Butāna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Butānas Karaliste
འབྲུག་རྒྱལ་ཁབ་
'Brug Rgyal-khab
Butānas karogs Butānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaDruk Tsendhen
Location of Butāna
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Thimphu
394) 27°28.0′N 89°38.5′E
Valsts valodas Dzongke
Demonīms Bhutanese
Valdība Vienota parlamentāra konstitucionāla monarhija
 -  Karalis Džigme Khesars Namgjels Vangčuks
 -  Premjerministrs Džigme I. Tinlijs
Izveidošanās 17. gadsimts 
 -  Vangčuku dinastija 1907. gada 17. decembris 
 -  Konstitucionāla monarhija 2007 
Platība
 -  Kopā 38 394 km² [1][2](135.)
 -  Ūdens (%) 1,1
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2012. g. 742 737[3] (165.)
 -  2005. gada tautas skaitīšana 634 982[4] 
 -  Blīvums 18,0/km² (154.)
IKP (PPP) 2011. gada aprēķins
 -  Kopā $4,287 miljardi[5] 
 -  Uz iedzīvotāju $6112[5] 
IKP (nominālais) 2011. gada aprēķins
 -  Kopā $1,488 miljardi[5] 
 -  Uz iedzīvotāju $2121[5] 
HDI (2007) 0,619 (vidējs) (132.)
Valūta Butānas ngultrums (BTN)
Laika josla BTT (UTC+6)
 -  Vasarā (DST) nav (UTC+6)
Interneta domēns .bt
Tālsarunu kods +975

Butānas Karaliste (dzongke: འབྲུག་ཡུལ ; Druk Yul) ir valsts Āzijas dienvidos, Himalaju dienvidu nogāzēs bez pieejas pie jūras. Ziemeļos tā robežojas ar Ķīnu (Tibetu), bet dienvidos, austrumos un rietumos ar Indiju. Butānu no Nepālas atdala Indijas štats Sikima. Butānieši savu valsti sauc par Druk Yul, kas burtiski nozīmē "Pērkona Pūķa zeme".

Vēsturiski Butāna ir bijusi viena no visizolētākajām valstīm pasaulē, taču kopš 1960. gadiem Butāna pakāpeniski atver durvis uz apkārtējo pasauli. Tagad Butānā ir tieša starptautiskā aviosatiksme, Internets, mobilie sakari un kabeļtelevīzija. Tomēr Butānas attīstība tiek pārraudzīta, lai modernizācija būtu līdzsvarota ar seno kultūru un tradīcijām, ievērojot nacionālās kopējās laimes (Gross National Happiness) filozofiju (pretstatot to nacionālā kopprodukta idejai). Valdība uzmana, lai videi netiek nodarīts kaitējums un tiek saglabāta tradicionālā kultūra un identitāte. Tieši tāpēc laikraksts Business Week 2006. gadā, balstoties uz Lesteras Universitātes 2006. gada globālo aptauju "Pasaules laimes karte", nosauca Butānu par laimīgāko valsti Āzijā un astoto laimīgāko pasaulē.[6]

Butānas reljefs ir ļoti daudzveidīgs: tās dienvidos ir sobtropiskie līdzenumi, bet ziemeļos ir Himalaju kalni, kuru dažas no virsotnēm sasniedz 7000 m augstumu. Robežas ar Ķīnu (470 km), un Indiju (605 km). 75% iedzīvotāju ir budisti, 25% nepālas hinduistu. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Timpu. 2008. gada martā Butānā notikā pirmās demokrātiskās vēlēšanas.

Nosaukuma etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv divas teorijas par vārda "Butāna" izcelsmi. Tas varētu būt radies no sanskrita vārda Bhu-Utthan (kalniene). Vai arī pēc citas saksrita teorijas, Bhota-anta nozīmē "Tibetas galā", norādot uz Butānas atrašanos tieši uz dienvidiem no Tibetas.

