Karaļūdens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Platīna stieples šķīšana karaļūdenī

Karaļūdens ir koncentrētas slāpekļskābes un sālsskābes maisījums tilpuma attiecībās 1:3.[1] Par karaļūdeni šo maisījumu nosauca alķīmiķi, jo tajā šķīst pat zelts — "metālu karalis". Svaigi pagatavots karaļūdens ir bezkrāsains, bet dažu sekunžu laikā kļūst dzeltenbrūns izdalījušos slāpekļa oksīdu un nitrozilhlorīda dēļ. Karaļūdenim piemīt asa hlora un slāpekļa oksīdu smaka. Ar laiku gāzes izdalās no karaļūdens un tas zaudē savu aktivitāti.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļūdens pieder pie spēcīgiem oksidētājiem, jo, tam sadaloties, veidojas hlors, kurš rašanās brīdī ir atomārā veidā.

HNO3 + 3HCl → NOCl + Cl2 + 2H2O

Rodas arī nitrozilhlorīds — nestabila dzeltenbrūna gāze, kas sadalās par hloru un slāpekļa (II) oksīdu:

2NOCl → 2 NO + Cl2

Bezkrāsainais slāpekļa (II) oksīds, izdaloties gaisā, reaģē ar skābekli un veido brūnu slāpekļa (IV) oksīdu.

Karaļūdenim reaģējot ar cēlmetāliem, kā zeltu vai platīnu, rodas šo metālu šķīstoši kompleksie hlorīdi.

Au + 4HCl + HNO3H[AuCl4] + NO + 2H2O
3Pt + 18 HCl + 4HNO3 → 3H2[PtCl6] + 4NO + 8H2O

Karaļūdenī nešķīst tantāls un titāns, bet rutēnijs šķīst tikai gaisa skābekļa klātienē, veidojot heksahlorrutēnijskābi.[2] Rodijs un irīdijs ar karaļūdeni reaģē tikai smalku pulveru veidā.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļūdeni lieto par reaktīvu ķīmijas laboratorijās. Ar karaļūdens palīdzību iegūst zeltu un platīnu no tos saturošiem atkritumiem.

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā vācu karaspēks okupēja Kopenhāgenu, ungāru ķīmiķis Ģerģs Heveši izšķīdināja karaļūdenī vācu fiziķu Maksa fon Laues un Džeimsa Franka Nobela prēmijas zelta medaļas, lai noslēptu tās no okupantiem. Kopš nacionālsociālisma pretinieks, vācu pacifists Karls fon Oseckis 1935. gadā saņēma Nobela miera prēmiju, nacisti aizliedza vāciešiem saņemt un nēsāt Nobela apbalvojumus. Trauks ar izšķīdināto zeltu glabājās Nīlsa Bora institūtā, bet pēc kara beigām zeltu atkal izdalīja no šķīduma un nodeva Nobela prēmijas komitejai jaunu medaļu izgatavošanai, kuras atdeva Frankam un fon Lauem.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 377. lpp.
  2. Лучинский Г.П. Курс химии. Ч.2 (krieviski)
  3. Stephan Schwarz. The case of the bottled Nobel medals (pdf). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Atjaunināts: 2009-10-29. (angliski)