Sudetu aneksija
Sudetu aneksija (vācu: Sudetenkrise un serbhorvātu: Sudetska kriza — 'Sudetu krīze') bija Čehoslovākijas Sudetu apgabala pievienošana nacistiskajai Vācijai, ko tā no 1938. gada 1. līdz 10. oktobrim veica saskaņā ar Minhenes vienošanās sniegto Lielbritānijas, Francijas un Itālijas Karalistes atļauju.
Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1937. gada 17. oktobrī pronacistiski noskaņotā Sudetu vācu partija Čehoslovākijas pierobežā sarīkoja masveida nemierus, pieprasot Sudetu apgabalam pašpārvaldes tiesības Čehoslovākijas sastāvā.
1938. gada 20. maijā Vilhelms Keitels nosūtīja Ādolfam Hitleram Čehoslovākijas iekarošanas plānu, par kuru no militārā izlūkdienesta uzzināja Čehoslovākija, kas valstī izsludināja daļēju mobilizāciju. Lielbritānijas un Francijas brīdināja Vāciju, ka agresija pret Čehoslovākiju nozīmētu Eiropas mēroga karu, bet Vācija paziņoja, ka tai pret Čehoslovākiju agresīvu nodomu neesot.
Negribot situāciju saasināt vēl vairāk, Čehoslovākijas prezidents Edvards Benešs 1938. gada 5. septembrī piekrita visām Sudetu vācu partijas prasībām, tomēr, neskatoties uz to, Ādolfs Hitlers 12. septembrī uzstājās ar runu Nirnbergā, kurā pieprasīja "taisnīgumu" pret Sudetu vāciešiem, pretējā gadījumā 1. oktobrī draudot iebrukt Čehoslovākijā. 15. septembrī ar Hitleru Berhtesgādenā tikās Apvienotās Karalistes premjers Nevils Čemberlens, kuram Hitlers apgalvoja, ka vēloties mieru, taču, ja Liebritānija nepiekritīs Sudetu apgabala atdošanai Vācijai, Vācija esot gatava karot. 18. septembrī, neinformējis Čehoslovākiju, Čemberlens apspriedās ar Francijas premjerministru Eduāru Daladjē, un dienu vēlāk Benešam nosūtīja priekšlikumu atdot Vācijai tos Čehoslovākijas apgabalus, ko apdzīvo vairāk nekā 50% vāciešu, pretī solot "Čehoslovākiju tās jaunajās robežās aizsargāt pret neizprovocētu agresiju".
Benešs norādīja, ka piekrišana šādiem nosacījumiem tāpat agrāk vai vēlāk nozīmētu visas Čehoslovākijas pievienošanu Vācijai, un atgādināja par Francijas—Čehoslovākijas Savstarpējās palīdzības līgumā noteiktajām saistībām Francijai, uz ko Daladjē un Čemberlens atbildēja, ka, viņu priekšlikumu noraidot, Čehoslovākijai konflikts ar Vāciju būšot jārisina vienai pašai. Negribot palikt pilnībā bez atbalsta, Benešs 21. septembrī Lielbritānijas un Francijas priekšlikumam tomēr piekrita.
22. un 23. septembrī Čemberlens vēlreiz devās uz Vāciju, lai Godesbergā atkal tiktos ar Hitleru, kurš negaidīti paziņoja, ka šādi nosacījumi viņu vairāk neapmierinot, un, ka viņš vēlas, lai Sudetu apgabalu Vācijai nodotu nekavējoties un ne vēlāk kā līdz 1. oktobrim. Francija atzina, ka Hitlera nomierināšanas politika ir aizgājusi par tālu, tāpēc izsludināja daļēju mobilizāciju un paziņoja, ka Vācijas uzbrukuma gadījumā nostāšoties Čehoslovākijas pusē. Arī Lielbritānija izsludināja flotes mobilizāciju un paziņoja, ka, Francijai karojot Čehoslovākijas pusē, tām pievienosies arī Lielbritānija, bet Čehoslovākijas karaspēks sāka gatavoties Vācijas uzbrukuma atvairīšanai.
27. septembra vēlā vakarā Hitlers nosūtīja vēstuli Čemberlenam, kurā paziņoja, ka vēloties mieru, varot garantēt drošību atlikušajai Čehoslovākijas daļai un esot gatavs to apspriest arī ar Čehoslovākiju. Čemberlens piedāvāja Hitleram sanāksmi, kurā piedalītos arī Lielbritānija, Francija un Itālijas Karaliste. Sanāksme notika 29. septembrī Minhenē, kur pretēji savam solījumam Hitlers tomēr atteicās runāt ar Čehoslovākijas pārstāvjiem. 30. septembrī pulksten 01.00 Lielbritānija, Francija un Itālija parakstīja Minhenes vienošanos, un Čehoslovākijai nekas neatlika kā piekāpties. 1. oktobrī Vērmahts iegāja Sudetu apgabalā un līdz 10. oktobrim pabeidza tā aneksiju.
Neilgi pēc tam uz Čehoslovākijas poļu apdzīvoto Tešinas apgabalu un ungāru apdzīvoto Piekarpatu Rutēniju teritoriālas pretenzijas pieteica Polijas Otrā republika un Ungārija Karaliste. Čehoslovākija zaudēja vēl vairāk teritorijas un kļuva viegli ievainojama, Vērmahtam atrodoties vien 30 kilometru attālumā no tās galvaspilsētas Prāgas. 3. decembrī nacistiskā Vācija piespieda Čehoslovākiju parakstīt slepenu līgumu, saskaņā ar kuru tā nedrīkstēja "celt nocietinājumus un šķēršļus uz robežas ar Vāciju". 1939. gada 14. martā Hitlers uz Berlīni izsauca Čehoslovākijas prezidentu Emīlu Hāhu un pieprasīja, lai Čehoslovākija pieņem Vācijas protektorātu, kam Hāha piekrita. Vērmahts iegāja atlikušajā Čehoslovākijas daļā, kur 16. martā tika pasludināts Bohēmijas un Morāvijas protektorāts, un Čehoslovākija beidza pastāvēt.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sudetu aneksija.
|