Ziemsvētku Sala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par salu Indijas okeānā. Par Kiribati piederošo salu skatīt rakstu Kiritimati
Ziemsvētku Salas Teritorija
Territory of Christmas Island
Ziemsvētku Salas karogs
Karogs
HimnaAdvance Australia Fair
Location of Christmas Island
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Setlmenta
Valsts valodas angļu valoda (de facto)
Valdība Federāla konstitucionāla monarhija
 -  Karaliene Elizabete II
 -  Austrālijas ģenerālgubernators Maikls Džefrijs
 -  Administrators Neils Lukass
Austrālijas teritorija
 -  Suverenitāte nodota Austrālijai 1957.g. 
Platība
 -  Kopā 135 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2006. g. 1493 
 -  Blīvums 11,06/km² 
Valūta Austrālijas dolārs (AUD)
Laika josla (UTC7)
Interneta domēns .cx
ISO 3166-1 kods 162 / CXR / CX
Tālsarunu kods +61

Ziemsvētku Sala ir Austrālijas teritorija Indijas okeānā. Tā atrodas 2600 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Austrālijas pilsētas Pērtas, 500 km uz dienvidiem no Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas un 975 km no Kokosu (Kīlinga) Salām. Salā ir 2072 iedzīvotāji, kuri dzīvo vairākās apdzīvotās vietās salas ziemeļu daļā. To sauc par "Ziemsvētku salu", jo tā tika atklāta Ziemassvētkos (1643. gada 25. decembrī).

Ģeogrāfiskā izolētība un minimālā cilvēka iejaukšanās ļāvusi salā saglabāties daudzām endēmiskām augu un dzīvnieku sugām, kas interesē zinātniekiem un naturālistiem.[1] 63% no tās 135 kvadrātkilometru platības (52 kv mi), ir Austrālijas nacionālais parks.

Fosfātu uz salas izrok jau daudzus gadus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie eiropiešu apmeklējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapteinis Viljams Mainors nosauca salu par Ziemsvētku salu, jo viņš brauca tai garām ziemassvētku laikā 1643. gadā.[2] Sala tika iekļauta angļu un holandiešu navigācijas diagrammās jau 17. gadsimtā sākumā, bet kartēs tā nebija iekļauta līdz 1666. gadam, jo sala pirmoreiz bija iekļauta holandiešu kartogrāfa Pītera Gūsa publicētajā kartē. Gūss apzīmēja šo salu ar nosaukumu "Mony", kuras nozīme ir neskaidra.[3] Angļu navigātors Viljams Dampīrs, uz angļu kuģa Cygnet klāja, veica pirmo braucienu apkārt salai 1688. gada martā. Viņš atklāja, ka sala ir neapdzīvota.[4] Dampīrs centās sasniegt Kokusu salas no Jaunās Hollandes. Viņa kuģis novirzījās no kursa austrumu virzienā, ierodoties Ziemsvētku salā 28 dienas vēlāk. Divi viņa apkalpes locekļi bija pirmie eiropieši, kuri uzkāpa uz Ziemsvētku salas.

Daniēls Bīkmens nākamais apmeklēja salu un aprakstīja savu ceļojumu savā 1718. gadā izdotajā grāmatā.

Salas izpēte un aneksija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo mēģinājumu izpētīt salu veica kuģa “Amethyst” apkalpe 1857. gadā. Viņi centās uzkāpt uz salas, bet konstatēja, ka klintis ir neizbraucamas.

1887. gadā Kapteinis Džona Maklērs uz kuģa HMS Flying Fish atklāja noenkurošanās vietu līcī un izveidoja nelielu, bet interesantu floras un faunas kolekciju no salas. Nākamajā gadā Pelhams Aldričs uz kuģa HMS Egeria, apmeklēja salu desmit dienas kopā ar Džozefu Džeksonu Listeru un savāca lielāku bioloģisko un mineraloģisko kolekciju.

