Nacionālisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Polijas-Lietuvas ūnijas kaujinieki 1621. gadā aizstāv savu karogu. 19. gadsimta glezna.

Nacionālisms ir etniski konservatīva politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes konceptu. Nacionālisms var ietvert gan nācijas identitātes un vērtību aizsardzību, gan savas nācijas stādīšanu augstāk par citām.

Nacionālisms ir ideoloģija, kas uzskata nāciju par cilvēka sociālās dzīves fundamentu - radies 18. gadsimtā, jau 19. gadsimtā tas sāk dominēt valstu iekšējā politikā.[nepieciešama atsauce]. Nacionālisma jūtas sakņojas kā vēsturisko, tā ģeogrāfiskos, kā valodiskos, tā kultūras apstākļos. Nacionālismam raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta, apziņa, ka cilvēks pieder kādai noteiktai tradīcijai, kas ir atšķirīga no citu grupu tradīcijām.

Nacionālisma jēdziens[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālisms sakņojas Franču revolūcijā, un tas gadsimta laikā iegūst vairākas nokrāsas. Būtiskākie strāvojumi ir kultūras un politiskais nacionālisms.

Kultūras nacionālisms visplašāk izplatījās tieši Centrālajā un Austrumeiropā, kur, būtībā izkliedētiem cilvēkiem, nācijas apziņu veido kopēja senatne, reliģija un/vai valoda.

Politiskais nacionālisms, kas pieprasa savu valsti, un pat izvirza savu nāciju kā vadošo pasaulē, veidojas nedaudz vēlāk, lai gan bieži vien ir grūti nošķirams, jo īsts kultūrnacionālisms laikam ir iespējams vien tikai dažu intelektuāļu, filozofu, aprindās, taču izejot jau plašākā publikā, rodas vēlme pēc kādām īpašām tiesībām.

Nacionālisms un romantisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālisms cieši saistīts arī ar romantismu, it sevišķi Vācijā, kur bieži šie jēdzieni nav nošķirami. Abi šie domas virzieni uzskata, ka tieši caur vēsturi ir izprotamam pagātne un plānojama nākotne. Par vienu no spilgtākajiem domātājiem uzskatāms Johans Gotfrīds Herders, kuru par pamatlicēju var uzskatīt kā vācu nacionālisti, tā romantisti. Herdera 1784.- 1791. gadā iznākušais darbs Idejas par cilvēces vēstures filozofiju runā par „tautas garu”, kas ir brīnišķīgs un neizskaidrojams, neviena nācija nav pielīdzināma citai, turklāt nācijas raksturs ir nemainīgs laika gaitā. Tomēr nešaubīgi notiek tautu attīstība, tā ir kā viena ķēde, kurā katrs posms ir saistīts ar cirtu, gan iepriekšējo, gan nākamo. Viņš uzskatīja, ka civilizāciju veido nevis internacionāla elite, bet gan vienkāršā tauta. Taču Herders nekādā ziņā neizceļ kādas tautas pārākumu, gluži otrādi, ikvienas tautas pienākums ir kopt savu specifisko tradīciju.

Līdzīgus uzskatus 19. gadsimta sākumā pauž arī Frīdrihs fon Šēgels un Frīdrihs fon Saviņī- vēsture pierāda to, ka kultūrai jāattīstās dabiski, ka noteiktus likumu ir veidojusi vēsturiskā attīstība un tie nav atvasināmi no universāliem principiem.

Franču revolūcijas ietekme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franču revolūcija nacionālisma izcelšanos ietekmē divējādi. Pirmkārt, pirms tās apzināts un noformulēts nacionālisms un "nācijas" jēdziens nepastāvēja, tā bija kā paraugs tam, ko viena nācija var panākt, Franču nacionālā pašapziņa veidoja pilsoniskumu, tā spēja noturēties pret pārējo Eiropu. Šādi mērķi tuvi ir politiskiem nacionālistiem. Turklāt 1791. gada konstitūcijas trešais pants pasludināja, ka visas suverenitātes princips pieder nācijai, tātad, katrai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Otrkārt, Franču revolūcija pārvērtās par Francijas plāniem pārņemt visu Eiropu, Napoleona iekarojumos tika pakļautas daudzas tautas, turklāt pat tās, kuras iepriekš vienmēr bijušas brīvas no virs varām, kā vāci, kas savukārt pavisam noteikti neapmierināja daudzus, radās vēlme atbrīvoties. Kā pamatu vēlmei atbrīvoties nacionālisti uzskata jau iepriekš minēto vēsturi, tautas paražas un tradīcijas.

Nacionālo valstu veidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar nacionālisma kā idejas parādišanos, parādījās ideja par valstu nacionālo raksturu (pirms tam valstis veidojās vai nu ap dinastiju, vai pēc reliģiskās piederības principa. Tēma kļuva aktuāla līdz ar grieķu brīvības cīņām 1822. gadā, - līdz tie 1830. gadā izcīnīja iespēju dibināt savu valsti. 1830. gadā lielvalstis pieļāva 1830. gadā Beļģijas proklamēšanu, Burbonu dinastijas nomaiņu pret Orleānu dinastiju Francijā, neiejaucās poļu dumpī utt.; 1858. gadā Valahija un Moldāvija apvienojās, izveidojot Rumānijas karalisti. 1861. gadā izveidojas Itālija. 1867. gadā piešķīra Luksemburgas lielhercogistei neitralitāti. Pieļāva Serbijas izveidošanos. Parādījās ideja par leģitimitātes neatbilstību laikam (liberālisma un masu nacionālisma ideju ietekmē). Krimas karš izjauca Vīnes savienību, kas vēl bremzēja nacionālo ideju uzvaru). 1871. gadā proklamē Vācijas impēriju.

Latviešu nacionālistu organizācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskās partijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Biedrības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskās organizācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]