Tasmanijas velns
| Tasmanijas velns Sarcophilus harrisii (Boitard, 1841) | |
|---|---|
 Tasmanijas velna tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsīgie somaiņi (Dasyuromorphia) |
| Dzimta | Plēsējsomaiņu dzimta (Dasyuridae) |
| Ģints | Velnsomaiņi (Sarcophilus) |
| Suga | Tasmanijas velns (Sarcophilus harrisii) |
 Tasmanijas velns Vikikrātuvē | |
Tasmanijas velns jeb velnsomainis (Sarcophilus harrisii) ir plēsīgais somainis, kurš savvaļā ir sastopams tikai Austrālijai piederošajā Tasmanijas salā. Tā ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga velnsomaiņu ģintī (Sarcophilus). Tam ir kompakts, spēcīgi veidots ķermenis, melns kažoks, asa smaka un neparasti skaļa balss. Tasmanijas velnu raksturo spēcīgākais sakodiens no visiem plēsējiem pasaulē, ņemot vērā sakodiena spēku uz vienu plēsēja ķermeņa masas kilogramu.[1]
Tasmanijas velns ir Tasmanijas simbols, kā arī tā attēls tiek izmantots daudzu Tasmanijas organizāciju, biedrību un kompāniju logo zīmēs. Mazais dzīvnieciņš ir kļuvis par vienu no galvenajiem tūristu apskates objektiem Tasmanijā, un kopš 2013. gada Tasmanijas velnus atkal izplata pasaules zoodārzos, tādējādi veidojot apdraudētajam dzīvniekam alternatīvu izdzīvošanas veidu. Tasmanijas velns iekļauts apdraudēto dzīvnieku sarakstā kopš 2008. gada, tā kā to skaits nemitīgi samazinās, līdz ar īpašas sejas audzēja slimības izplatību Tasmanijas velnu populācijā kopš 1990. gadiem. Veselīgas populācijas audzēšana zoodārzos ir veids, kā zinātnieki cenšas saglabāt slimības dēļ apdraudēto Tasmanijas velnu.[2]
Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar vācu zoologa Bernharda Gržimeka teikto, nostāsti par šī dzīvnieka velnišķīgo raksturu un pastāvīgi slikto omu, dēļ kura tie ieguvuši savu nepatīkamo nosaukumu, cēlušies no britu dabaspētnieka Herisa, kas 1808. gadā noķēra šos dzīvniekus. Heriss rakstīja: "Liekas, ka tie ir nepieradināmi, ļauni dzīvnieki, kas kož un vienlaikus skaļi, rēcoši rūc." Taču viņš abus nabaga noķertos dzīvniekus turēja "vairākus mēnešus vienu pie otra pieķēdētus mucā!" Protams, tādos apstākļos jebkurš plēsīgs dzīvnieks var krist izmisumā.[3]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velns sastopams visā Tasmanijas salā, visdažādākajos biotopos, gan mežos, gan pļavās, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar kalniem.[4] Viszemākais populācijas blīvums ir zālainajos līdzenumos, bet visaugstākais sausajos kalnu mežos un Tasmanijas austrumu un ziemeļrietumu piekrastes tīreļos. Dzīvnieks izvairās no mitriem un bieziem mežiem.
