Latvijas Nacionālā opera

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 56°57′19″N 24°06′17″E / 56.95528°N 24.10472°E / 56.95528; 24.10472

Latvijas Nacionālā opera
Národní opera v Rize.jpg
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Adrese Aspazijas bulvāris 3
Arhitekts Ludvigs Bonštets
Dibināta(-s) 1919
Vadība
Direktors Zigmars Liepiņš
Baleta trupas
mākslinieciskais vadītājs
Aivars Leimanis
Galvenais diriģents Modests Pitrens
Zāles
Lielā zāle 946
Jaunā zāle 147—338
Beletāžas zāle 100
Sarkanā zāle 100
www.opera.lv

Latvijas Nacionālā opera (LNO) ir repertuāra operteātris Aspazijas bulvārī 3, Rīgā. Repertuārā ir operas un baleta izrādes, kuras tiek rādītas sezonas ietvaros (no septembra vidus līdz maija beigām). Vienas sezonas laikā LNO tiek parādītas gandrīz 200 izrādes, un tiek sagatavoti vidēji 6 jauniestudējumi. Lielajā zālē ir 946 sēdvietas, Jaunajā zālē — 250 līdz 300 sēdvietas. Tajā strādā vairāk nekā 600 štata darbinieku: 28 operas solisti, 105 orķestra mūziķi, 62 kora mākslinieki un 70 baleta trupas dalībnieki. Ēka atrodas Rīgas centra kanālmalas apstādījumu joslā.

Kopš 2013. gada 4. novembra Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs ir Zigmars Liepiņš.[1]

Ēka[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas 1. pilsētas (vācu) teātra ēka celta 1860.-1863. gadā pēc arhitekta Ludviga Bonšteta (1822-1885) projekta, vietā, kur agrāk atradies viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem - Pankūku bastions. Tā ir hellenizēta klasicisma stila celtne, kuras greznāko ziemeļaustrumu fasādi rotā jonisko kolonnu portiks un alegorisku figūru grupa (Apolons, traģēdijas un komēdijas simboli, drāmas ģēnijs u.c.).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālās operas ieejas fasāde
Latvijas Nacionālās operas piebūve ar jauno zāli

Latvijas Nacionālās operas pirmsākumi meklējami 1782. gadā, kad atklāja pēc Hāberlanda projekta celto Rīgas teātra (Rigaer Stadttheater) namu ar 500 skatītāju vietām, ko sauca arī par Muses namu. Tā direktors Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls par saviem līdzekļiem uzturēja 24 mūziķu lielo simfonisko orķestri. Par koncertu un operu koncertmeistaru un diriģentu tika uzaicināts Konrāds Feige, kurš iestudēja izrādes ne tikai Rīgā, bet arī Pēterburgā, Rēvelē un Tērbatā. Kad 1788. gadā Fītinghofs pārcēlās uz Pēterburgu, par Muses nama direktoru kļuva aktieris Meierers. 1815. gadā Muses biedrība (die Gesellschaft der Musse) ēku atpirka no Fītinghofu ģimenes. 1837.-1839. gadā teātra kapelmeistars bija Rihards Vāgners. 1860.-1863. gadā uzcēla jaunu Rīgas pilsētas teātra ēku ar gandrīz 2000 skatītāju vietām, kuru atklāja ar Frīdriha Šillera "Vallenšteina nometnes" un Ludviga van Bēthovena "Fidelio" iestudējumiem. 1882.-1887. gadā pēc pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta ugunsgrēkā izdegušo ēku atjaunoja. Pirmā Pasaules kara laikā teātri slēdza un kā Pilsētas Vācu teātris (Deutsches Stadttheater) savu darbību tas atsāka tikai pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā 1917.gadā.

Līdztekus 1912. gadā Pāvula Jurjāna (1866-1948) vadībā Rīgā sāka darboties pirmais latviešu operkolektīvs, privātais teātris "Latviešu opera" (arī "Latvju opera"). Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā atgriezās Rīgā. 15. oktobrī ar Rīgas pilsētas priekšnieka Paula Hopfa gādību[2] tagadējā Nacionālā teātra telpās notika Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis" izrāde (orķestri diriģēja Teodors Reiters). 19. novembrī "Klīstošais holandietis" tika izrādīts, nenomainot iepriekšējā vakarā notikušās Latvijas Republikas proklamēšanas akta dekorācijas.

