Sarkanā savvaļas vista
| Sarkanā savvaļas vista Gallus gallus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Gailis ar vistām | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Vistveidīgie (Galliformes) |
| Dzimta | Fazānu dzimta (Phasianidae) |
| Ģints | Vistas (Gallus) |
| Suga | Sarkanā savvaļas vista (Gallus gallus) |
| Izplatība | |
 | |
 Sarkanā savvaļas vista Vikikrātuvē | |
Sarkanā savvaļas vista jeb džungļu vista (Gallus gallus) ir fazānu dzimtas (Phasianidae) vistveidīgais putns. Izdala 5 pasugas.[1] Pieradinot sarkano savvaļas vistu, cilvēki izveidoja mājās vistu (Gallus gallus domesticus). Ir pieņemts mājas vistu sistematizēt kā sarkanās savvaļas vistas pasugu. Tomēr pēdējo gadu mājas vistas ģenētiskajos pētījumos ir atklāts, ka pagātnē sarkanā savvaļas vista ir tikusi hibridizēta ar pelēko savvaļas vistu (Gallus sonneratii).[2]
Sarkanās savvaļas vistas izplatības areāls sākas Indijas ziemeļaustrumos. Mūsdienās šajā reģionā tīrā savvaļas formā tā ir kļuvusi ļoti reta, jo vietējie iedzīvotāji to ir intensīvi krustojuši ar mājas vistu. Izplatības areāls tālāk plešas uz austrumiem pāri Ķīnai un uz dienvidiem, sasniedzot Malaiziju, Filipīnas un Indonēziju. Kā arī tā dzīvo Ziemsvētku Salā un Marianas salās. Sarkanās savvaļas vistas ir sastopama arī dažās Havaju salās, tomēr tās ir savvaļā aizgājušas mājas vistas.
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kā visiem fazānu dzimtas putniem arī sarkanajai savvaļas vistai ir izteikts dzimumu dimorfisms: ir diezgan viegli atšķirt tēviņu no mātītes. Gailis ir daudz lielāks, spēcīgāks un muskuļotāks. Tā ķermenis ir apmēram 80 cm garš.[3] Tam ir labi attīstīta, koši sarkana sekste un ādas bārda, kā arī kailā seja ir sarkana, vienīgi ap ausīm ir balti ādas laukumi. Kakla un muguras spalvas ir garas, nosmailotiem galiem un oranžīgi sārtas. Tām piemīt zeltaini bronzīgs metālisks spīdums. Astes garās, plīvojošās spalvas veido skaistu arku. Viena no pazīmēm tīrai savvaļas formai ir horizontāls astes novietojums gan gaiļiem, gan vistām.[4] No attāluma tās izskatās melnas, bet labā apgaismojumā vizuļo zili violeti zaļas. Pie astes pamatnes tam ir balts, mīkstu spalvu pušķis. Vizuļojoši melnās spalvas sedz arī spārnu īsspalvaino daļu, bet lidspalvas ir sarkanbrūnas. Vēders un krūtis segtas ar tik melnām spalvām, ka tās absorbē gaismu. Kājas pelēkas. Pēc riesta gailim attīstās vasaras apspalvojums, kas ir mazāk krāsains. Zeltainais kakls kļūst tumši pelēks, garās astes spalvas izkrīt, arī sekste saraujas izmērā un kļūst gaišāka, mazāk koša.[4]
Vista ir mazāka par gaiļi, tās ķermeņa garums ir apmēram 40 cm.[3] Apspalvojums ir atturīgs un mierīgs. Tā pamattonis ir brūns, galva un kakls gaišāks, ar zeltainu nokrāsu, bet aste tumši brūna. Seja ir bez apspalvojuma, tās āda ir pelēkbrūna.[4] Apspalvojumam ir izcils kamuflāžas efekts. Vista ir vienīgā, kas perē olas un pieskata cāļus. Tai uz galvas nav arī sarkanās sekstes un bārdas.
