Nomierināšanas politika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Starptautiskajās attiecībās 20.gadsimta 30.gados liela nozīme bija Lielbritānijai, kuras politiku Eiropā noteica stratēģiski un ekonomiski apsvērumi - Lielbritānija bija ieinteresēta, lai Vācija būtu politiski un ekonomiski spēcīga, tādēļ centās saglabāt rīcības brīvību, gan veidojot attiecības ar Franciju, gan arī ar Vāciju. Tajā pat laikā britus satrauca nacistu pretenzijas un iesāktais kurss uz Vācijas militarizāciju, viņi uzskatīja, ka ir iespējams nomierināt Vāciju, kā arī Itāliju un Japānu, daļēji ievērojot un atbalstot šo valstu prasības un nostāju starptautiskos jautājumos.

Nomierināšanas politikas mērķi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nomierināšanas politikas galvenie mērķi bija mazināt nacisma radikālismu, glābt Lielbritānijas kā pasaules lielvalsts apdraudētās pozīcijas un saglabāt mieru. Briti ar Vāciju vēlējās noslēgt vispāreju vienošanos, veicināt tās integrēšanos starptautisko attiecību sistēmā un uzlikt tai atbildību par drošību un stabilitāti Eiropā, viņi bija gatavi piekāpties daudzām Vācijas prasībām (piemēram, akceptēt mierīgā ceļā izdarītās izmaiņas attiecībā uz Austriju, Sudetu apgabalu un Dancigu) un atzīt tās dominējošo lomu Austrumeiropā. Briti cerēja, ka šādā veidā izdosies uzlabot Versaļas sistēmu un novērst konfliktus.

Nomierināšanas politikas cēloņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nomierināšanas politika kopumā atbilda britu rīcības iespējām. Vēsturnieki ir dažādi skaidrojuši šīs politikas vispārējo būtību un ievirzi - vieni to uztvēra kā miera politiku par katru cenu, kamēr citi - kā apzinātu uz karu virzītu politiku. Mūsdienās valda uzskats, ka nomierināšanas politika bija miera politika, kura neizslēdza arī kara iespējamību.

Nomierināšanas politiku plaši atbalstīja britu sabiedrība, daudzu britu vadošo politiķu skatījumā tā bija vienīgā reāli iespējamā politika 30.gados, kuras cēloņi bija vairāki:

• Lielbritānijas vēlēšanās nodrošināt mieru - jebkurš karš tai varēja kļūt bīstams un apdraudēt tās kā koloniālas lielvalsts pozīcijas un intereses pasaulē;

• vainas apziņa par Versaļas līgumu - briti uzskatīja, ka pēc Pirmā pasaules kara noslēgtie miera līgumi nebija īsti taisnīgi;

• Lielbritānijas relatīvais militārais vājums - pēc Pirmā pasaules kara tā jūtami samazināja savu bruņojumu. sakarā ar straujo aviācijas attīstību, īpašu nozīmi 30.gados sāka zaudēt britu militārās varenības balsts - jūras karaflote. Kara gadījumā Lielbritānijai vajadzētu cīnīties vairākās frontēs (ar Vāciju, Itāliju un Japānu), lai aizstāvētu savas intereses dažādos pasaules reģionos;

• nepieciešamība rēķināties ar domīniju (Kanāda, Austrālija u.c.) pret kara vērsto nostāju. Metropolei bija ļoti plaši ekonomiski sakari ar Britu nācijas sadraudzībā ietilpstošajām valstīm. Uz domīnijām Lielbritānija izveda aptuveni pusi no savām eksportprecēm un plaši izmantoja domīniju un koloniju resursus.

Nomierināšanas politika bija cieši saistīta ar britu valstsvīra Nevila Čemberlena vārdu, kurš 1937.gadā kļuva par Lielbritānijas premjerministru, viņš aktīvi iestājās par piekāpšanos Vācijas prasībām, jo uzskatīja, ka britu sabiedrība nevēlas karu. Taču Minhenes vienošanās rezultātā, Vācijas agresīvā rīcība pret Čehoslovākiju 1939.gada martā bija nacionālā principa pārkāpums, jo tika okupēta teritorija, ko apdzīvoja čehi, nevis vācieši.

Tā izraisīja pārmaiņas britu politikā - Nomierināšanas politikai sekoja garantiju politika - briti vairs nevēlējās piekāpties Vācijai, jau 1939.gada 31.martā N.Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai. Britu garantiju politikai bija divi galvenie mērķi: nobiedēt Vāciju un iegūt par sabiedroto Padomju Savienību, taču neviens no šiem mērķiem netika sasniegts, garantiju politika izrādījās reti neveiksmīga un cieta fiasko.