Velnsomaiņu kauli vairākkārt ir atrasti Austrālijas kontinentālajā daļā. To galvaskausi uzieti kādreiz Viktorijas štatā dzīvojošo aborigēnu virtuves atkritumos. Acīmredzot, Tasmanijas velni kādreiz bija sastopami arī kontinentā, un pie to izzušanas no turienes vainojami dingo.[3]
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velns ir lielākais plēsīgais somainis pasaulē, kopš 20. gadsimta sākumā izmira Tasmanijas vilks. Tam ir raksturīgs kompakts, spēcīgi veidots ķermenis ar proporcionāli lielu galvu, lielām, sārtām ausīm un pamanāmu asti, kas ir apmēram pusķermeņa garumā. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņa vidējais ķermeņa lielums, galvu ieskaitot, ir 652 mm, papildu astes garums 258 mm, svars apmēram 8 kg. Lielākie īpatņi sasniedz 13 kg.[4] Mātītes vidējais ķermeņa garums ir 570 mm, astes garums 244 mm, svars 6 kg,[5] lielākā auguma mātītēm sasniedzot 9 kg.[4] Tasmanijas rietumos dzīvojošie velni kopumā ir mazāki kā citur dzīvojošie.[6] Tasmanijas velna sārtās ausis ir bez matojuma un ādas krāsa parāda dzīvnieka stresa līmeni. Jo dzīvnieks satrauktāks un nervozāks, jo ausis kļūst sarkanākas, tā kā galvā ieplūst papildu asinis.[7]
Netipiski somaiņiem Tasmanijas velna priekškājas ir garākas nekā pakaļkājas.[4] Īsās distancēs (līdz 1 km) tas var sasniegt ātrumu 25 km/h, bet garā distancē tas skrien ar ātrumu 10 km/h.[7] Priekšķepām ir pieci pirksti, no kuriem četri pirksti ir vērsti un priekšu, bet viens kā īkšķis uz sāniem. Tādējādi Tasmanijas velns var ķepā satvert barību. Pakaļkājām ir četri pirksti. Kažoks ir melns, bet lielākajai daļai uz krūtīm, kā arī uz citām ķermeņa daļām, ir balta, neregulāras formas josla.[4] Apmēram 16% no Tasmanijas velniem ir pilnībā melni, bez baltās joslas.[5][6]
Barības rezerves Tasmanijas velns tauku veidā uzkrāj astē.[7] Tā kalpo ne tikai kā barības rezervju krātuve, bet ir nozīmīga līdzsvara noturēšanai, kad dzīvnieks ātri pārvietojas.[6] Zem astes atrodas smirddziedzeri, kuru sekrēts tiek izmantots pārvietošanās ceļu iezīmēšanai. Mātītei uz vēdera ir soma, kas atveras uz aizmuguri. Atšķirībā no daudziem citiem plēsējsomaiņiem Tasmanijas velna mātītei soma saglabājas visu tās mūžu.[8] Zīdekļi ir četri. Tēviņam sēklinieki ir ārēji, bet tos daļēji nosedz ādas kroka.[8]
Maņu orgāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velnam ir ļoti daudz ūsu, kuras turklāt ir izteikti garas. Tās atrodas ne tikai tipiskajā ūsu augšanas vietā — purna galā, bet arī uz vaigiem, žokļu locītavas apvidū. Ūsas ir velnsomaiņa maņu orgāni, kas tam palīdz nakts tumsā atrast barību, kā arī, vairākiem dzīvniekiem barojoties ar vienu maitu, ūsas palīdz katram īpatnim ievērot savu personīgo telpu. Tādējādi Tasmanijas velni izkārtojas ap vienu ķermeni vienmērīgi, negrūstoties viens ar otru. Kamēr ūsas nesaskaras, tikmēr ķildīgie dzīvnieciņi ir ārpus saplēšanās zonas.[7] Bet galvenā maņa Tasmanijas velnam ir dzirde, kā arī tā oža ir labi attīstīta.[7]
Tasmanijas velna sakodiens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velnam ir spēcīgākais sakodiens no visiem plēsējiem pasaulē. Protams, tā kā dzīvnieki ir dažādos lielumos, savstarpēji var salīdzināt tikai relatīvo sakodiena spēku. Piemēram, 10 kg smaga Tasmanijas velna sakodiens ir identisks 40 kg smaga suņa sakodienam.[7] Līdzīgs sakodiena spēks ir arī plankumainajai hiēnai.[7]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velns ir vienpatis un visaktīvākais ir krēslas stundās (agri no rīta un vakarā) un naktī.