Pikrīnskābe

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pikrīnskābe
Picric acid.png 246trinitrophenol-3D-vdW.png
Pikrīnskābes struktūrformula un molekulas modelis
Ķīmiskā formula: C6H2(NO2)3OH
Molmasa: 229,1056 g/mol
Blīvums: 1763 kg/m3
Kušanas temperatūra: 395,65 K (122,5 °C)
Viršanas temperatūra: eksplodē virs 300 °C

Pikrīnskābe (2,4,6-trinitrofenols, TNP, C6H2(NO2)3OH) ir dzeltena, kristāliska indīga viela ar ļoti rūgtu garšu. No tā cēlies vielas nosaukums (grieķu: pikros` - rūgts, ass).

Iegūšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pikrīnskābi var iegūt, nitrējot fenolu, benzolu vai acetilsalicilskābi ar sērskābes un slāpekļskābes maisījumu. Par izejvielu lietojot salicilskābi, tās karboksilgrupa atšķeļas, veidojot fenolu un oglekļa dioksīdu. Par izejvielu lietojot acetilsalicilskābi, vispirms atšķeļas etiķskābe un tālāk process notiek tāpat, kā ar salicilskābi.

Īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pikrīnskābe ir samērā spēcīga skābe, veido sāļus (pikrātus) ar metāliem un daudzām organiskām vielām. Kālija pikrāts ir viens no retajiem grūti šķīstošajiem kālija sāļiem. Amonija pikrāts ir relatīvi stabils (tam vajag diezgan spēcīgu detonatoru), bet tas tāpat var reaģēt ar metāliem, veidojot nestabilus metālu pikrātus.

Izmantošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pikrīnskābi var izmantot par sprāgstvielu. Pirms 1. pasaules kara to ļoti plaši lietoja artilērijas šāviņu pildījumam ar nosaukumiem melinīts, lidīts, šimoza. Pikrīnskābe reaģē ar metāliem, veidojot sāļus - pikrātus, tie ir vēl nestabilāki par pašu pikrīnskābi (tas dažkārt izraisīja ar pikrīnskābi lādētas munīcijas patvaļīgas eksplozijas). Pikrīnskābi agrāk lietoja arī par dzelteno krāsvielu. Analītiskajā ķīmijā pikrīnskābes sāļus lieto kālija un nātrija noteikšanai.

Pikrīnskābe