Makss fon Laue

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Makss fon Laue
Max von Laue
Makss fon Laue 1914. gadā
Makss fon Laue 1914. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 9. oktobrī
Pfafendorfa, Prūsijas karaliste, Vācijas impērija
Miris 1960. gada 24. aprīlī (80 gadi)
Rietumberlīne
Pilsonība Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Vecāki Jūliuss Laue
Minna Zerenere
Dzīvesbiedre Magdalēna Degena
Bērni 2
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Cīrihes universitāte
Frankfurtes universitāte
Berlīnes universitāte
Maksa Planka institūts
Alma mater Strasbūras universitāte
Getingenes universitāte
Minhenes universitāte
Berlīnes universitāte
Pasniedzēji Makss Planks
Studenti Leo Silārds
Frīdrihs Beks
Frics Londons
Sasniegumi, atklājumi rentgenstaru difrakcija
Apbalvojumi 1914. gada Nobela prēmija fizikā

Makss fon Laue (vācu: Max von Laue, dzimis 1879. gada 9. oktobrī, miris 1960. gada 24. aprīlī) bija vācu fiziķis. 1914. gadā Laue ieguva Nobela prēmiju fizikā par rentgenstaru difrakcijas pētījumiem kristālos.[1] Šis atklājums lika pamatus rentgenspektroskopijas attīstībai.

Makss fon Laue devis ieguldījumu optikā, kristalogrāfijā, kvantu mehānikā, supravadītspējas un relativitātes teoriju attīstībā. Būdams vadošos posteņus Vācijas zinātniskajās institūcijās, veicinājis vācu zinātnes atjaunošanos un attīstību pēc Otrā pasaules kara.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1879. gadā Pfafendorfā (mūsdienu Koblencas sastāvdaļa), Prūsijā. Viņa tēvs Jūliuss Laue bija militārās administrācijas ierēdnis, 1913. gadā iecelts muižniecības kārtā.[2] Tādējādi titulu mantoja arī dēls Makss.

1899. gadā Makss fon Laue uzsāka studēt matemātiku, fiziku un ķīmiju, mācījās Strasbūras, Getingenes, Minhenes universitātēs. 1902. gadā sāka studēt Berlīnes universitātē, kur viņa doktora darba vadītājs bija kvantu mehānikas pamatlicējs Makss Planks. 1903. gadā Makss fon Laue saņēma doktora grādu.

No 1906. līdz 1909. gadam strādāja par privātdocentu Berlīnē un bija Maksa Planka asistents. Šajā laikā satika Albertu Einšteinu, kura relativitātes teoriju atbalstīja un deva arī savu ieguldījumu tās attīstībā.

No kreisās uz labo: profesori Nernsts, Einšteins, Planks, Milikens un Makss fon Laue 1931. gadā Berlīnē.

Vēlāk strādāja Minhenes universitātē pie Arnolda Zommerfelda (1909-1912), pēc tam Cīrihes universitātē (1912-1914) un Frankfurtes universitātē (1914-1919). No 1919. gada līdz pat 1943. gadam bija teorētiskās fizikas profesors Berlīnes universitātē.

Ideoloģijas ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gadā Vācijā, nākot pie varas Hitleram, nacionālsociālisma ideoloģija sāka ietekmēt arī fizikas jomu. Tika atbalstīta "vāciešu fizikas" jeb "āriešu fizikas" kustība, ko izveidoja Filips Lenards (1905. gada Nobela prēmijas laureāts fizikā) kā pretstatu "ebreju fizikai", īpaši vēršoties pret Einšteina relativitātes teoriju. Daudzi ebreju zinātnieki bija spiesti emigrēt no Vācijas. Makss fon Laue bija viens no retajiem (arī Makss Planks), kas uzdrošinājās aizstāvēt Einšteinu un citus ebreju zinātniekus.[3]

2. pasaules kara laikā Makss fon Laue savu Nobela zelta medaļu bija nosūtījis uz Nīlsa Bora institūtu Dānijā, lai tā nenokļūtu nacistu rokās. Bet vācu armijai ienākot Dānijā, arī tur vairs nebija droši to saglabāt. Tad ungāru ķīmiķis Ģerģs Heveši izšķīdināja gan Laues, gan arī vēl viena Nobela prēmijas laureāta Džeimsa Franka medaļas karaļūdenī. Pēc kara zelts no trauka tika atkal izdalīts, un no iegūtā zelta Nobela prēmijas komiteja organizēja jaunu medaļu izgatavošanu.[4]

Pēckara laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara beigās Laue kopā ar vēl 9 vācu zinātniekiem tika aizturēts un aizvests uz Lielbritāniju. Tikai 1946. gadā viņam atļāva atgriezties Vācijā. Laue strādāja pie zinātnes institūciju atjaunošanas Braunšveigā (1946-1948). Vēlāk Laue strādāja Getingenes universitātē un Maksa Planka institūtā. No 1951. gadam līdz 1958. gadam (aiziešanai pensijā) Laue bija Frica Hābera Fizikālās ķīmijas institūta direktors Berlīnē (Berlin-Dahlem).

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gada 8. aprīlī Laue cieta autokatastrofā, saduroties ar motociklu, kura vadītājs gāja bojā. Laues stāvoklis no sākuma deva cerības uz atveseļošanos, tomēr tas pasliktinājās, un 24. aprīlī Laue mira 80 gadu vecumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The Nobel Prize in Physics 1914. Nobel Foundation.
  2. Max von Laue Biography – Deutsches Historisches Museum Berlin
  3. Max von Laue. Notable Names Database.
  4. "Adventures in radioisotope research", George Hevesy

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Heike Kamerlings Oness
Nobela prēmija fizikā
1914
Pēctecis:
Viljams Henrijs Bregs
Viljams Lorenss Bregs