Starp klintīm, kuras ieguva un iesniedza Sers Džons Murejs izskatīšanai bija daudz gandrīz tīru fosfāta kaļķu. Šis atklājums noveda pie britu karaļa salas aneksijas 1888. gada 6. jūnijā.

Apmetņu veidošana un salas izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc tam aneksēšanas Klunījs Ross, Kokusu salu īpašnieks, salas krastā izveidoja nelielu apmetni, lai savāktu koksni un materiālus, kuras varētu aizvest uz Kokusu salu.

Fosfāta ieguve sākās 1890. gadā izmantojot nolīgtus strādniekus no Singapūras, Malakas un Ķīnas. Džons Deiviss Marijs, tika nosūtīts uz Ziemsvētku salu, lai uzraudzītu darbību fosfāta raktuvēs un kuģošanu. Marijs bija pazīstams kā "Ziemsvētku sala karalis" līdz 1910. gadam, kad viņš apprecējās un apmetās Londonā.[5]

Salu pārvaldīja Lielbritānijas Fosfāts pilnvarotie un rajonu amatpersonas no Apvienotās Karalistes koloniālā biroja, un vēlāk to uzraudzīja Singapūra.

Japāņu okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā, 1941. gada decembrī, Ziemsvētku sala bija mērķis japāņu okupācijai, bagāto fosfātu atradņu dēļ.[6] Japāņi pirmo uzbrukumu veica par 1942. gada 20. janvārī, kad japāņas zemūdene es-59 ar torpēdām bombardēja Norvēģijas kravas kuģi Eidsvold.[7] Kuģis galu galā nogrima pie rietumu baltās pludmales. Lielākā daļa Eiropas un Āzijas personāla un viņu ģimenes tika evakuēti uz Pērtu. 1942. gada februāra beigās un marta sākumā, Japāna veica divus gaisa reidus. Japānas jūras spēku bombardēšana 7. martā lika virsniekam uzvilkt balto karogu,[6] bet kad japāņu jūras spēku grupa brauca prom, britu virsnieks uzvilka Eiropas Savienības karogu vēl vienu reizi.[6] Naktī no 10. līdz 11. martam Indijas karaspēks, kuru atbalstīja Sikhu policisti, organizēja dumpi, kas noveda pie piecu Britu karavīru slepkavības un 21 eiropiešu ieslodzījuma.[6] 1942. gada 31. marta rītausmā, ducis japāņu spridzinātāju uzsāka uzbrukumu, iznīcinot salas radio staciju. Tajā pašā dienā Japānas flotes deviņi kuģi ieradās uz salas un tā padevās. Apmēram 850 vīri no 21. un 24. Japānas īpašajiem spēkiem devās uz salu un okupēja to.[6] Sabotētie piederumi tika salaboti un tika atsākta fosfāta ieguve un eksports.

Tā kā kuģi ‘Nissei Maru’ 1942. gada 17. novembrī pie piestātnes torpedēja un sabotēja,[8] tas nozīmēja to ka tikai nelielu fosfātu daudzumu okupācijas laikā eksportēja uz Japānu. 1943. gada novembrī, vairāk nekā 60% no salas iedzīvotājiem tika evakuēti uz Surabajas ieslodzījuma nometnēm, atstājot 500 ķīniešus un malajiešus, un 15 japāņus uz salas. 1945. gadā oktobrī britu kuģis HMS Rother ieņēma Ziemassvētku salu.[9][10][11][12]

Pēc kara, septiņi dumpinieki tika izsekoti un sodīti Singapūrā. 1947. gadā, pieci no viņiem bija notiesāti uz nāvi, tomēr jaunās neatkarīgās Indijas un Pakistānas valdības sodu samazināja uz mūžīgu kalpošanu.[6]

Austrālijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Austrālijas lūguma Apvienotā Karaliste nodeva suverenitāti Austrālijai; 1957. gadā, Austrālijas valdība samaksāja Singapūras valdībai 29 00 000£ kompensāciju, skaitlis balstās galvenokārt uz aptuveno fosfāta vērtību no kuras atteicās Singapūra..[13][14]