Pēc tam, kad varu pārņēma LSPR valdība, 1919. gada 23. janvārī ar Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītāja Andreja Upīša rīkojumu Latvju operas kolektīvs pārcēlās uz Rīgas pilsētas vācu teātra ēku. 9. februārī ar Pētera Stučkas valdības dekrētu uz kooperatīviem pamatiem uzturētā Latvju opera tika nacionalizēta un pasludināta par "Padomju Latvijas operu", nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

Pēc P.Stučkas valdības padzīšanas 1919. gada 22. maijā trupa atgriezās pie nosaukuma Latvju opera un tika piekomandēta Dienvidlatvijas brigādei. Savukārt pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 15. augustā abus pilsētas teātrus rekvizēja, Vācu teātra trupa tika izlikta no savas ēkas, un tajā ievācās Latvju opera.[3] 1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tika pieņemti "Noteikumi par nacionālo operu". Trupai atkal, kā padomju laikā, bija ar likumu garantēta teātra ēka, nacionālās operas statuss un valsts finansējums. 2. decembrī Latvijas Nacionālajā operā uzveda Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" izrādi, un šo datumu pieņemts svinēt kā Latvijas Nacionālās operas izveidošanās dienu (LPSR laikā operas izveidošanu atzīmēja 23. janvārī, pēc tam atkal 2. decembrī[2]).

Pirmais operas direktors bija Jānis Zālītis. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera bija Rīgas muzikālās dzīves centrs. Ik gadu tā sniedza līdz 8 operu jauniestudējumiem, no 1923. gada sākās arī baleta izrādes. 20 gadu laikā notika vairāk nekā 300 izrādes, kuras katru gadu noskatījās vidēji 220 000 skatītāji.

1940. gadā kad Padomju Savienība okupēja Latviju, mainījās operteātra nosaukums uz "Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri". Sekojošajā 3 gadus ilgajā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.-1944.) - par "Rīgas operteātri", pēc tam atkal 1940. gada nosaukums. 1989. gada 24. aprīlī notika jau Latvijas Nacionālās operas 70 gadu jubilejas svinības un atgriešanās pie starpkaru periodā lietotā nosaukuma.[2]

1990. gada sezonu slēdza ar Džuzepes Verdi "Masku balles" izrādi sāka ēkas rekonstrukciju, kuru pabeidza 1995. gadā. Operas trupa atgriezās uz savas skatuves ar Jāņa Mediņa operas "Uguns un nakts" iestudējumu. 2001. gadā pabeidza celt piebūvju kompleksu ar Jauno zāli un 300 skatītāju vietām.

Teātra vadītāji un mākslinieciskie vadītāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka pirmais Rīgas pilsētas teātra vadītājs 1782.-1788. gadā bija Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls. 1837.-1839. gadā teātra kapelmeistars bija Rihards Vāgners, 1844.–1855. un 1859.–1862. gadā Johans Šrameks (Schramek, Šrámek)[4], 1863.-1865. gadā Ernsts Katenhūzens (Catenhusen), 1865.-1866. gadā Eduards Augusts Molnārs (Molnar), 1898.-1900. gadā Bruno Valters. Pēc Pirmā pasaules kara laikā Pēterpilī atjaunotās Latvju operas direktors bija Jāzeps Vītols, bet finanšu rīkotājs advokāts Andrejs Frīdenbergs. Pēc kara Latvijas Nacionālās operas direkcijā darbojās Jānis Zālītis (direktors 1919-1922), 1922. gada sezonas sākumā opera pārgāja uz autonomas valsts pabalstītas mākslas institūcijas statusu,[5] kuru vadīja trīs direktori – Teodors Reiters, Jānis Mediņš un Alberts Kviesis, vēlāk arī Alfrēds Kalniņš, Jānis Brigaders, Ansis Gulbis (direktors 1926), Pauls Jozuus (direktors 1927-1929) un Teodors Reiters (direktors 1922—1926, 1931—1934). Atgriešanās valsts uzņēmuma statusā notika 1928. gadā. Viesdiriģenti šajā laikā bija Georgs Šnēfogts, Napoleone Annovači, Emīls Kupers un Leo Blehs. Jēkabs Poruks bija operas direktors 1936.-1940. un 1941.-1944. gadā. Pēc Otra pasaules kara operas orķestra diriģenti bija Leonīds Vīgners, Arvīds Jansons, Edgars Tons, Rihards Glāzups, Jāzeps Lindbergs, Jānis Hunhens. Pēc Latvijas Nacionālās operas atjaunošanas no 1996. gada līdz 2013. gadam to vadīja Andrejs Žagars.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dziļleja K. Rīga - teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932.
  • Nacionālās operas darbības desmit gadi. - LNO: Rīga, 1929.
  • Bērziņš A. Latviešu teātra attīstības gaitas. - Valters un Rapa: Rīga, 1932.
  • Lesiņš K. Latvijas Nacionālā opera 20. pastāvēšanas gadā. / Latvijas nacionālā opera. - LNO: Rīga, 1938.
  • Rokpelnis F. Trīsdesmit darba gadi. / Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra 30. gadi. - LPSR Teātru biedrība: Rīga, 1949.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Nacionālo operu vadīs komponists Zigmars Liepiņš BNS, 2013-11-04
  2. 2,0 2,1 2,2 Čeže M. Klīstošās jubilejas. // Kultūras Diena. 17.10.2008.
  3. Dziļleja K. Rīga - teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932., 707. lpp.
  4. [1]
  5. «Valsts operu nekad neatstās»
 Anita Bormane, Latvijas Avīze, 2012. gada 13. janvārī

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]