Valters Halšteins

Vikipēdijas lapa
Valters Halšteins
Walter Hallstein
Halsteins 1957. gadā
Eiropas Komisijas prezidents
Amatā
1958. gada 7. janvāris — 1967. gada 2. jūlijs
Priekštecis -
Pēctecis Žans Rejs

Dzimšanas dati 1901. gada 17. novembrī
Mainca, Vācijas Impērija (tagad Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1982. gada 29. martā
Štutgarte, Bādene-Virtemberga, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Politiskā partija Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība
Profesija jurists

Valters Halšteins (vācu: Walter Hallstein; dzimis 1901. gada 17. novembrī, miris 1982. gada 29. martā) bija vācu jurists un politiķis. Viens no Eiropas Savienības pamatlicējiem. Pirmais Eiropas Komisijas prezidents no 1958. līdz 1967. gadam. Halšteina vārdā nosaukta Halšteina doktrīna.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Maincā, studēja tiesības Bonnā, Minhenē un Berlīnē. 1925. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Versaļas līgumu. No 1926. gada strādāja Ķeizara Vilhelma biedrībā Berlīnē. No 1930. līdz 1941. gadam pasniedza tiesības Rostokas Universitātē. 1941. gadā iecelts par civiltiesību pasniedzēju Frankfurtes Universitātē.

No 1942. gada - vērmahta dienestā Ziemeļfrancijā. 1944. gadā krita Sabiedroto gūstā. Līdz 1946. gadam karagūsteknis Misisipi štatā. 1946. gadā atgriezās Frankfurtes Universitātē, un kļuva par tās rektoru. 1951. gadā pirmais Vācijas pēckara kanclers Konrāds Adenauers iecēla Halšteinu par kanclera biroja valsts sekretāru un Vācijas delegācijas vadītāju sarunās par Šūmana deklarācijas realizāciju. Pēc tam tika iecelts par Vācijas ārlietu ministrijas valsts sekretāru. Atbildēja par savā vārdā nosauktas Halšteina doktrīnas ieviešanu. Doktrīna paredzēja diplomātisko attiecību saraušanu ar jebkuru valsti, kas atzīs VDR. Strādāja ārlietu ministrijā līdz 1958. gada sākumam, kad tika iecelts par Eiropas Komisijas prezidentu. Kā viens no diviem Vācijas pārstāvjiem 1957. gadā parakstīja Romas līgumu.

Darbodamies Eiropas Komisijas prezidenta amatā, bija opozīcijā de Golla redzējumam par "valstu Eiropu", kurā lielāka ietekme būtu nacionālajām valdībām, tāpēc 1967. gadā bija spiests pamest amatu. Pēc demisijas aktīvi darbojās Vācijas iekšpolitikā, no 1969. līdz 1972. gadam - Bundestāga deputāts. No 1968. līdz 1974. gadam bija Eiropas kustības vadītājs.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]