[4] Ar saviem spēcīgajiem žokļiem un asajiem zobiem Tasmanijas velns pārkož kaulus un saplēš mirušā dzīvnieka ādu. Jo dzīvnieks ir vecāks, jo galva kļūst lielāka un masīvāka. Vislielākās galvas ir vecākiem tēviņiem. Jaunie dzīvnieki, kuriem žokļi nav tik attīstīti un nobrieduši, savukārt ir kustīgāki un daudz biežāk medī.[7] Lai arī Tasmanijas velni bieži viens ar otru saplēšas, tomēr bieži var novērot vairākus īpatņus barojoties pie viena kritušā dzīvnieka ķermeņa.[4] Kā liecina daudzās rētas uz dzīvnieka ķermeņa, savstarpējās cīņās niknie dzīvnieciņi viens otram kož vietās, kas nav bīstamas dzīvībai.[6] Visdominantākie dzīvnieki ir vismotivētākie, tas nozīmē, jo īpatnis ir izsalkušāks, jo tas ir dominantāks un agresīvāks. Tipiski visdominantākās ir mātītes, jo tām ir jāpabaro arī mazuļi, īpaši tās mātītes, kuru mazuļi jau paslēpti migā, drošībā.[7]
Apdzīvotā teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velni kopumā netiek uzskatīti par teritoriāliem dzīvniekiem, tomēr mātītes ap mazuļu migu ir teritoriālas.[7] Katram dzīvniekam ir sava mājas teritorija, kurā tas uzturas un meklē barību, apmēram 4—27 km², visbiežāk ap 13 km².[4] Katru nakti dzīvnieka maršruts ir atšķirīgs un, ja barība tiek atrasta samērā ātri, tad Tasmanijas velns neklejo pa nakti vispār. Toties mazāk veiksmīgās naktīs tas noiet pat 20 km.[7]
Pa dienu Tasmanijas velns atpūšas alā, izmantojot vecas un pamestas vombatu alas vai dabīgās klinšu alas, kā arī slēpjas biezā un garā zālē un krūmos.[4] Tomēr, ja to neviens netraucē, dzīvnieks labprāt gozējas un sildās saulē.[7] Tasmanijas velnam patīk peldēties un plunčāties, izņēmums ir mātītes ar mazuļiem somā.[7] Ir novērots, ka Tasmanijas velns bez pārāk lielas piepūles spēj pārpeldēt 50 m platu upi.[6]
Kāpšana kokos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jauni Tasmanijas velni spēj kāpt kokos, bet, kļūstot vecākiem, šīs iemaņas tiek zaudētas un uzkāpt kokā kļūst arvien grūtāk.[6] Dzīvnieki rāpjas kokos, kuru diametrs ir lielāks par 40 cm un, ja stumbriem nav sānzariņu, spēj uzkāpt līdz 2,5—3 metriem. Mazuļi kāpj krūmos līdz 4 metru augstumam, bet kokos līdz 7 metriem, ja tas nav vertikāls stumbrs.[9] Ļoti izbadējies Tasmanijas velns ir ļoti agresīvs un reizēm mēdz uzbrukt un apēst savas sugas mazuļus. Tādēļ mazuļu spēja uzkāpt kokā ir ļoti svarīga pašaizsardzībai no agresīviem pieaugušajiem īpatņiem.[10]
Savstarpējā komunikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai izvairītos no kautiņiem un plēšanās, Tasmanijas velni daudz ņurd, rūc un spiedz. Tā balss kopumā atgādina raudulīgu ņurdēšanu. Jo kāds agresīvāks, jo balss kļūst skaļāka un brīdinošāka. Tādējādi ar balss palīdzību Tasmanijas velni barošanās vietā nodibina mirkļa kārtību un hierarhiju.[7] Par īpatņa agresivitāti liecina arī aste. Jo dzīvnieks satrauktāks, jo aste pacelta augstāk. Ja dzīvnieks ir noskaņots īpaši agresīvi, tad aste ir izslieta stāvus gaisā.[7]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velns galvenokārt barojas ar maitu un kopumā ir ļoti ēdelīgs — 30 minūšu laikā tas var apēst tik lielu barības daudzumu, ko var salīdzināt ar 40% no īpatņa svara. Ja izdodas apēst tādu daudzumu barības, tad dzīvnieks barojas ik pa 2—3 dienām.[7] Tasmanijas velns barojas ar jebkura dzīvnieka gaļu, ko var atrast: zīdītājus, putnus, zivis, abiniekus un bezmugurkaulniekus. Ja ir izvēle, priekšroka tiek dota vombatu gaļai, kas ir bagāta ar taukvielām.[7] Ja trūkst maitas gaļas, Tasmanijas velns medī dažādus nelielus dzīvniekus. Lielāki īpatņi medī arī valabijus un vombatus, turklāt ikviens savainots dzīvnieks var kļūt par ēdelīgā plēsēja upuri, neskatoties uz to, ka ir vairākas reizes lielāks par pašu uzbrucēju.