Vēsturiski Butāna bija pazīstama ar dažādiem nosaukumiem, tādiem kā Lho Mon (dienvidu tumsas zeme), Lho Tsendenjong (Tsenden cipreses dienvidu zeme), Lhomen Khazhi (dienvidu zeme ar četrām pieejām) un Lho Men Jong (ārstniecisko augu dienvidu zeme).[7]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Butāna bija apdzīvota jau 2000 gadus pirms mūsu ēras. Vasarās klejotāji-gani šurp veda savus ganāmpulkus, kamēr ziemā viņi pārceļoja uz zemākajām dienvidu ielejām. Daļa butāniešu joprojām piekopj šādu dzīvesveidu. Butānas ielejas bija samērā ērts ceļš pāri Himalajiem, tāpēc tiek uzskatīts, ka Manas upes ieleja tika izmantota kā migrācijas ceļš no Indijas uz Tibetu.[8]

Budisms visdrīzāk tika ieviests jau sākot ar 2. gadsimtu, lai arī vairums vēsturnieku ir vienisprātis par to, ka pirmie budistu tempļi Butānas teritorijā tika būvēti 7. gadsimtā. Pirmais Butānas vēsturiski fiksētais notikums bija svētā Padma Sambhava (pazīstama arī kā Guru Rinpoče) ceļojums 747. gadā.[9] Saskaņā ar budistu leģendu, Bumtangas karali apsēda dēmons un viņš sūtīja pakaļ skolotājam Guru Rinpoče, kuram izdevās dēmonu notvert un pievērts to budismam.[8]

Par Butānas agro vēsturi nav daudz informācijas, jo vairums vēsturisko dokumentu iznīcināja ugunsgrēks senajā galvaspilsētā Punahā 1827. gadā. Budisma folklora un mitoloģija dominē Butānas agrās vēstures aprakstos - tajos tiek stāstīts par vareniem darbiem un pārdabiskām būtnēm. Tiek stāstīts, ka svētais, kurš spēja parādīties astoņos dažādos veidos, no kuriem viens bija Guru Rinpoče, apmeklēja Butānu uz lidojoša tīģera un atstāja sava ķermeņa un cepures nospiedumus klintīs. Mācību grāmatu teksti apraksta dēmonus, kas apdraudēja ciematus un iznīcināja tempļus, līdz kamēr tikai notveri un pievērsti budismam. Pastāv daudz stāstu par gariem, kas iznīcināja tempļus, un eņģeļiem, kas tos uzcēla no jauna.[8]

Trongsas cietoksnis (dzonga)

Trisonga Detsena mazdēls Langdharma valdīja Tibetā no 836 līdz 824. gadam. Viņš aizliedza budismu, iznīcināja reliģiskās iestādes un izsūtīja savu brāli princi Tsangma uz Butānu. Tiek uzskatīts, ka daudzi mūki bēga no Tibetas un paglabās Butānā šajā laikā. Neskatoties uz to, ka Langhdarma tika nogalināts un budisms tika atjaunots, Tibeta joprojām palika politiski nestabila un tāpēc arī vēlākā laikā daudzi tibetieši migrēja uz rietumu Butānu.[8]

Līdz pat 17. gadsimta sākumam Butānā pastāvēja feodālā sistēma ar dažādiem savā starpā karojošiem klaniem, līdz kamēr teritoriju apvienoja Tibetas lama un militārais līderis Šabrungs Ngavangs Namgjals, kas bēga no Tibetas reliģiskās vajāšanas dēļ. Ceļojot pa Rietumbutānu un popularizējot savu mācību, viņš ieguva būtisku politisku varu, līdz viņš pasludināja sevi par Butānas reliģisko līderi un pieņēma žabdrunga titulu. Lai aizsargātu valsti no pastāvīgajiem Tibetas uzbrukumiem, Namgjals uzbūvēja neieņemamu dzongu (cietokšņu) sistēmu un izveidoja likumus, kas ļāva centralizēti kontrolēt dažadu vietējo klanu spēkus. Daudzas šādas dzongas pastāv joprojām un ir aktīvi reliģijas un rajona administrācijas centri. Pēc Namgjala nāves 1651. gadā Butānā sākās pilsoņkarš. Izmantojot šīs iekšējās nekārtības, tibetieši uzbruka Butānai 1710. gadā un vēlreiz 1730. gadā ar mongoļu palīdzību. Taču abi uzbrukumi tika veiksmīgi atraidīti un 1759. gadā tika parakstīts pamiera līgums.

