Latvijas Nacionālā opera

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 56°57′19″N 24°06′17″E / 56.95528, 24.10472

Latvijas Nacionālā opera
Národní opera v Rize.jpg
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Adrese Aspazijas bulvāris 3
Arhitekts Ludvigs Bonštets
Dibināta(-s) 1919
Vadība
Direktors Zigmars Liepiņš
Baleta trupas
mākslinieciskais vadītājs
Aivars Leimanis
Galvenais diriģents Modests Pitrens
Zāles
Lielā zāle 946
Jaunā zāle 147—338
Beletāžas zāle 100
Sarkanā zāle 100
www.opera.lv

Latvijas Nacionālā opera (LNO) ir repertuāra operteātris Rīgā (Aspazijas bulvārī 3), Latvijā. Repertuārā ir operas un baleta izrādes, kuras tiek rādītas sezonas ietvaros (no septembra vidus līdz maija beigām). Vienas sezonas laikā LNO tiek parādītas gandrīz 200 izrādes, un tiek sagatavoti vidēji 6 jauniestudējumi. Lielajā zālē ir 946 sēdvietas, Jaunajā zālē — 250 līdz 300 sēdvietas. Tajā strādā vairāk nekā 600 štata darbinieku: 28 operas solisti, 105 orķestra mūziķi, 62 kora mākslinieki un 70 baleta trupas dalībnieki. Ēka atrodas Rīgas centra kanālmalas apstādījumu joslā.

Kopš 2013. gada 4. novembra Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs ir Zigmars Liepiņš.[1] Iepriekš, laika posmā no 1996. gada līdz 2013. gada septembrim, LNO vadīja Andrejs Žagars.

Ēka[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Pilsētas teātra jeb Rīgas pilsētas vācu teātra ēka celta 1860.-1863. gadā pēc arhitekta Ludviga Bonšteta (1822-1885) projekta, vietā, kur agrāk atradies viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem - Pankūku bastions. Tā ir hellenizēta klasicisma stila celtne, kuras greznāko ziemeļaustrumu fasādi rotā jonisko kolonnu portiks un alegorisku figūru grupa (Apolons, traģēdijas un komēdijas simboli, drāmas ģēnijs u.c.).

Nacionālās operas tapšana un vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālās operas ieejas fasāde
Latvijas Nacionālās operas piebūve ar jauno zāli

1912. gadā Pāvula Jurjāna (1866.-1948.) vadībā Rīgā sāka darboties pirmais latviešu operkolektīvs, privātais teātris "Latviešu opera" (arī "Latvju opera"). Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet 1918. gadā atgriezās Rīgā. Jau 15. oktobrī ar Vācijas armijas rezerves kapteiņa un Rīgas pilsētas priekšnieka Paula Hopfa gādību[2] mūsdienu Nacionālā teātra telpās (toreiz tas bija Krievu teātris jeb 2. Pilsētas teātris) notika Riharda Vāgnera "Klīstošais holandietis" izrāde (orķestri diriģēja Teodors Reiters). 19. novembrī "Klīstošais holandietis" tika izrādīts, nenomainot iepriekšējā vakarā notikušās Latvijas Republikas proklamēšanas akta dekorācijas.

1919. gada 23. janvārī ar LSPR Izglītības komisariāta (komisārs Andrejs Upīts) rīkojumu Latvju operas kolektīvs pārcēlās uz daudz plašākajām Rīgas pilsētas vācu teātra ēku, no kurienes tika padzīta līdzšinējā trupa un ēkas apsaimniekotāji. 9. februārī ar Pētera Stučkas valdības dekrētu uz kooperatīviem pamatiem uzturētā Latvju opera tika nacionalizēta un pasludināta par valsts operu - "Padomju Latvijas opera", - nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

Pēc P.Stučkas valdības padzīšanas 1919. gada 22. maijā, trupa atgriezās pie nosaukuma Latvju opera (no valsts operas atkal pārtopot par kooperatīvu uzņēmumu), kā arī nācās atstāt telpas, jo Vācu teātra ēka juridiski piederēja Lielajai ģildei. Savukārt Latvju opera tika piekomandēta pulkveža Baloža Dienvidlatvijas brigādei jeb 1. Kurzemes divīzijai. 15. augustā 1. Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja abus pilsētas teātrus. Vācu teātra trupa tika izlikta no savas ēkas, un tajā ievācās Latvju opera.[3] 1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tika pieņemti Noteikumi par nacionālo operu. Trupai atkal, kā padomju laikā, bija ar likumu garantēta teātra ēka, nacionālās operas statuss un valsts finansējums. 2. decembrī jau ar "Latvijas Nacionālās operas" vārdu tiek uzvesta vēl padomju periodā sagatavotā Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" izrāde, un šo datumu tika pieņemts svinēt kā Latvijas Nacionālās operas izveidošanās dienu (LPSR laikā operas izveidošanu atzīmēja 23. janvārī, pēc tam 2. decembrī - vizpārpieņemta un vēstures zinātnes atzīta viedokļa par LNO izveidošanas datumu nav[2]).

Pirmais operas direktors bija Jānis Zālītis. No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera bija Rīgas muzikālās dzīves centrs. Ik gadu tā sniedza līdz 8 operu jauniestudējumiem, no 1923. gada sākās arī baleta izrādes. 20 gadu laikā notika vairāk nekā 300 izrādes, kuras katru gadu noskatījās vidēji 220 000 skatītāji.

1940. gadā kad Padomju Savienība okupēja Latviju, mainījās operteātra nosaukums uz "Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātri". Sekojošajā 3 gadus ilgajā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.-1944.) - par "Rīgas operteātri", pēc tam atkal 1940. gada nosaukums. 1989. gada 24. aprīlī notika jau Latvijas Nacionālās operas 70 gadu jubilejas svinības un atgriešanās pie starpkaru periodā lietotā nosaukuma.[2]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dziļleja K. Rīga - teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932.
  • Nacionālās operas darbības desmit gadi. - LNO: Rīga, 1929.
  • Bērziņš A. Latviešu teātra attīstības gaitas. - Valters un Rapa: Rīga, 1932.
  • Lesiņš K. Latvijas Nacionālā opera 20. pastāvēšanas gadā. / Latvijas nacionālā opera. - LNO: Rīga, 1938.
  • Rokpelnis F. Trīsdesmit darba gadi. / Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra 30. gadi. - LPSR Teātru biedrība: Rīga, 1949.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Nacionālo operu vadīs komponists Zigmars Liepiņš BNS, 2013-11-04
  2. 2,0 2,1 2,2 Čeže M. Klīstošās jubilejas. // Kultūras Diena. 17.10.2008.
  3. Dziļleja K. Rīga - teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932., 707. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]