Mājdzīvniekiem Tasmanijas velns neuzbrūk, jo tie tam ir par lielu. Pat mirušas govs maitu ēdelīgais plēsējs atstāj bez ievērības, tā kā tā zobi ir nepiemēroti govs biezās ādas pārplēšanai. Mirušu aitu Tasmanijas velns apēd, atstājot lielos kaulus, kurus nespēj sakost. Arī cilvēkam Tasmanijas velns neuzbrūk, bet, ja tam nav kur bēgt, aizstāvoties var cilvēku sakost un nopietni traumēt.[7]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimumbriedumu Tasmanijas velns sasniedz apmēram 2 gadu vecumā,[4] bet tā dzīves ilgums savvaļā ir apmēram 5 gadi, tikai dažiem pārsniedzot piecu gadu vecumu.[11]
Mātītei mazuļi dzimst vienu reizi gadā. Pārošanās parasti notiek agri pavasarī un vasaras sākumā, kad dabā ir visvairāk barības. Ap mātīti, kas meklējas, pulcējas vairāki tēviņi, kas cīnās par tās uzmanību. Mātīte sapārojas ar dominantāko un spēcīgāko tēviņu. Ja tēviņš savu partneri neapsargā, mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem, kā arī tēviņš sezonā sapārojas ar vairākām mātītēm.[7] Mātītes ir ļoti izvēlīgas un mazākus īpatņus agresīvi padzen.[12]
Grūsnības periods ilgst 21 dienu. Lai arī mātītei ir tikai 4 zīdekļi, un tā nevar vairāk par četriem mazuļiem izbarot, parasti piedzimst ļoti daudz mazuļu, apmēram 20—30. Katrs no tiem sver 0,18—0,24 gramus.[13] Tikai stiprākie no mazuļiem tiek līdz zīdekļiem, kur tie piestiprinās un pirmos mēnešus barojas ar mātes pienu (apmēram 105 dienas).[7] Parasti jauna mātīte pirmajā reizē izbaro četrus mazuļus, vecākas mātītes izbaro tikai trīs mazuļus. Mātītei tās mūžā ļoti reti ir četri metieni.[7]
Sasniedzot 105 dienu vecumu, mazuļi izlien no somas. No embrijam līdzīgajiem mazulīšiem ir izaugušas mazas lielo īpatņu kopijas, kas sver apmēram 200 gramus.[14] Pēc iznākšanas no somas mazuļi tajā vairs neatgriežas. Māte tos slēpj īpaši iekārtotā migā, kurā tie uzturas apmēram 3 mēnešus. Kad māte dodas barības meklējumos, mazuļi vai nu paliek paslēpti migā, vai dodas līdzi mātei, sēžot tās mugurā. Māte visu šo laiku turpina tos zīdīt ar pienu. Mazuļi migu atstāj tikai krēslā un tos ir grūti dabā novērot.
