Ludza

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Ludza nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ludza
Ludza
Ludza
Ģerbonis: Ludza
Ģerbonis
Ludza
Red pog.png
Ludza
Koordinātas: 56°32′47″N 27°43′37″E / 56.54639°N 27.72694°E / 56.54639; 27.72694Koordinātas: 56°32′47″N 27°43′37″E / 56.54639°N 27.72694°E / 56.54639; 27.72694
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Ludzas novads
Pilsētas tiesības kopš 1777. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
krievu: Люцин
vācu: Ludsen
poļu: Lucyn
Platība
 - Kopējā 10,53 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.)[1]
 - kopā 8 907
 - blīvums 845,9/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-57(01-02)
Mājaslapa: www.ludzaspils.lv

Ludza ir sena Latgales pilsēta un Ludzas novada centrs gleznainā apvidū Lielā Ludzas ezera krastā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzas apkārtne bijusi apdzīvota jau mezolītā (8.-5. gt. pr. Kristus), par to liecina Lielā Ludzas eze­ra krastos atrastie kaula priekšmeti. Neolīta (5.-2. gt. vidus pr. Kristus) apmetnes Lielā Ludzas ezera Budjankas pussalā un Jurizdikas ragā, ko 1959. gadā pē­tījis R. Snore, tāpat Ķīšukalna pilskalns (saukts arī par Selupinku vai Jersovkas pilskalnu) un kapulauks, ko pētījusi E. Snore, liecina par Ludzas apkārtnes ne­pārtrauktu apdzīvotību. Ka apdzīvotība bijusi inten­sīva, liecina krievu arheologu N. Sizova un J. Romanova pētījumi (1890.-1891. g.) Odukalna senkapos, kur izpētīti 338 apbedījumi. Ap 1939. gadu Ķīšukalna dienvidu pakājē apmetnē izarts sudraba kaklariņķīs (sver 173,2 g). Glabājas Rīgā, Latvijas Vēstures mu­zejā.

Ludza 12. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu vēsturnieks N. Karamzins savā sacerējumā "Krievijas valsts vēsture" pirmais izteica domu, ka Kijevas hronikā (Киевская летопись) pieminētā Lučina varēja būt mūsdienu Ludza.[2] Hronikas teksts vēstīja, ka kņazam Rjurikam Rostislava dēlam, 1174. gadā dodoties no Novgorodas uz Smoļensku, dzimis dēls, kam viņš apņēmās dot pilsētu Lučinu (Лучин) un uzcelt Svētā Mihaila baznīcu vietā, kur viņš dzimis (И даст ему Лучин город, в нем родися и ся поставишна на том месте церковь св. Михаёла, где родил).

Zināms, ka kņazs Rjuriks Rostislava dēls (Рюрик Ростиславович) piederēja pie tajā laikā ietekmīgās Smoļenskas kņazu Rostislaviču dzimtas. Viņa brālis Romāns Rostislavičs 1171. -1176. gadā bija Kijevas lielkņazs un piespieda Vitebskas kņaza amatā 1175. gadā atjaunot savu dēlu Dāvidu.

Pēc cita uzskata Kijevas hronikā pieminēta Lučina atradās pašā Smoļenskas kņazistē, nevis Latgalē.[3] 12. gs. Lučinas vārdam līdzīgi vietvārdi atrodami arī citviet - Lučānu sādža pie Ļesnajas upes, Lučinas ciems pie Dņepras, pie Lučāna ezera. [4]

Livonijas ordeņa valsts pakļautībā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Livonijas ordeņa mestra Vennemara no Brigenejas valdīšanas laikā 1399. gadā agrākās latgaļu pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili (tagad saglabājušās tikai drupas). Ludzas pils bija Rēzeknes fogtejas blakus pils, ko pārvaldīja fogta iecelts ierēdnis. Pilij bija seši torņi, trīs vārti un divas priekšpilis. Spriežot pēc pils paliekām, gan iekšējās priekšpils, gan galvenās pils sienas bijušas celtas no laukakmeņiem un apliktas ar ķieģeļiem. Iekarot pili centušies Krievijas cars Ivans IV, Polijas karalis Stefans Batorijs, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs.
  • Pils atradās pie pašas Pleskavas kņazistes robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla cietoksni Krasnij Gorodok.
  • 1481. gadā krievi iebruka Latgalē un daļēji nopostīja arī Ludzu.
  • līdz 1525. gadam ordenis pili atkal atjaunoja.

Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēc Livonijas kara (1558-1583) Ludza ietilpa Livonijas Pārdaugavas hercogistē.
  • Pēc Polijas-Zviedrijas kara 1629. gadā Ludza ar pārējo Latgali tika pievienota Polijai-Lietuvai.
  • 1654. gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks ielenca pilsētu, parakās zem pils mūriem un Ludzu ieņēma. Aplenkšanas laikā pili tik stipri saspridzināja, ka tā drīz vien sagruva.
  • Pēc Lielā Ziemeļu kara no pils bija atlikušas tikai drupas.
  • 1765. gadā apmetne pie pils nosaukta par miestu.