Riesta laikā gailis bieži dzied visiem pazīstamo gaiļa dziesmu — "kikerigū". Dziesma kalpo diviem mērķiem: lai pievērstu vistu uzmanību un lai paziņotu citiem gaiļiem tuvākajā apkārtnē, ka, tiem tuvojoties, draud cīņa. Uz kājām gailim ir labi attīstīti pieši, kurus tas izmanto gaiļu cīņu laikā. Kopumā sarkanās savvaļas vistas izmanto daudzas, dažādas skaņas, un tām ir komplekss, labi attīstīts sazināšanās veids.[5]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkanās savvaļas vistas veido nelielus harēmus, kurā ietilpst gailis un 3—5 vistas. Ieskaitot cāļus, barā var būt apmēram 20 putnu. Katram baram ir sava teritorija.[3] Gailim ir īpašs sauciens, kuru tas lieto, kad atrod kaut ko ēdamu un ir jāsasauc vistas.[6] Klakstoņa tiek kombinēta ar aicinošu toni, acu bolīšanu barības virzienā, ko pastiprina kakla un galvas izgrozīšana tā, lai barība būtu labāk redzama. Tajā pašā laikā gailis uzlasa barību un met no knābja laukā atpakaļ uz zemes. Priekšnesums beidzas, kad atnāk vista, kas sāk ēst vai nu no zemes vai gaiļa knābja.[7]
Gaiļa spējai dziedāt un klukstēt ir liela nozīme, vistai izvēloties pāri, jo, vēlāk audzinot cāļus, ļoti liela nozīme ir briesmu signālam. Ir noskaidrots, ka gailim ar labu dziedāšanas prasmi, izdzīvo vairāk cālēnu.[8] Lidošanu sarkanā savvaļas vista izmanto tikai, lai vakarā salaistos kokos un pārgulētu naktu kādā koku zarā, vai lai izbēgtu no ienaidnieka. Pārējo laiku tā pavada uz zemes, meklējot barību. Tā rok un kašņā augsni meklējot sēklas un kukaiņus.
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkanā savvaļas vista ir visēdāja, tā barojas ar kukaiņiem, citiem bezmugurkaulniekiem, sēklām, graudiem un augļiem. Īpaši tā ir iecienījusi eļļas palmas (Elaeis guineensis) augļus, Aleksandra palmas (Archontophoenix alexandrae) augļus, sapodillas (Manilkara zapota), papajas (Carica papaya), čempedakus (Artocarpus integer), Brazīlijas hevejas (Hevea brasiliensis) riekstus un makarangas (Macaranga) koku sēklas. No bezmugurkaulniekiem visiecienītākie ir spīļastes (Dermaptera), plēvspārņi (Hymenoptera), termīti (Isoptera), taisnspārņi (Orthoptera), skrejvaboles (Coleoptera), vienādkājvēži (Isopoda) un gliemji.[9]
Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkanā savvaļas vista ligzdo laikā no marta līdz jūnijam. Riesta laikā gailis izpilda rituālo deju, lai pievērstu vistas uzmanību. Vista izrok "ligzdu", kas ir zemē izkašāts iedobums biezi saaugušā zālē. Dējumā ir 5—6 olas. Tās ir gaiši brūnas vai bāli sārtas. Olas perē tikai mātīte.[3] Inkubācijas periods ilgst 18—21 dienu.[10] Jau pēc dažām stundām pēc izšķilšanās cāļi spēj sekot mātei visur līdz. Cālēni ir brūni un pūkaini. Māte cāļus cenšas turēt sev tuvu klāt, lai tos aizsargātu un par tiem rūpētos. Pēc 12 dienām tiem pūku vietā izaug spalvas.[3]
Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkanajai savvaļas vistai ir 5 savvaļas pasugas:[1]
- Gallus gallus gallus — nominālpasuga, izplatīta Indoķīnā, sākot ar Mjanmas dienvidiem;
- Bankivas vista (Gallus gallus bankiva) — izplatīta Javas salā;
- Gallus gallus jabouillei — izplatīta no Ķīnas dienvidiem līdz Vjetnamas ziemeļiem un Laosas ziemeļiem;
- Gallus gallus murghi — izplatīta Indijas ziemeļos, Nepālā, Butānā un Bangladešā;
- Gallus gallus spadiceus — izplatīta no Indijas ziemeļaustrumiem līdz Ķīnas dienvidiem, arī Malakas pussalā un Sumatrā (uzskata, ka tieši šī pasuga ir mājas vistas priekštece);
- Mājas vista (Gallus gallus domesticus)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Pheasants, partridges, francolins, 2020
- ↑ «Identification of the Yellow Skin Gene Reveals a Hybrid Origin of the Domestic Chicken». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. maijā. Skatīts: 2010. gada 28. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Red junglefowl
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «Red junglefowl (Gallus gallus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 17. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 28. novembrī.
- ↑ Collias, N. E. 1987. The vocal repertoire of the Red Junglefowl: A spectrographic classification and the code of communication. The Condor 89:510-524
- ↑ «Animal Behaviour Lab Professor Chris Evans». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. maijā. Skatīts: 2010. gada 28. novembrī.
- ↑ «Multimodal Signals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. februārī. Skatīts: 2010. gada 28. novembrī.
- ↑ Mating success increases alarm-calling effort in male fowl, Gallus gallus[novecojusi saite]
- ↑ Food and feeding habits of Red Junglefowl[novecojusi saite]
- ↑ «Red Junglefowl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 9. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 28. novembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sarkanā savvaļas vista |