Nikodems Rancāns
| ||||||||||||||||
Nikodems Rancāns (1870—1933) bija latviešu katoļu garīdznieks, Latgales Atmodas kustības darbinieks, rakstnieks, Latvijas vēstures pētnieks. Latgales Pagaidu zemes padomes loceklis (1917—1918), Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktors (1929—1933).
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1870. gada 13. septembrī Zaļmuižas pagasta Migliniekos[1] rentnieka ģimenē. Mācījās Zaļmuižas pagastskolā un Ludzas pilsētas skolā (1883—1885), vēlāk Pleskavas reālskolā (beidzis 1889. gadā) un Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā (1891—1896).
No 1897. gada Pēterburgas Sv. Katrīnas baznīcas vikārs, tad Krāslavas Romas katoļu baznīcas vikārs un ticības mācības skolotājs Krāslavas skolā. 1898. gadā kļuva par Pēterburgas katoļu proģimnāzijas inspektoru, nodibināja internātu (1899). Studēja Pēterburgas garīgajā akadēmijā, 1903. gadā ieguva teoloģijas maģistra grādu, bija viens no latgaliešu „Pīterpiļs latvīšu muzykālōs bīdreibys” dibinātājiem, no 1906, gada Pēterburgā izdeva un rediģēja laikrakstu „Sākla”. No 1907. gada Rēzeknes katoļu baznīcas dekāns, nodibināja Rēzeknes draudzes skolu un Rēzeknes tirdzniecības skolu, 1912. gadā Greiškānu zemkopības skolu.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī Nikodemu Rancānu ievēlēja par Latgales kongresa organizācijas priekšsēdētāju, viņš bija Latgales Pagaidu zemes padomes loceklis (1917—1918). Lielinieku varas laikā bija spiests atstāt Latgali, 1919. gadā bija Kurmenes draudzes prāvests, Preiļu katoļu draudzes prāvests (1920—1929), Rēzeknes Valsts skolotāju institūta direktors (1929—1933).[2]
Miris 1933. gada 21. jūlijā Rēzeknē.[3]
Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
N. Rancāns bija latgaliešu nacionālās atmodas un sabiedriskās dzīves rosinātājs. Sekmēja Latgales tuvināšanu pārējiem Latvijas novadiem, Kopā ar E. Kozlovski organizēja latviešu spiestuves „Dorbs un Zineiba” (1912) dibināšanu Rēzeknē.[4]
Grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Genovefa (1907)
- Augļu dārzs (1910)
- Sakņu dārzs (1910)
- Dzeršona latvīšu nalaime (1910)
- Pļovas un viņu pōrlobōšana (1911)
- Bišu kūpšona (1911)
- Kooperacija aba myusu krojaizdavu kases, zemkūpeibas bīdrības un draudzes krāmi (1914)
- Liturgika (1922)
- Ticeibas pamati (1923)
- Latwijas wèsture 1.—2. sējumi (1921—1924)
- Ceļōjums pa Latgolu (1924)
- Kungs Tvardovskis (1927)
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Triju Zvaigžņu ordenis (1926)
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skvērā pie Rēzeknes augstskolas atrodas Nikodemam Rancānam veltīts piemineklis (2002). Viņa vārdā ir nosauktas ielas vairākās Latgales pilsētās.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Nikodems Rancāns. Latgaļu rakstnīks un tautas audzynōtōjs. Rokstu krōjums. Red. M. Bukšs. [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1971
- Keišs, S., Kukšs, M. Nikodema Rancāna roksti. No: Nikodems Rancāns: Rokstu krōjums. Rēzekne, 2002, 37.—61. lpp.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XVIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 34 938—34 940. sleja.
- ↑ http://lgdb.lnb.lv/index/person/46/
- ↑ Zemes klēpī guldīts dižākais Latgales dēls monsinjors Nikodems Rancāns. Latgales Ziņas, 1933. gada 28. jūlijs
- ↑ Latviešu grāmatniecības darbinieki
|