Krievijas impērijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzas pilsdrupas 2012. gada rudenī.

Pēc Polijas-Lietuvas pirmās dalīšanas (1772) Latgali un līdz ar to arī Ludzu pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai. 1777. gadā Latgali sadalīja Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos. Ludza kļuva par apriņķa pilsētu. 1778. gadā Ludzu pievienoja Polockas guberņai. 1796. gadā Lu­dzas apriņķi un pilsētu iekļāva Baltkrievijas guber­ņā. 1802. gadā Baltkrievijas guber­ņu sadalīja Mogiļovas un Vitebskas guberņā un Ludzu ar apriņķi un pārējo Latgali iekļāva Vitebskas guberņā. 19. gs. 1. ceturksnī Ludzā stipri pieauga tirdzniecības nozīme. Pilsētā notika seši gadatirgi, galvenā tirdzniecības prece bija lini. 1815. gadā lielākā daļa iedzīvotāju Ludzā (67%) bija ebreji un pilsētā bija septiņas sinagogas.[5] 1896. gadā Ludzā bija 242 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi. 20. gs. sākumā Ludzā dzīvoja gk. sīktirgotāji un amatnieki. 1902. gadā darbojas divas dzirnavas, divi kaļķu cepļi, ādu miecētava, ķieģeļu ceplis.

Pilsoņu karš un Brīvības cīņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvvalsts periods un Otrais pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1929. gadā Ludzā jau notika astoņi gadatirgi.
  • 1935. gadā bija 356 tirdzniecības uzņēmumi ar 543 nodarbinātajiem un 238 ar rūpniecisko ražošanu saistīti uzņēmumi ar 344 strādājošajiem.
  • 1938. gada 11. jūnijā notiek ugunsgrēks kurā nodeg puse Ludzas.
  • 1941. g. 3. jūlijā Ludzu okupēja Vācijas armija, bet 1944. g. 23. jūlijā - Sarkanā armija. PSRS okupācijas varas ie­stāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta arī Ludzas iedzīvotāji.

Latvijas PSR periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1949. gadā Ludzas apriņķi pārveidoja par Ludzas rajonu ar centru Ludzā.
  • Pēc 2. pasaules kara Ludza sāka celt daudz rūpniecības uzņēmumu. Lielākie bija metālapstrādes, linu, gaļas un piena pārstrādes uzņēmumi.
    • Metālapstrādes rūpnīca "Metālists" ražoja 67 produkcijas veidus, gk. plaša patēriņa preces. Uzņēmumā izgatavotos cinkotos traukus eksportēja uz deviņām valstīm.
    • 1952. gadā uzceltā linu fabrika apstrādāja arī Pleskavas apgabalā izaudzētos linus.
    • Ludzā darbojās putnu kombināts, maizes ceptuve. Rēzeknes piena kombināta Ludzas pienotava (uzcelta 1972. g.) ražo­ja sviestu, krējumu, biezpienu.
    • Bija arī bezalkoholis­ko dzērienu cehs, skuju miltu fabrika, r/a "Daiļrade" filiāle, remonta un celtniecības pārvalde, Latgales meliorācijas sistēmu pārvalde, mežrūpniecības saimniecība, rajona sadzīves pakalpojumu kombi­nāts, r/a „Komutators” filiāle.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzas pilsdrupas.

Ludza atrodas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājuma daļā, mitrā, ezeriem un upēm bagātā vietā. Pie pilsētas atrodas Lielais Ludzas ezers (846,4 ha), Mazais Ludzas ezers (36,5 ha), Dunakļu ezers (82,7 ha), Zvirgzdenes ezers (134,2 ha), Runtortas ezers. No Lielā Ludzas ezera iztek Ludzas upe (Veļikajas labā pieteka), ietek Pilda ar kreiso pieteku Kivdolicu un Istalsnu. Plītnīca savieno Zvirgzdenes un Mazo Ludzas ezeru. Pie pilsētas robežas tek Garbarupe.

Ludzas apkārtne bijusi apdzīvota jau mezolītā laikā (8.-5. gt. pr. Kristus). Neolīta (5.-2.gt.vidus pr. Kristus) apmetnes Lielā Ludzas ezera Budjankas pussalā un Jurizdikas ragā, tāpat Ķīšukalna pilskalns (saukts arī par Šelupinku vai Jeršovkas pilskalnu) un kapulauks, liecina par Ludzas apkārtnes nepārtrauktu apdzīvotību. Ludza pirmoreiz minēta 1177. gadā senās krievu (Kijevas un Ipatija) hronikās. Te atradusies latgaļu pils, pie kuras bijusi arī apmetne.

