Tartu

Tartu
	Tartu
	Tartu pilsētas dome
; Karogs	; Ģerbonis
	; Tartu Atrašanās vieta Igaunijā
Koordinātas: 58°23′″N 26°43′″E / <span class="geo-dec geo" title="Maps, aerial photos, and other data for Expression error: Unexpected / operator Expression error: Unexpected / operator">Expression error: Unexpected / operator, Expression error: Unexpected / operatorKoordinātas: 58°23′″N 26°43′″E / <span class="geo-dec geo" title="Maps, aerial photos, and other data for Expression error: Unexpected / operator Expression error: Unexpected / operator">Expression error: Unexpected / operator, Expression error: Unexpected / operator
Pilsētas tiesības	1224
	Platība
- Kopējā	38,8 km²
	Iedzīvotāji (2008)
- Kopā	102 414
- Blīvums	2 640/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
- Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
	Mājaslapa: http://www.tartu.ee/

Vikipēdijas raksts

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Tartu (agrāk - Tērbata, vācu: Dorpat, krievu: Дерпт) (Tartu) ir otra lielākā Igaunijas pilsēta. Atrodas dienvidaustrumos pie Emajegi upes. Ja Tallina ir Igaunijas politiskais un ekonomiskais centrs, tad Tartu uzskata par Igaunijas intelektuālo un kultūras centru, īpaši tāpēc, ka Tartu sāka darboties pirmā Baltijas provinču (Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas) universitāte. Tajā laikā tā bija arī galvenais centrs latviešu akadēmiskajai izglītībai. Tartu, kas atrodas 180 km uz dienvidaustrumiem no Tallinas, ir Dienvidigaunijas centrs.

Satura rādītājs

1 Vēsture
- 1.1 Livonijas Indriķa hronika par Vetsekes uzturēšanos Tērbatā
2 Cilvēki
3 Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Arheoloģijas dati liecina, ka pastāvīga apmetne Tartu vietā bijusi no V gadsimta p. m. ē. Rakstos pirmoreiz minēta 1030. gadā Kijevas Krievzemes hronikās, kad Jaroslavs Gudrais ieņēma Tartu, nosaucot par Jurjevu (Юрьев) un piespiezdams maksāt meslus vietējai Ugalas maztautai. Krievzemes vara turpinājās līdz 1061. gadam, kad Tartu ieņēma pēc hronikas ziņām sosoli (iespējams, sakalieši).

Ziemeļu krusta karu laikā pilsētu ieņēma Livonijas ordenis, tomēr vēlāk pilsētu vairākas reizes ieņēma igauņi. 1223. gadā par Tērbatas ķēniņu kļuva bijušais Kokneses ķēniņš Vetseke. 1224. gadā Tartu pēc ilgām kaujām ieņēma krustneši, Vetseke krita kaujā. Turpmāk pilsēta bija pazīstama ar nosaukumu Tērbata (Dorpat, Tarbatum) un bija Tērbatas bīskapijas galvaspilsēta.

1262. gadā pilsētu aplenca un izpostīja Aleksandra Ņevska dēls, Vladimiras lielkņazs Dmitrijs Perejaslavskis. 1280. gadā Tartu iestājās Hanzas savienībā. Viduslaikos Tartu ir liels tirdzniecības centrs ar lielākoties vācu iedzīvotājiem.

XVI gadsimtā Tartu nokļūst Polijas sastāvā, un pilsētā tika nodibināja jezuītu skolu. 1629. gadā pēc Zviedru-poļu kara Tartu iekļāvās Zviedrijas sastāvā. 1632. gadā Zviedrijas karalis nodibināja Tartu universitāti (Academia Gustaviana).

1721. gadā pēc Nīstades miera līguma Tartu nokļuva Krievijas sastāvā. Tā ietilpa Vidzemes guberņas (galvspilsēta - Rīga) sastāvā. XIX gadsimtā Tartu universitāte kļuva par ievērojamu vācbaltiešu, igauņu un latviešu kultūras centru.

1869. gadā Tartu notika pirmie Igauņu dziesmu svētki, bet 1870. gada tiek atklāts pirmais igauņu profesionālais teātris - Vanemuine.

Tomēr XIX gadsimta beigās notiek plaša rusifikācijas kampaņa. 1893. gadā Tērbata tiek nosaukta senajā krievu vārdā par Jurjevu, tiek ieviesta krievu valoda apmācībā.

1920. gada 2. februārī pilsētā tiek noslēgts Tartu miera līgums starp jauno Igaunijas valsti un Padomju Krieviju, kurā tiek atzīta Igaunijas neatkarība.

2.pasaules kara laikā Tartu centrs tiek spēcīgi nopostīts. PSRS laikos Tartu bija ārzemniekiem slēgta pilsēta, jo šeit atradās liela Padomju armijas gaisa spēku bāze.

[izmainīt šo sadaļu] Livonijas Indriķa hronika par Vetsekes uzturēšanos Tērbatā

“	Pēc tam novgorodieši atsūtīja kņazu Vjačko (Vetseki), kas bija kādreiz Koknesē noslepkavojis bīskapa vīrus, iedeva viņam līdzi naudu un divsimt vīru un piešķīra viņam virskundzību Tērbatā un citos novados, kurus viņš spēšot sev pakļaut. Un kņazs ieradās ar saviem vīriem Tērbatā, kur pils ļaudis viņu ar prieku uzņēma, lai būtu stiprāki cīņā pret vāciešiem, un atdeva viņam meslus no apkārtējiem novadiem; un pret ikvienu, kas nemaksāja meslus, viņš norīkoja karaspēku un nopostīja visas zemes, kas viņam nepakļāvās, no Vaigas līdz Viru un no Viru līdz Jervai un Sakalai, un nodarīja kristiešiem visu iespējamo postu.	”
—Livonijas Indriķa hronika XXVII 5. (1224. gads)