Pirmais Butānas karalis Ugjens Vangčuks ap 1920.gadu

18. gadsimtā Butāna ieņēma un okupēja Kūč Behar karalisti dienvidos. 1772. gadā Kūč Behar valdnieki lūdza palīdzību Britu Austrumindijas Kompānijai, kas palīdzēja padzīt butāniešus no šīs teritorijas, vēlāk, 1774. gadā, uzbrūkot arī pašai Butānai. Tika parakstīts līgums ar Butānu par līdz 1730. gada robežu saglabāšanu, tomēr miers bija nosacīts un robežkonflikti ar britiem turpinājās nākamos 100 gadus. Šie konflikti izraisīja Duāru karu (1864-1865.g.), kur cīņa notika par Bengāļu Dāru teritorijas kontroli. Butāna zaudēja karu un 1865. gadā Lielbritānija un Butāna parakstīja Sinčulu līgumu, kurā tika noteikts, ka Lielbritānija saglabā kontroli pār Duāru teritoriju apmaiņā pret renti Rs. 50.000. Šis līgums izbeidza naidīgās attiecības starp Britu Indiju un Butānu.

1870. gados notika cīņa par varu starp divām konkurējošām ielejām, Paro un Tongsa. Pēc iekšējiem kariem 1882-1885.gadā, pilnu varu pār dažādajām teritorijām izdevās pārņemt Ugjenam Vangčukam. Līdzšinējā valsts pārvaldes sistēma saskaņā ar Namgjala ieviesto sistēmu dalīja varu starp reliģisko jeb garīgo līderi (žabdrungu) un administratīvo līderi (desi). Žabdrunga titula pārmantošana notika caur reinkarnāciju un, tā kā tā varēja notikt tikai pēc iepriekšējā valdītāja nāves, līdz jaunā žabdrunga pieaugšanai un varas pārņemšanai bija jāpaiet pietiekoši ilgam laikam. Šajā laikā praktiski valsts galva bija desi. Šis amats tika ievēlēts. Pastāvēja konkurence starp dažādām frakcijām un tās arī izmantoja iespēju apstrīdēt, kura no žabdrunga reinkarnācijām ir īstā. Līdz ar to valsts pārvaldes sistēma bija nestabila.[8]

Džigme Hesars Namgjals Vangčuks, Butānas karalis kopš 2006. gada

Ugjens Vangčuks šo sistēmu izmainīja, sākotnēji reducējot desi funkcijas līdz ceremoniālām. 1907. gadā, kad toreizējais desi nomira, asembleja, kas sastāvēja no Butānas mūkiem, valdības ierēdņiem un svarīgo ģimeņu galvām, vienbalsīgi apstiprināja Ugjenu Vangčuku kā karali ar titula mantošanas tiesībām.

1910. gadā tika noslēgts līgums ar britiem, kuri apņēmās neiejaukties Butānas iekšlietās, taču noteica, ka Butāna ļaus Lielbritānijai vadīt tās ārlietas. Praktiski, ņemot vērē Butānas vēsturisko atturību, šim noteikumam nebija lielas nozīmes, lai arī tas radīja iespaidu, ka Butāna nebija pilnīgi suverēna. 1949. gadā tika noslēgts Indijas-Butānas līgums, ar kuru Indija atdeva britu aneksētās teritorijas, kā arī definēja Indijas atbildību par Butānas aizsardzību un ārlietām. 2007. gadā pašreizējais karalis parakstīja draudzības līgumu ar Indiju, kurš atcēla šo noteikumu un noteica pilnu Butānas suverenitāti.

1953. gadā karalis Džigme Dorji Vangčuks izveidoja parlamentu, kas sastāvēja no 130 cilvēkiem, lai veicinātu demokrātiskāku valsts pārvaldi, taču partiju veidošana bija aizliegta līdz pat 2007. gadam. Kopš karalis parakstīja konstitūciju 2008. gada 18. jūlijā, Butāna arī formāli ir konstitucionāla monarhija.

