Aleksandrs I Romanovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs I
Александр I Павлович
Alex1.jpg
Krievijas imperators
Amatā
1801. gada 11. marts — 1825. gada 19. novembris (kronēts 1801. gada 15. septembrī Uspenskas katedrālē, Maskavā)
Priekštecis Pāvils I
Pēctecis Nikolajs I

Dzimšanas dati 1777. gada 12. decembrī
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1825. gada 19. novembrī (47 gadu vecumā)
Taganroga, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Pāvils I
Māte Marija Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e) Elizabete Aleksejevna
Bērni 2 agri mirušas meitas
Reliģija pareizticība
Paraksts Alexander I of Russia signature.svg

Aleksandrs I Romanovs (krievu: Александр I Павлович Романов, dzimis 1777. gada 12. decembrī, miris 1825. gada 19. novembrī, šeit un turpmāk datumi pēc vecā stila) bija Krievijas impērijas imperators no 1801. gada 11. marta līdz 1825. gada 19. novembrim. Viņš bija arī nominālais Polijas karalis (1815. — 1825.), Somijas lielhercogs (1809. — 1825.), Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs (1801. — 1825.) utt.

Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes karalienes Viktorijas krusttēvs. Aleksandra I Romanova valdīšana noritēja Napoleona karu laikā. Aleksandra laukums Berlīnē, kā arī Aleksandra vārti Viesturdārzā Rīgā nosaukti Aleksandra I vārdā. Krievijas Pareizticīgo baznīca Aleksandra I vārdam pievienoja apzīmējumu "Svētītais" (krievu: Благословенный).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1777. gada 12. oktobrī (23. oktobrī pēc jaunā stila). Viņa tēvs bija Krievijas ķeizars Pāvils I, māte ķeizariene Marija. Tomēr Aleksandrs bija stiprā savas tēva mātes Katrīnas II ietekmē. 1793. gadā Aleksandrs I apprecējās ar Bādenes princesi Luīzi (vācu: Luise Marie Auguste von Baden, kas pareizticībā bija kristīta kā Elizabete (krievu: Елизавета Алексеевна, 1779—1826). Viņu meitas Marija (1799—1800.) un Elizabete (1806—1808) mira bērnībā.

Mūža otrajā pusē Aleksandrs I kļuva reliģiozāks, izteicās par atteikšanos no troņa. Miris no vēdertīfa 1825. gada 19. novembrī Taganrogā. Pēc viņa nāves izplatījās baumas, ka cara vietā esot apglabāts viņa dubultnieks, bet pats Aleksandrs kā svēts vientuļnieks (старец Федор Кузьмич) vai nu dzīvo Sibīrijā, vai klejo pa Krieviju.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandra I valdīšanas sākumā īss valsts liberalizācijas posms, kolēģijas nomainīja ar ministrijām, notika valsts finanšu reforma. Lai mazinātu Eiropas universitāšu ietekmi uz Krievijas sabiedrību, 1802. gadā tika atjaunota Tērbatas universitāte, bet 1803. gada izdots likums par izglītības iestādēm, pēc kura tika dibinātas arī citas universitātes (1804. gadā Kazaņā, 1805. gadā Harkovā).

Tika ierobežota zemnieku pirkšanu un pārdošanu, tika atļauts muižniekiem atbrīvot zemniekus pret izpirkuma maksu. Baltijas guberņās atcēla dzimtbūšanu (Igaunijas guberņā 1816. gadā, Kurzemes guberņā 1817. gadā, bet Vidzemes guberņā — 1819. gadā).

Liela ietekme valsts pārvaldē t. s. Neoficiālajai komitejai (Негласный комитет), kurā bija visi viņa jaunības draugi — Viktors Kočubejs, Nikolajs Novosiļcevs, Pāvils Stroganovs, Adams Čartorijskis.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeizara Aleksandra I valdīšanas laikā Krievijas impērijas ārpolitika kļuva vēl ekspansīvāka. 1801. gadā tā anektēja Austrumgruziju. Napoleona karu laikā 1805.-1807. gadā Krievijas impērija iesaistījās pret Franciju vērstā koalīcijā. 1806.-1812. gadā karoja ar Osmaņu impēriju, bet 1804.-1813. gadā ar Persiju. Šo karu rezultātā Krievijas impērija 1812. gadā anektēja Besarābiju (daļu no Moldovas), bet 1813. gadā Azerbaidžānu.

Pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas 1807.-1812. gadā Krievijas impērijai uzlabojās attiecības ar Francijas impēriju, bet pasliktinājās attiecības ar Lielbritānijas impēriju. 1808.-1809. gados pēc kara ar Zviedrijas karalisti Krievija anektēja Somiju.

Tomēr Napoleons ar saviem sabiedrotajiem 1812. gadā izlēma iebrukt Krievijas impērijā (1812. gada karš). Krievijai ar saviem sabiedrotajiem 1812.-1815. gadā izdevas sakaut Francijas armiju. Aleksandrs I pēc kara beigām piedalījās Vīnes kongresā un organizēja Svēto savienību pret monarhijas ideju pretiniekiem.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — М.: Россия; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Pāvils I Romanovs
Krievijas imperators
1801.-1825.
Pēctecis:
Nikolajs I Romanovs