Animācija

Animācija (no latīņu: animātiō — 'atdzīvināšana') jeb multiplikācija (no latīņu: multiplicatio — 'pavairošana') ir attēlu secīga rādīšana noteiktā ātrumā un noteikta lieluma fiksētā kadrā, lai panāktu kustības ilūziju. Animācijas filma (secīgu attēlu kopums) parasti tiek rādīta ar ātrumu 24 kadri sekundē (parasti kadri tiek dublēti — tātad zīmēti tiek 12 kadri sekundē), kas ir pietiekami, lai mūsu acs neredzētu kadru maiņu (mirgošanu) un uztvertu atsevišķus attēlus kā vienu, kurā attēlota objekta kustība. Kustības šķietamība ir iespējama, pateicoties mūsu redzes īpatnībām. Šo principu izmanto arī kino.

Animācijas vēsture

Pirmsākumi

Par animācijas pirmsākumiem var uzskatīt alu glezniecību paleolītā ap 30 000. gadu p.m.ē. (piem.: Altamiras ala Spānijā), kur pirmatnējie mākslinieki, piezīmējot skrienošiem buļļiem vairākas kājas, visticamāk, mēģinājuši panākt kustības ilūziju.

Kustīgie attēli

Animācija jeb filma sastāv no daudziem kadriem. Šo atsevišķo kadru pirmsākumi meklējami divu attēlu kustības apvienojumā — šis princips tika izmantots taumatropā (angļu: thaumatrope), ko pirmoreiz demonstrēja Pīters Marks Rodžets (Peter Mark Roget) Londonā 1824. gadā. Taumatrops kļuva par populāru rotaļlietu un parasti tas bija apaļš kartona gabaliņš, kuram abās pusēs uzzīmēti dažādi attēli (piemēram: zieds un vāze) un, kustinot abās pusēs iestiprinātās gumijas aukliņas, divi attēli saplūda vienā attēlā (attiecīgi: zieds vāzē).

Vēlāk parādījās fenakistiskops jeb stroboskops. 1834. gadā Viljams Horners (William George Horner) demonstrēja Bristolē savu darinājumu: zootropu, kas ir cilindrs, kura iekšpusē ievietota lente ar zīmējumiem (piemēram, cilvēks dažādās kustības fāzēs), augšpusē ir savdabīga perforācijas lente, kas ļauj acij fiksēt kadru un rada kustības ilūziju. Ar šo aparātu palīdzību varēja veidot jau garākas animācijas sekvences par diviem taumatropa kadriem.

Projektors

Jau sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis (384—322 p.m.ē.) ir minējis efektu, kas līdzinās projektoram: tumšā telpā, kuras ārsienā izveidots mazs caurumiņš, uz pretējās sienas projicējas ārpusē redzamā ainava. Renesanses laikā (piemēram: Leonardo da Vinči (1452—1680)) mākslinieki lietoja projektora paveidu, lai precīzi uzzīmētu perspektīvu. 17. gadsimtā jezuītu priesteris Kirhners (Athanasius Kirchner) uzskicēja ierīci "magia catoptrica", zināmu arī kā "magic latern", kas ir mūsdienu diapozitīvu projektora priekštecis.

Kamera

1872. gadā Edvards Maibridžs fotografējot nejauši atklāja filmēšanas principu: secīgi nofotografējot daudz kadrus pēc kārtas viņš ieguva zirga skriešanas sekvenci — vēlāk viņš nofotografēja vēl vairākas kustību sekvences un projicēja tās caur zoopraksiskopa un "magic latern" apvienojumu. 1882. gadā E.Maibridža nofilmētā materiāla ietekmēts Etjēns Žils Marejs izgatavoja "gunstock camera" — savdabīgu šaujamieroci filmu uzņemšanai.

Animācijas tehnikas

Vladislava Stareviča leļļu animācijas filma "Kinoperatora atriebība" (1912).

Zīmētā (klasiskā) animācija

Zīmētās animācijas kadri sākumā tiek zīmēti uz papīra un tad zīmējuma kontūras tiek pārzīmētas uz speciālas animācijas plēves, tad izkrāsotas un pēc tam katrs kadrs tiek nofotografēts. Parasti plēves tiek izmantotas līmeņos: atsevišķā līmenī kustīgie tēli un atsevišķā līmenī fons. Lielākā daļa 20. gadsimtā tapušo animācijas filmu ir zīmētās animācijas (piemēram: R.Stiebras un A.Bērziņa filma "Kabata"(1983)).

Leļļu animācija

Leļļu animācijā tiek izmantotas lelles un dekorācijas — lai panāktu kustības šķietamību, lelles tiek kustinātas un fotografētas (piemēram: Arnolda Burova leļļu animācija "Pasaka par vērdiņu" (1969)). Par šī animācijas žandra aizsācēju uzskata privātā Kauņas studijā strādājošo Vladislavu Stareviču, kura pirmās filmas "Briežvaboļu cīņa" un "Skaistā Lukandija" tapa 1910. gadā.

Aplikācijas animācija

Aplikācijas animācijās izmanto aplikācijas: parasti no papīra izgrieztas detaļas, kas tiek kustinātas uz plakanas virsmas un tad fotografētas pa kadram.

Datoranimācija

Pamatraksts: Datoranimācija

Digitālā animācija pilnībā tiek radīta ar datora palīdzību. Tā var būt gan 3D, gan 2D animācija.

Latvijas animācijas vēsture

Latvijas animācijas pamatlicējs ir Arnolds Burovs (1915—2006). 1966. gadā Arnolds Burovs Rīgas Kinostudijā izveidoja pirmo leļļu filmu studiju. Tajā pašā gadā viņš uzņēma pirmo Latvijas leļļu animācijas filmu "Ki-ke-ri-gū". Savas dzīves laikā Latvijas animācijas klasiķis nofilmējis ap 40 filmu ("Dauka" (1968), "Bums un Piramidons" (1969), "Pasaka par vērdiņu" (1969), "Kozete" (1977) "Si-si-dra" (1977), "Bimini" (1981) un citas).

1969. gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmēja pirmo animāciju aplikācijas tehnikā, bet 1983. gadā — pirmo zīmēto (klasisko) animāciju.

Izmantotā literatūra

Beckerman H., "Animation: the whole story", 2003. gads

Ārējās saites