Līdz pat 1960. gadiem valstī nebija nacionālās valūtas, telefonu, skolu, slimnīcu, pasta un, protams, tūristu. Tikai trešā Butānas karaļa vadībā kopš viduslaikiem saglabājusies feodālā sabiedrības iekārta tika mainīta, valsts uzsāka ceļu uz modernizāciju un attīstību, tai pat laikā stingri pieturoties pie tradīcijām un saglabājot savu identitāti un unikālo vidi.[8]

1971. gadā Butānu pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā. 1972. gada jūlijā 16 gadu vecumā pēc sava tēva nāves par karali kļuva Džigme Singje Vangčuks. 2006. gadā 51 gada vecumā viņš paziņoja par savu atkāpšanos no troņa par labu savam dēlam Džigme Hesar Namgjel Vangčukam.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haa ieleja

Butāna atrodas Dienvidāzijā un dienvidos robežojas ar Indijas štatiem Sikimu, Rietumbengāliju, Asamu un Arunāčala Pradēšu. Savukārt ziemeļos tā robežojas ar Tibetu (Ķīnu). Virsmas reljefu nosaka Himalaju kalnu grēdas. Vairāk nekā 80% platības atrodas virs 2000m augstuma, bet augstuma amplitūda ir no 100m valsts dienvidos līdz 7541m Ganghar Puensum virsotnei uz Tibetas robežas. Butānas ģeogrāfiju var sadalīt trīs galvenajos ģeogrāfiskajos reģionos: augstie Himalaji ziemeļos, kalni un Himalaju ielejas vidusdaļā un nogāzes un līdzenumi dienvidos. Par Butānas robežām mēdz teikt, ka tās atrodas tur, kur no kalniem ripojošs akmens apstājas.

Par Butānas augstāko virsotni tiek uzskatīta Kula Kangri smaile (7553 m), taču pastāv viedoklis, ka precizētās kartēs šis kalns pilnībā atrodas Tibetas teritorijā. Toties 7541 m augstā Ganghar Puensum smaile ir augstākā neaizsniegtā virsotne pasaulē. 20% Butānas teritorijas pastāvīgi ir zem sniega segas un vairāk nekā divas trešdaļas teritorijas pārklāj meži.

Butānas klimats mainās atkarībā no augstuma, sākot ar subtropisko klimatu dienvidos, mērenās joslas klimatu kalnainajā vidusdaļā un polāro klimatu ziemeļos. Butānā ir pieci dažādi gadalaiki: vasara, musons, rudens, ziema un pavasaris. Rietumbutānā musona lietusgāzes ir vissmagākās, savukārt Dienvidbutānā ir karstas, mitras vasaras un vēsas ziemas; centrālajā un Austrumbutānā klimats ir mērenāks un sausāks nekā rietumos, ar siltām vasarām un vēsām ziemām.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Butānas naudas vienība ir Butānas ngultrums un tā vērtība ir piesaistīta Indijas rūpijai. Valsts iekšienē arī Indija rūpijas tiek pieņemtas kā norēķina valūta.

Butānas ekonomika ir balstīta uz lauksaimniecību, mežrūpniecību, tūrismu un hidroelektroenerģijas eksportu uz Indiju. 2003. gadā veiktā aptauja par Butānas dzīves līmeni parādīja, ka 34% butāniešu galvenais ienākumu avots ir alga, bet 46% tā joprojām ir lauksaimniecība (naturālā saimniecība).[8] Lauksaimniecībā galvenokārt tiek audzēta labība (rīsi, griķi, mieži, kartupeļi), kā arī audzēti lopi. Amatniecība, īpaši aušana un reliģisko objektu izgatavošana, ir izplatīta ciematos. Sarežģītais reljefs apgrūtina un sadārdzina ceļu būvniecību, bez tam šajā valstī nav ērtu ūdens ceļu, tāpēc Butāna nav varējusi nodarboties ar tirdzniecību lielos apmēros. Vēsturiskie tirdzniecības ceļi pāri augstajiem Himalajiem, kas savieno Indiju ar Tibetu, ir slēgti kopš militārās Tibetas iekarošanas 1950. gadā (kaut arī kontrobanda joprojām piegādā ķīniešu preces Butānā).

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatītāji Tsechu festivālā

Apmēram Butānas 20% iedzīvotāju dzīvo pilsētās un, pateicoties modernizācijai, pilsētnieku skaits pastāvīgi pieaug.[10] Butānas lielākās pilsētas ir Timpu, Paro un Puentšolinga. Valsts modernizācijas rezultātā pilsētu iedzīvotāju skaits strauji pieaug.

