Ādolfs Ābele

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ādolfs Ābele
Ādolfs Ābele
Personīgā informācija
Dzimis 1889. gada 24. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Blomes pagasts, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1967. gada 2. augustā (78 gadi)
Kalamazū, Mičigana, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Dzīves vieta Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Žanrs kora dziesmas, ērģeļmūzika, klaviermūzika, skaņdarbi simfoniskajam orķestrim, solodziesmas
Mācības Pēterburgas Konservatorija (Jāzeps Vītols, Žaks Handšins)

Ādolfs Ābele (dzimis 1889. gada 24. janvārī, miris 1967. gada 2. augustā) bija latviešu komponists, diriģents, ērģelnieks un mūzikas pedagogs. Latvijas Universitātes studentu kora “Dziesmuvara" diriģents (1927-1944). Komponējis simfoniskos tēlojumus, klavierdarbus, kora un solo dziesmas, tautasdziesmu apdares.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1889. gada 24. janvārī Smiltenes pagasta Blomē skolotāja Ata Ābeles ģimenē. Studēja Pēterburgas Konservatorijā (1909-1916), kur starp Ā. Ābeles skolotājiem bija arī Jāzeps Vītols. Pirmā pasaules kara laikā bija 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka kapelmeistars (1917), krita vācu gūstā.[1] No 1918. gada dzīvoja Liepājā, bija Liepājas Tautas konservatorijas organizētājs un pirmais direktors (1922-1924), līdztekus Liepājas pilsētas 11. latviešu pamatskolas skolotājs un Liepājas Svētās Annas baznīcas ērģelnieks.[2] No 1924. līdz 1944. gadam Ābele bija Latvijas Konservatorijas mācībspēks, Kompozīcijas un ērģeļu spēles nodaļas dekāns, profesors (1937), Latviešu VII — IX dziesmu svētku virsdiriģents.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā izceļoja uz ASV, bija 1. un 2. ASV latviešu dziesmu svētku virsdiriģents.

Miris 1967. gada 2. augustā Kalamazū, ASV.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ābeles vismīļākā skaņdarbu forma bija "sonātes allegro", ko viņš izlietojis savos lielākajos darbos — "Leģendā", "Vīzijā", meditācijā "Vientulībā". Taču savā būtībā Ābele bija miniatūrists: pats mūzikas raksturs, noskaņojums, visbeidzot arī rūpīgais izstrādājums, kurā viss ir skatīts ar juveliera apbruņotu aci, ja ne pēc formas, tad pēc sava stila gandrīz vienmēr norāda uz miniatūru, un atskaitot varbūt "Rudens skici", visi pārējie Ābeles darbi: "Intermeco", "Ganiņš", "Polka", "Valsis", "Lāčplēša' kaps", "Četras tautas dziesmas" solo balsij un orķestrim, — ir vistīrākie miniatūras paraugi. Bez nedaudzajām oriģināldziesmām ("Mūzika", "Zaļā pavēnī", "Rozes"), Ābele bija viens no vislielākajiem meistariem latviešu tautas dziesmu apstrādāšanā. Gan ārēji pieturoties pie Jurjāna-Melngaiļa diatonisma principa (vienīgais izņēmums: "Sēj, brālīti, kaņupītes"), iekšēji Ābele aizgājis pats savu ceļu, radījis līdz lielai gatavībai noslīpētu personīgo stilu. Pašā apstrādāšanas veidā, ritmā, harmonijā, balsu vešanas kontrapunktikā, koru instrumentācijā Ābelēm pieder daudz jaunatklājumu, izdomā varbūt pārdrošu, pat šķietami nereālizējamu, tomēr būtiski pilnīgi reālu, simtprocentīgi apzinātu. Kā orķestrī, tā arī šeit Ābele parādās kā sevī noskaidrots, fantāzijas bagāts gaumes cilvēks, kas savā mākslā ar apollonisku mieru ignorē pūļa intereses. Komponista spalvai pieder vesela rinda šedevru — "Vai būs laime", "Aiz upītes meitas dzied", "Ābelīte Dievu lūdza", "Raibie cimdi", "Es meitiņa kā rozīte" u. c.,_kas nes sevī arī īpatnējus latviskā stila meklējumus. Samērā maz Ābele ir devis solodziesmā: "Smiedamies", "Mātes dziesma", "Mirt un to zināt",,, "Krēslā", "Nogurusi roze".[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]