Tasmanijas velna sejas audzējs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tasmanijas velna populācijas izzušanas galvenais iemesls kopš 1990. gadiem ir transmisīvs ļaundabīgais sejas audzējs. Pirmo reizi slimība tika piefiksēta 1996. gadā. Saslimstot ar šo slimību, dzīvnieks iet bojā apmēram mēneša laikā.[15] Šobrīd, lai cīnītos ar slimības izplatību, zinātnieki cenšas izķert saslimušos dzīvniekus, lai pasargātu savvaļas populāciju, kā arī zoodārzos veido veselo dzīvnieku populāciju. Sugas izdzīvošanu apgrūtina arī fakts, ka tai ir ļoti zems ģenētiskās dažādības līmenis, līdz ar to dzīvnieki ir uzņēmīgi pret slimībām un ļoti viegli saslimst ar sejas audzēju.[16]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «My, What a Big Bite You Have». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. augustā. Skatīts: 2015. gada 30. decembrī.
- ↑ A Comparative Genomics Approach to Understanding Transmissible Cancer in Tasmanian Devils
- ↑ 3,0 3,1 Četrkājainie austrālieši. Četrpadsmitā nodaļa. Tālā salā dzīvo velns. Bernhards Gržimeks. Sērija "Apvārsnis". Zinātne. Rīga. 1973
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 Sarcophilus harrisii — Tasmanian Devil
- ↑ 5,0 5,1 Guiler, E. R. (1983). "Tasmanian Devil". In Strahan, R. (ed.). The Australian Museum Complete Book of Australian Mammals. Angus & Robertson. pp. 27–28. ISBN 0-207-14454-0.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Owen, D; Pemberton, David (2005). Tasmanian Devil: A unique and threatened animal. Crows Nest, New South Wales: Allen & Unwin. ISBN 978-1-74114-368-3.
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 7,15 7,16 7,17 7,18 7,19 7,20 «Tasmanian devil - Frequently Asked Questions». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 15. martā. Skatīts: 2016. gada 1. janvārī.
- ↑ 8,0 8,1 Guiler, ER (1992). The Tasmanian devil. Hobart, Tasmania: St David's Park Publishing. ISBN 0-7246-2257-8.
- ↑ Jones, Menna E.; Barmuta, Leon A. (2000). "Niche differentiation among sympatric Australian dasyurid carnivores". Journal of Mammalogy 81 (2): 434–47. doi:10.1644/1545-1542(2000)081<0434:NDASAD>2.0.CO;2
- ↑ «Tasmanian Devil Facts for Kids». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. augustā. Skatīts: 2015. gada 3. septembrī.
- ↑ «Life-history change in disease-ravaged Tasmanian devil populations». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 4. septembrī. Skatīts: 2016. gada 1. janvārī.
- ↑ «Draft Recovery Plan for the Tasmanian devil (Sarcophilus harrisii)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 2. janvārī.
- ↑ The ecological basis of life history variation in marsupials. Ecology 82:3531-3540.
- ↑ Guiler, E. R. (1970). "Observations on the Tasmanian devil, Sarcophilus harrisii II. Reproduction, Breeding and Growth of Pouch Young". Australian Journal of Zoology 18: 63–70. doi:10.1071/ZO9700063
- ↑ «Disease Affecting Tasmanian Devils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 21. septembrī. Skatīts: 2005. gada 21. septembrī.
- ↑ Project to Save Endangered Tasmanian Devil
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Tasmanijas velns iekļauts apdraudēto dzīvnieku sarakstā
- Tasmanijas velns[novecojusi saite]
- Iepazīstam dzīvniekus: Tasmanijas velns – ar amizantu ārieni, bet nešpetnu raksturu
- Tasmanian Devil, Sarcophilus harrisii
- Save the Tasmanian Devil
|