Pastāv trīs galvenās etniskās grupas. Rietumbutānā vairums iedzīvotāju ir ngalopi, kuru vēsturiskās saknes ir Tibetā un kas pārceļoja uz Butānu sākot no 5. gadsimta. Butānas autrumos dzīvo sarčopi. Valsts dienvidu daļā dzīvo ieceļotāji no Nepālas, kas Butānā tiek saukti par lhotshampa jeb dienvidu iedzīvotājiem.

Bērni uz karaļa pils fona Timpu

Butānā tiek runāts vairāk nekā 20 dažādās valodās.[11] Par valsts oficiālo valodu 1960. gadā kļuva dzongke. 28% Butānas iedzīvotāju dzongke ir dzimtā valoda un apmēram 65% iedzīvotāju spēj tajā sazināties.[12] Ja Butānas iedzīvotājiem no dažādiem reģioniem ir grūti saprasties, visbiežāk lietotās valodas ir nepāliešu un angļu.[8] Angļu valoda dominē izglītības sistēmā. [13]

2003. gadā lasīt un rakstīt prata 47% no iedzīvotājiem, kas vecāki par 15 gadiem. Vīriešu vidū šis rādītājs bija ievērojami augstāks - 60%, bet sievietēm - 34%.[14] Lai arī sieviešu dzīvesveids Butānā biežāk atbilst vēsturiskajām tradīcijām, Butānas sievietēm ir vairāk brīvības un tiesību nekā citās Āzijas valstīs. Centrālajā un Rietumbutānā zemes īpašuma tiesības parasti tiek nodotas sievietēm, nevis vīriešiem.[15]

Nepāliešu problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepālieši apmetās Butānas dienvidos jau sākot ar 19. gadsimta beigām. Valdība atbalstīja viņu ierašanos, jo bija nepieciešams papildus darbaspēks. 1958. gadā robežas tika slēgtas. Šajā pašā gadā pieņemtais pilsonības likums atļāva Dienvidbutānā pastāvīgi dzīvojošajiem nepāliešiem iegūt formālu pilsonību. Arī pēc 1958. gada nepālieši turpināja ieplūst Butānas dienvidos. Iedzīvotāju migrāciju no blīvi apdzīvotās Nepālas, kā arī no Indijas, kontrolēt bija tikpat kā neiespējami. 1980. gadā veiktā iedzīvotāju skaitīšana parādīja, ka nepāliešu iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 50 procentiem. Butānas valdība sāka uztraukties, vai tradicionālo Butānas tibetas budistu kultūru un monarhiju nepārmāks nepāliešu demokrātijas tieksmes. Tāpēc 1985. gadā tika pieņemts jauns pilsonības likums, kas deva tiesības uz pilsonību tiem iedzīvotājiem, kam Butāna bija pastāvīga dzīvesvieta pirms 1958. gada 31. decembra. Līdz ar to daudziem no Nepālas iebraukušajiem vairs nebija legāla statusa Butānā.

Starp dažādām etniskajām grupām notika sadursmes un daudzi nepāliešu izcelsmes iedzīvotāji pameta Butānu laikā no 1988. līdz 1993. gadam. 1992. gada beigās ap 80,000 nepāliešu, kas apgalvoja, ka nāk no Butānas, tika izvietoti bēgļu nometnēs Džafas rajonā.[8] Tā kā Butānas un Nepālas valdības nav varējušas vienoties par bēgļu repatriāciju vai pārvietošanu, viņi turpināja dzīvot nometnēs Nepālā 17 gadus. Šī problēma joprojām nav atrisināta.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Butānas vienīgā lidosta (Paro) tika atklāta 1983. gadā. To apkalpo viena aviokompānija - Butānas nacionālā aviolīnija Druk Air. Uz Paro ik dienas ir reisi no Bankokas caur Daku vai Kolkatu un trīs reizes nedēļā no Deli caur Katmandu.[16] Butānā nav iekšzemes avioreisu, kā arī nav dzelzceļa.

