Vladimirs Svjatoslavičs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladimirs Svjatoslavičs
Valdamarr
Володимеръ Святъславль
Zlatnik HQ.jpg
6. Kijevas lielkņazs
Amatā
980. gada 11. jūnijā — 1015. gada 15. jūlijā
Priekštecis Jaropolks Svjatoslavičs
Pēctecis Svjatopolks Vladimirovičs
Novgorodas kņazs
Amatā
970. gads — ap 988. gadu
Priekštecis Svjatoslavs Igorevičs
Pēctecis Višeslavs Vladimirovičs

Dzimšanas dati ap 958. gadu
Budotino pie Pleskavas[1]
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīvo Kijeva - Veļikijnovgoroda - Norvēģija - Veļikijnovgoroda - Kijeva
Miršanas dati 1015. gada 15. jūlijā
Berestovo pie Kijevas
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Apglabāts Desmitās tiesas baznīca, Kijevā, mūsdienās - nezināmā vietā
Tēvs Svjatoslavs Igorevičs
Māte Maluša
Dzīvesbiedrs(-e) Rogneda Rogvolodovna, Bizantijas Anna, vēl četras sievas
Bērni 13 dēli, 10 meitas
Reliģija pagānisms, vēlāk kristietība

Vladimirs Svjatoslavičs (baznīcslāvu:Володимеръ Свѧтъславь, ukraiņu: Володимир Святославич, krievu: Владимир Святославич, baltkrievu: Уладзімір Святаславіч; dzimis ap 960. gadu, miris 1015. gada 15. jūlijā) bija Kijevas lielkņazs, kurš 988. vai 989. gadā Krimā pieņēma kristīgo ticību un sāka pārveidot rusu pagānu valsti Gardarīki par kristīgo Kijevas Krievzemi.

Kaut arī viņa kristītais vārds bija Vasilijs (grieķu: Βασίλειος), valdnieks turpināja lietot savu pagānisko vārdu "Valdemārs" jeb "Vladimirs". Krievu historiogrāfijā tiek godāts kā Vladimirs Lielais, Svētais Vladimirs un Vladimirs Kristītājs, bet biļinās - Vladimirs Krāšņā Saulīte (krievu: Владимир Красное Солнышко). Tā kā ieviesa kristietību Krievzemē pirms Lielās shizmas, arī katolismā tiek uzskatīts par vienu no svētajiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimirs Svjatoslavičs bija Kijevas kagana Svjatoslava Igoreviča, kas vikingu sāgās dēvēts par Svenu, ārlaulības dēls no viņa sakara ar kņazienes Olgas kalponi Malušu. Svjatoslavs Igorevičs tomēr atzina Vladimiru par savu dēlu. Vladimirs piedzima kādā ciemā Pleskavas pievārtē, kur Olga par sodu bija izsūtījusi Malušu. Olga vēlāk pieņēma mazgadīgo Vladislavu Kijevas galmā, kur ar viņa audzināšanu nodarbojās mātesbrālis Dobriņa. 969. gadā nomira Krievzemes kņaziene Olga un 970. gadā, aiziedams karagājienā uz Bizantiju (kurā viņš gāja bojā), Svjatoslavs atstāja par vietvalžiem savus dēlus, Jaropolku Svjatoslaviču - Kijevā, Oļegu Svjatoslaviču - Ovručā, bet Vladimiru - Novgorodā.

Kad Vladimirs valdīja Novgorodā, viņa karadraudzē bija no igauņu gūsta izpirktais norvēģu Vīkas provinces valdnieka Trigves Olafsona dēls Olafs, vēlākais karalis Olafs I. 977. gadā starp brāļiem izcēlās karš. Oļegs kaujās krita, Vladimirs aizbēga uz pie Norvēģijas valdnieka Hokona Sigurdsona (Håkon Sigurdsson), bet Jaropolks sāka valdīt visā Krievzemē. 980. gadā Vladimirs ar varjagu palīdzību atgriezās Krievzemē, padzina Jaropolka vietvaldi no Novgorodas, ieņēma Polocku, kur ar varu paņēma par sievu Jaropolkam apsolīto Rognedu Rogvolodovnu. Tajā pašā 980. gadā (citos avotos minēti arī citi gadi) Vladimirs ieņēma Kijevu, bet Jaropolks tika nogalināts.

Kļuvis par rusu valdnieku, Vladimirs 981. gadā vadīja karagājienu pret poļu kņazu Meško I un pakļāva Sarkanās Krievzemes (Galīcijas) zemi. 981.—982. gadā viņš uzbruka vjatičiem un piespieda viņus samaksāt meslus. 983. gadā Vladimirs rīkoja karagājienus pret jātvingiem, 984. gadā pret radimičiem, 985. gadā pret Volgas bulgāriem un hazāriem un apprecējās ar bulgāru valdnieka meitu, no kuras viņam piedzima divi dēli - Boriss un Gļebs. 988. gadā viņš iecēla savu dēlu Jaroslavu par Rostovas valdnieku. 988. gadā viņš pakļāva Donas lejteci, kur Tmutarakaņā iecēla savu dēlu Mstislavu par vietvaldi. 988. gadā Vladimirs pēc ilgāka aplenkuma ieņēma Bizantijai piederošo Taurijas Hersonesas pilsētu (krievu hronikās: Korsuņa, tagadējā Sevastopole) Krimas pussalā.