Plašs skats uz pilsētu paveras no Odukalna, kur ir 7.-12. gs. latgaļu kapulauks. Netālu no tā atrodas Baznīckalns ar katoļu baznīcu. Tuvumā atrodas Dievmātes - Māras zemes karalienes - skulptūra un Svētā Tadeuša kapela. Ludzas pilsdrupas un Sv. Tadeuša kapela ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Pareizticīgo katedrāle atrodas Latgales ielā 121, pilsētas centrā. Netālu no tās ir sinagoga. No sabiedriskajām ēkām ievērojamākā ir pasta ēka Latgales ielā 110 (1929.g., arhit. D.Zariņš). Tuvumā ir lut. baznīca (1866.g.). Mūzikas skolas tuvumā pilsētas parkā ir memoriālā siena (1974.g.) un Mātes skulptūra —piemineklis (1963.g.) 2.pasaules karā kritušajiem karavīriem.

Starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Jurizdikas pilskalnā atrodas 14. gs. Livonijas ordeņa pils drupas. Lielā Ludzas ezera krastā Budjankas pussalā kādreiz atradusies Budjankas apmetne; pie Šelupinkiem ir seno latgaļu pilskalns - Ķīšukalns, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pirms Cirma ezera atrodas 18. gs. sākumā celtais krogs.

Dabas liegums — Gulbinkas purvs. Liegums ir arī Zvirgzdenes salas. Cirma ezera krastā dabas liegums — Gaiļukalns ar kadiķu audzēm. Netālu no Sedzera ezera krastā arhitektūras piemineklis - Sarkaņu katoļu baznīca (1830.g.). Ņukšos Pildas katoļu baznīca (1926.g.) ar 18.gs. altāriem. Netālu dabas liegums Pildas ezers un Silovas pilskalns. Istalsnā katoļu baznīca (celta 1800.g., pārbūvēta 1938.g.). Ciblā Eversmuižas katoļu baznīca (1771., 1871.g.), 1 km tālāk Degteru pilskalns (Silene), Ludzas upes krastā 32 m augstumā Ciblas Kapu kalns (Kazlavas pilskalns).

Izglītības iestādes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ludzas pilsētas ģimnāzija
  • Ludzas 2. vidusskola
  • Ludzas vakara vidusskola
  • Ludzas J. Soikāna mākslas skola
  • Ludzas mūzikas pamatskola
  • Ludzas bērnu un jauniešu mediju centrs
  • Ludzas Bērnu un jauniešu centrs
  • Ludzas Sporta skola
  • Ludzas 3. pirmsskolas izglītības iestāde "Namiņš"
  • Ludzas 4. pirmsskolas izglītības iestāde "Pasaciņa"
  • Ludzas speciālā pirmsskolas izglītības iestāde "Rūķītis"

Apskates vietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzas Romas katoļu baznīca.

Vēsturiskā apbūve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzā ir samērā labi saglabājusies vecā koka apbūve. Pilsētas apbūvi akcentē dažādu reliģisko ticību kulta celtnes. Šeit ir arī Latgalē vislabāk saglabājušās viduslaiku pils paliekas. Daudzām Ludzas ēkām ir valsts mēroga kultūrvēsturiska nozīme:

Kultūrvēsturiski pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas personības, kas dzimušas Ludzā

Ludzā dzīvojuši un strādājuši:

  • Aņisims Rekaševs (1859-1955), Ludzas apriņķa ārsts.
  • Jezups Soikans (1889-1930), pašvaldību darbinieks, publicists, novadpētnieks. Pēc viņa ierosmes Ludzā tika nodibināta Latgales kultūras veicināšanas biedrība. Būdams Ludzas apriņķa priekšnieka postenī, viņš lika pamatakmeni Ludzas Tautas namam, dibināja arī muzeju, vāca senlietas un vecos latgaliešu rakstus, pētīja vēsturiskus materiālus.
  • Viktors Trojanovskis (1940-2006), novadpētnieks, literāts.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  2. Карамзин Н. История государства Российского: примечание 12 к III тому (krieviski)
  3. С.В.Александров Династии Смоленских Ростиславовичей в XII-XIII вв.: В начале XII века в княжестве, кроме Смоленска, насчитывалось всего три города: Торопец, Каспля и Вержавск. В 30-50-е годы Ростиславом было основано 5 городов: Мстиславль, Ростиславль, Изяславль. Дорогобуж, Ельня. Еще 5 населенных пунктов в эти годы превратились в города: Лучин, Краен, Василев, Кричев, Пропойск. Тем самым, в середине XII века в Смоленском княжестве насчитывалось уже 16 городов.
  4. Viktors Trojanovskis. Ludzas zeme: rajona daba, vēsture, šodiena. A. Rancāna izdevniecība, 2004.
  5. Mejers Melers. Ebreju kapsētas Latvijā. Rīga 2006. ISBN 9984-19-904-5 69. lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]