Saskaņā ar 1573. gada Lielbritānijas Ministru kabineta lēmumu, 1958. gada 9. septembrī D.E Nīkels tika iecelts par jaunās teritorijas pirmo oficiālo valdnieku.[15] Džons Viljams Stouks bija nākamais valdniekas un valdīja no 1960. gada 1. oktobra līdz 1966. gada 12. jūnijam. Pēc viņa aizbraukšanas, viņu visi slavēja salas iedzīvotāji. 1968. gadā, oficiālā sekretāra tituls tika pārdēvēts par administratoru un kopš 1997. gada Ziemsvētku sala un Kokosu (Kīlinga) salas tiek sauktas par Austrālijas Indijas okeāna teritorijām un abām ir viens administrators, kas dzīvo uz Ziemsvētku salas.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala ir aptuveni 19 kilometrus gara un 14.5 km plata. Kopējā zemes platība ir 135 kvadrātkilometri ar 138,9 km garu krasta līniju.

Stāvas klintis gar krastu pēkšņi pieaug uz centrālās plato. Pacēlums svārstās no jūras līmeņa līdz 361 pie Marija kalna. Uz salas galvenokārt ir tropiskie meži, no kuriem 63% ir nacionālā parka zeme.

Tā atrodas 2600 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Austrālijas pilsētas Pērtas, 500 km uz dienvidiem no Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas, 975 km no Kokosu (Kīlinga) Salām un 2 748 uz rietumiem no Dārvinas.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Save Christmas Island – Introduction. The Wilderness Society (19 September 2002). Arhivēts no oriģināla, laiks: 9 June 2007. Atjaunināts: 14 April 2007.
  2. Department of the Environment, Water, Heritage and the Arts – Christmas Island History. Australian Government (8 July 2008). Atjaunināts: 26 April 2009.
  3. sd&rgn=0.5309855310%2C0.5141004862%2C0.6401856402%2C0.6437601297&cmd=zoomin&width=400&x=200&y=199 Digital Collections – Maps – Goos, Pieter, ca. 1616–1675. Paskaerte Zynde t'Oosterdeel Van Oost Indien (cartographic material) : met alle de Eylanden deer ontrendt geleegen van C. Comorin tot aen Iapan. National Library of Australia. Atjaunināts: 26 April 2009.
  4. Carney, Gerard (2006). The constitutional systems of the Australian states and territories. Cambridge University Press. 477. lpp. ISBN 0-521-86305-8. "The uninhabited island was named on Christmas Day, 1643, by Captain William Mynors as he sailed past, leaving to William Dampier the honour of first landing ashore in 1688."
  5. Walsh, William (1913). A Handy Book of Curious Information. London: Lippincott. 447. lpp.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 L, Klemen (1999–2000). The Mystery of Christmas Island, March 1942. Forgotten Campaign: The Dutch East Indies Campaign 1941–1942.
  7. L, Klemen (1999–2000). Allied Merchant Ship Losses in the Pacific and Southeast Asia. Forgotten Campaign: The Dutch East Indies Campaign 1941–1942.
  8. Cressman, Robert J.. The Official Chronology of the U.S. Navy in World War II Chapter IV: 1942. Hyperwar/.
  9. Public Record Office, England War Office and Colonial Office Correspondence/Straits Settlements.
  10. J. Pettigrew. Christmas Island in World War II. Australian Territories January 1962.
  11. Interviews conducted by J G Hunt with Island residents, 1973–77.
  12. Correspondence J G Hunt with former Island residents, 1973–79.
  13. Island Life: Christmas Island: About. ABC.
  14. Christmas Island: History. WorldTravelGate.net.
  15. Mr D. E. Nickels and Mrs Nickels interviewed by Jan Adams in the Christmas Island life story oral history project. National Library of Australia.