2006. gadā Butānā bija 4,544km ceļu, no kuriem 2,485km ir ar asfalta segumu.[17] Sarežģītā reljefa dēļ vidējais auto braukšanas ātrums valstī nepārsniedz 40km/h; piemēram, brauciens no Paro līdz Timpu (65km) vidēji aizņem divas stundas, bet no Timpu uz Punahu (77km) vairāk nekā trīs stundas.[18]

Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Butānu apmeklēja tikai nedaudzi ārzemnieki, kas nenāca no Indijas. Līdz pat 1960. gadu modernizācijas sākumam tikai karaliskajai ģimenei bija tiesības uzaicināt ārzemju viesus, tāpēc lielākoties Butānu apmeklēja tikai karaliskās ģimenes ciemiņi. Pirmā reize, kad liels ārzemnieku skaits tikai uzaicināts ierasties Butānā, bija ceturtā karaļa koronācija 1974. gadā. Pēc šī notikuma valstī tika ielaistas nelielas tūristu grupas un drīz tika izveidota Butānas tūrisma stratēģija: ierobežots augstas kvalitātes tūrisms par augstu samaksu.[8]

Līdz 1991. gadam tūrismu organizēja valsts organizācija Butānas Tūrisma Korporācija. Pašlaik tas ir privāts bizness un Butānas tūrismu organizē gandrīz 200 privātu aģentūru. Taču Butānas valdība stingri pārrauga tūrisma jomu, lai tūrisms būtu videi draudzīgs, sociāli un kulturāli pieņemams, kā arī ekonomiski ienesīgs. Galvenais kontroles instruments ir valdības noteiktais minimālais tūrisma tarifs (minimālā dienas maksa).[19] Tūristi var ierasties Butānā tikai iepriekš vienojoties ar kādu no valsts autorizētajām tūrisma aģentūrām par ceļojuma paketi un iepriekš apmaksājot pilnu ceļojuma maksu.

2008. gadā minimālā valdības noteiktā maksa bija 200 USD par nakti par cilvēku parastajā tūrisma sezonā (braucot grupā, kas nav mazāka par trim cilvēkiem) un 165 USD par nakti vienam cilvēkam, braucot jūnijā vai jūlijā. Ja brauciens nav grupā, solo tūristam ir jāpiemaksā vēl 40 USD par katru nakti, braucot divatā 30 USD par nakti katram. Cenā ir iekļauts viss iekšējais transports, naktsmītnes, ēdiens, gids, pārgājienu organizēšana, kā arī visas citas iekšējās nodevas un maksas. Atsevišķām cilvēku grupām un ilgas uzturēšanas gadījumos ir paredzētas atlaides.[20]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 9th Five Year Plan (2002–2007). Royal Government of Bhutan (2002). Atjaunināts: 2011-08-22.
  2. National Portal of Bhutan. Department of Information Technology, Bhutan. Atjaunināts: 2011-08-22.
  3. Bhutan Population clock. Countrymeters.info (2012). Atjaunināts: 2012-10-22.
  4. Population and Housing Census of Bhutan — 2005 (PPT). UN (2005). Atjaunināts: 2010-01-05.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Bhutan. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2012-04-17.
  6. http://images.businessweek.com/ss/06/10/happiest_countries/index_01.htm World's Happiest Countries"
  7. http://www.loc.gov
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 8,8 8,9 Lindsay Brown, Richard W. Whitecross, Bradley Mayhew, Stan Armington (2007). Lonely Planet Bhutan
  9. http://www.buddhistchannel.tv/index.php?id=18,963,0,0,1,0 Taktshang: a Buddhist legend
  10. http://www.bhutannica.org/index.php?title=Main_Page#Demographics Bhutannica
  11. http://www.bhutannica.org/index.php?title=Main_Page Bhutannica
  12. http://www.kuenselonline.com/modules.php?name=News&file=print&sid=3208 Kuenselonline "Why Dzongkha is losing out to English"
  13. http://www.kuenselonline.com/modules.php?name=News&file=article&sid=4813 Kuenselonline "Mixing languages"
  14. https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/print/bt.html CIA - The Wolrd Factbook
  15. http://genderindex.org/country/bhutan Gender Index - Bhutan
  16. http://www.drukair.com.bt Druk Air - The Royal Bhutan Airlines
  17. http://www.kuenselonline.com/modules.php?name=News&file=article&sid=8324 Kuensel Newspaper "4,544 kilometres of roads in Bhutan"
  18. http://www.yudruk.com/roadmap.html Yudruk Tours and Treks - Roadmap
  19. [1] Tourism Council of Bhutan
  20. http://www.tourism.gov.bt/travelers-information/travel-requirements Tourism Council of Bhutan - Travel Requirements

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]