Austrumromas imperatora Bazileja II (valdīja 976.-1025.) sūtņi veda miera sarunas ar kņazu Vladimiru, kā rezultātā Hersonesa tika atdota grieķiem apmaiņā pret valdnieka māsu Annu. Viens no nosacījumiem bija kristīgās ticības pieņemšana, tādēļ turpat Hersonesā Vladimirs tapa kristīts. Pēc tam, kad Vladimirs ar Annu ieradās Kijevā, viņš piespieda kristīties arī savus padotos un vasaļus.

991. gadā Vladimirs devās karagājienā pret Dņestras horvātiem, bet 992. gadā atkārtotā karagājienā pret poļiem uz tagadējo Galīciju un Volīniju, kur dibināja Vladimiras pilsētu.

994.—997. gadā viņš no jauna devās karagājienā lejup pa Volgas upi pret Volgas bulgāriem. 997. gadā Kijevai uzbruka stepēs dzīvojošie pečeņegi, kas noslēdza savienību ar poļu kņazu Boļeslavu I un atkārtoti iebruka Vladimiram pakļautajās zemēs 1001. un 1013. gadā. Pēc Romas impērijas parauga Vladimirs licis stepē uz dienvidiem no Kijevas uzbērt zemes vaļņus (Змиевы валы) un ierīkot nocietinājumus Dņepras krastos. 1006.-1007. gadā Kijevā savā misijas braucienā pie pečeņeniem viesojās vācu mūks Bruno no Kverfurtes, kurš savā latīniski rakstītajā vēstulē Svētās Romas impērijas ķeizaram Heinriham II Vladimiru dēvēja par "Rusu vecāko" (senior Ruzorum).

Pēc kņazienes Annas nāves Vladimirs apprecējās vēlreiz, iespējams, ar Svētās Romas impērijas ķeizara Otto mazmeitu. Viņam pakļautajās zemēs pārvaldīja dēli no vairākām sievām, kas jau viņa dzīves laikā izraisīja ķildas. Par savu pēcteci Vladimirs izvēlējās Borisu un 1014. gadā viņa dēls Jaroslavs Vladimirovičs, kas bija Novgorodas valdnieks, atteicās maksāt tēvam meslus. Vladimirs nomira, gatavojoties karagājienam uz Novgorodu 1015. gada jūlijā.

Krievzemes kristīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimira kristīšana Hersonesas bazilikā Krimā (V.Vasņecova freska Kijevas Sv.Vladimira katedrālē, 1890).

Iesākumā Vladimirs valdīja kā skandināvu un senslāvu pagānu reliģiju piekritējs, un izveidoja Kijevā reliģisku kompleksu tradicionālajiem dieviem. Vēlāk, kā vēsta leģendas, Vladimirs uzaicinājis gudrus vīrus no apkārtējām valstīm, lai izvēlētos kādu no reliģijām - islāmu, katolismu, jūdaismu. Pēc sarunas ar "grieķu filozofu" esot palicis pie pareizticības. Pēc hronikas ziņām, 987. gadā Vladimirs nolēma kristīties "pēc grieķu parauga". 988. gadā viņš ieņēma Taurijas Hersonēsu (mūsdienu Sevastopoles teritorijā), un pieprasīja par sievu Bizantijas princesi Annu, pretējā gadījumā draudot doties uz Konstantinopoli. Bizantieši piekrita, ja Vladimirs kristītos, kas arī tika izdarīts. Kijevā kristīšana noritēja salīdzinoši mierīgi, tomēr Novgorodā tauta sacēlās un kristietība tika ieviesta ar varu.

Tika nodibināta Konstantinopoles patriarhāta Kijevas metropolija. Vladimiram pieraksta arī baznīcas likumdošanas izveidi (Церковный Устав Владимира). Vladimira laikā sāka drukāt pirmās Krievzemes monētas - zelta zolotņikus un sudraba srebreņikus. Šajās monētās parādās Vladimira simbols - trijžuburis, kas mūsdienās attēlots Ukrainas valsts ģerbonī un ir tās simbols. Vladimira valdīšana un kristietības ieviešana saistīta arī ar izglītības un rakstības sākšanos Krievzemē. Uz valsti tika uzaicināti bizantiešu un bulgāru mūki no Atonas. Tika sākta arī mūra celtniecība, dibinātas pilsētas (Vladimira, Belgoroda u. c.).

Pazīstamākie Vladimira bērni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms kristīšanās Vladimirs bija pazīstams kā "lielais netiklis" (latīņu: fornicator maximus, pēc Merzeburgas Tītmāra ziņām) - viņam bija apmēram 1000 piegulētāju dažādās pilsētas un bija vairākas oficiālas sievas. Pēc kristībām Vladimirs visas savas sievas esot atlaidis mājās. Zināms par 12 vai 13 Vladimira dēliem un vismaz 10 meitām.

Vladimira Svjatoslaviča ciltskoks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rurika dinastijas valdnieks Yarthewise.png
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Svjatoslavs Igorevičs
Novgorodas kņazs
969.—977.
Pēctecis:
Jaropolks Svjatoslavičs
Priekštecis:
Jaropolks Svjatoslavičs
Novgorodas kņazs
979.—988.
Pēctecis:
Višeslavs Vladimirovičs
Priekštecis:
Jaropolks Svjatoslavičs
Kijevas lielkņazs
ap 980.-1015.
Pēctecis:
Svjatopolks Vladimirovičs