pardinus) ir Pireneju pussalā sastopams kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs, kas pieder lūšu ģintij (Lynx). Šīs sugas izdzīvošana ir kritiski apdraudēta un mūsdienās tā ir sastopama nelielās, sadrumstalotās teritorijās Andalūzijā Spānijas dienvidos.[1] Pirms 150 gadiem Ibērijas lūsis bija sastopams visā Pireneju pussalā un Francijas dienvidos.[2]

Viens no galvenajiem iemesliem sugas izmiršanai ir tas, ka Ibērijas lūsis medī tikai dažu sugu dzīvniekus. To skaits ļoti strauji samazinājās, kad 20. gadsimtā tā galveno medījumu - Eiropas truša populāciju piemeklēja divas slimību epidēmijas.[3][4] Otrs svarīgs iemesls sugas apdraudējumam ir dzīves telpas nemitīgā samazināšanās, cilvēkiem apbūvējot lūša apdzīvotās krūmāju audzes. Šī ir visapdraudētākā kaķu apakšdzimtas suga pasaulē.[5] Liela nozīme sugas saglabāšanā ir zoodārzu Ibērijas lūša pavairošanas programmām nebrīvē. Saskaņā ar skaitīšanas datiem Andalūzijā savvaļā 2013. gadā mājoja 309 Ibērijas lūši.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibērijas lūsim ir gara vaigu bārda

Ibērijas lūsis ir vidēji liels plēsējs, kas ir apmēram uz pusi mazāks nekā Eirāzijas lūsis.[7] Augumā tas ir līdzīgs Kanādas lūsim un rūsganajam lūsim. Kā visiem lūšiem tam ir raksturīgā lūšu īsā aste, ausu pušķi un garā vaigu bārda. Tā kažoks ir gaiši pelēkbrūns, ar melniem vai tumši brūniem, nelieliem plankumiem. Salīdzinot ar Eirāzijas lūsi, plankumu ir daudz vairāk, bet reizēm kažokam vispār nav raibumu. Kažoka matojums ir izteikti īsāks kā citām lūšu sugām, kuras mājo aukstākos reģionos ziemeļos. Uz krūtīm, vēdera un kāju iekšpusēm ir gaišāks matojums, bez plankumiem.

Tēviņi ir lielāki un smagāki nekā mātītes. Ķermeņa garums, galvu ieskaitot, tēviņam ir 85-110 cm, mātītei 84-88 cm,[8] astes garums 12-13 cm, augstums skaustā 55-70 cm.[8] Vidējais tēviņa svars ir 12,8 kg,[7] mātītei - 9,3 kg.[7] Reizēm var novērot divreiz smagākus indivīdus kā vidēji sugai ir raksturīgs.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibērijas lūsis mājo atklātās ainavās, kur aug zāle un krūmi, jo šādā vidē mājo tā iecienītais medījums - Eirops trusis. To var sastapt Andalūzijas kalnos 400 - 1300 metrus virs jūras līmeņa.[2] Lūsis apmetas vietās, kas ir vientulīgas, nomaļas un kur ir pieejams ūdens. Tas izvairās no cilvēkiem un pamet teritorijas, kurās attīstās intensīva lauksaimniecība.[2] Ibērijas lūsis ir vientuļnieks un teritoriāls dzīvnieks. Pieauguša dzīvnieka teritorija aizņem apmēram 20 km², tomēr teritorijas lielums atkarīgs no medījuma daudzuma. Mātītes un tēviņa teritorija var pārklāties, bet sava dzimuma lūši no teritorijas tiek padzīti. Teritorija tiek iezīmēta un regulāri apsekota.[2] Tēviņš un mātīte īsu brīdi pirms un pēc pārošanās turas kopā, bet pēc tam abi šķiras. Mazuļus mātīte audzina viena pati.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ibērijas lūsis ir vientuļnieks un teritoriāls dzīvnieks

Ibērijas lūša galvenā barība ir Eiropas trusis, kas vasaras laikā sastāda 93% no kopējās barības.[7] Ziemas laikā trušu patēriņš nedaudz krītas, jo to skaits kļūst mazāks. Ziemā Ibērijas lūsis medī arī briežu un stirnu mazuļus, nelielos daudzumos meža pīles, irbes, Granādas zaķus un dažādus grauzējus. Tēviņam dienā ir nepieciešams viens trusis, bet mātīte, kas rūpējas par mazuļiem, dienā nomedī 3 trušus.[2] Ja trušu populācija strauji krītas, Ibērijas lūsis nespēj piemēroties jaunai barībai un cieš badu.[3]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu Ibērijas lūši sasniedz 1 gada vecumā.[9] Tā kā to apdzīvotās teritorijas paliek arvien mazākas, kā arī samazinās trušu resursi, tēviņi ir spiesti samazināt savu teritoriju. Normālos apstākļos viens tēviņš sapārotos ar vairākām mātītēm, bet mazo teritoriju ietekmē Ibērijas lūšiem mūsdienās veidojas monogāmi pāri.[9] Mātītes parasti meklējas janvāra mēnesī, bet, ja nenotiek apaugļošanās vai mazuļi agrā vecumā iet bojā, mātīte meklējas atkārtoti. Gada laikā parasti tiek izaudzināts viens metiens, bet, ja nav piemēroti apstākļi, mātītes nepārojas.[9] Grūsnības periods ilgst 63-73 dienas, parasti piedzimst 2-4 mazuļi, no kuriem visbiežāk izdzīvo tikai viens vai divi lūsēni.[2] Mazuļi piedzimst migā, kas ierīkota koka dobumā vai alā. Kamēr lūsēni ir mazi, māte tos pārvieto vairākas reizes no vienas migas uz otru, lai izvairītos no ienaidniekiem. Piedzimstot lūsēni sver 200 - 250 g. Ibērijas lūši ir pieauguši un kļūst neatkarīgi 7-8 mēnešu vecumā,[9] bet reizēm tie paliek mātes tuvumā līdz 23 mēnešu vecumam.[2] Pieauguši jaunie tēviņi pamet mātes teritoriju un meklē jaunu apmēram 30 km attālumā, toties jaunās mātītes bieži paliek mātes teritorijā vai apmetas kaimiņos.

Ibērijas lūsis var savvaļā nodzīvot līdz 13 gadiem, bet to vidējais mūžs ir daudz īsāks.[2] Tas nav bīstams cilvēkam un mājlopiem, bet, lai aizsargātu savu teritoriju vai mazuļus Ibērijas lūsis var uzbrukt citiem plēsējiem. Ir zināmi gadījumi, kuros Ibērijas lūsis ir nogalinājis lapsas, savvaļas kaķus un suņus.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]