4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzlecošu sauli, zobenu un ozola zaru pār to.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks bija Latviešu strēlnieku bruņots formējums 1. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

Bataljona izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona vadība Smārdes pozīciju nocietinājumos (1916).
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieki (1916). No kreisās priekšā: praporščiki Rotfelders un Mūrnieks; 2. rindā: praporščiks R. Bebris, podporučiks E. Mednis, praporščiki R. Briesma, A. Zaure, bataljona komandieris pulkvedis A. Zeltiņš, poručiks A. Skurbe, praporščiki Palkavnieks, Lukstiņš; 3. rindā ceturtais — praporščiks H. Linde; 4. rindā otrais — praporščiks A. Plensners.
Pēc Smārdes kaujām 1916. gadā apbalvotie 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Vidū pulkvedis Ansis Zeltiņš.

4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada septembrī, bet pabeidza 1916. gada 2. februārī. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. Bataljona karogā bija attēlota uzlecoša saule ar zobenu un ozola zaru pār to. Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 1. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piedalīšanās kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pulka karavīri ieņemtajos vācu Ložmetējkalna nocietinājumos Ziemassvētku kauju laikā.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka izdzīvojušie karavīri pēc 12. (25.) janvāra kaujas.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā Rīgā 1917. gada 23. martā.
  • 1916. gada februārī — septembrī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons piedalījās pozīciju cīņās purvos starp Smārdi un Ķemeriem.
  • Ziemassvētku un Janvāra kaujās no 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka piedalījās 30 virsnieki, 1129 strēlnieki, 148 grenadieri un 233 instruktori un kareivji komandās ar palīgnozīmi. Kaujās pulks zaudēja 12 virsniekus, 884 strēlniekus un instruktorus, kas bija krituši, ievainoti vai pazuduši bez vēsts.[2]

Kaujas pie Ķemeriem 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. februāra kauja pie Ķemeru – Tukuma šosejas: 2 krituši, 2 ievainoti. 14. februāra kauja pie Smārdes kroga: 4 pazuduši. 10. marta kauja pie Klapkalnciema un Ragaciema bez zaudējumiem. 15. aprīļa kauja: 5 kritušie. 1. septembra kauja pie Ķemeriem: 4 kritušie, 25 ievainoti. 8./9. septembra kauja pie Smārdes un Ķemeriem: 15 kritušie, 52 ievainoti.

Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5./6. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 177 kritis, 525 ievainoti, 218 pazuduši. 11./13. janvāra kaujā Tīreļpurvā: nav datu. 25. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 896 karavīru. 30./31. janvāra kaujā Tīreļpurvā: 217 karavīru.

Rīgas aizstāvēšanas kaujas 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. septembra kauja pie Grēna muižas Olaines tuvumā bez zaudējumiem.[3]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rūdolfs Bangerskis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteinis, vēlāk pulkvežleitnants, pulka komandieris (25.8.1915.-18.11.1916.), vēlāk 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka pulkvedis, vēlāk Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieks. 1917. gada 17. janvārī kaujā pie Ložmetējkalna personiski veica izlūkošanu un noskaidroja frontes stāvokli, zem tiešas un niknas apšaudes veda pulku durkļu cīņā un atkaroja zaudētās pozīcijas.[4]
  • Leopolds Berkolds, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka poručiks. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna ar rezerves rotu devās uzbrukumā, apturēja vāciešus un nodrošināja latviešu strēlnieku pozīciju labā spārna stāvokli. Šajā kaujā tika smagi ievainots.[5]
  • Roberts Žanis Briesma-Briesme, poručiks 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1916. gada 11. aprīļa. 1916. gada 23. decembrī pēc vācu frontes pārraušanas pie Mangaļiem ar savu rotu uzbruka Skangaļu mājām, ienaidnieka ugunī durkļu cīņā iekaroja 3 blindāžas. Apbalvots ar Staņislava IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, Jura krusta IV šķ.[6]
  • Aleksandrs Mežciems, Ārsts-kapteinis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Ziemassvētku kauju laikā 1917. gada 12. janvārī pārcēla pārsienamo punktu no 3 verstīm uz 400 soļiem no priekšējās kaujas līnijas un, redzēdams, ka kaujas laukā paliek daudz ievainoto, zem uguns ar vairākiem sanitāriem pielīda ievainotajiem un daudzus izglāba. Par kauju nopelniem apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III šķ. ordeņiem. Jura krusta IV šķ., 3 Jura medaļām. 1919. gada jūnijā iestājās Studentu rotā, nozīmēts par Liepājas lazaretes vecākā ārsta palīgu. 1920. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, iecelts par vecāko ārstu. 1924. gadā viņam piešķirts Lāčplēša kara ordenis[7]
  • Ansis Zeltiņš, pulkvedis, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris. 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās ar savu pulku sīvā cīņā ieņēma vācu nocietinātās blindāžas. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalnā atkal ieņēma nocietinātās zemnīcas un noturēja tās līdz vakaram nepārtrauktā ienaidnieka ugunī. Apbalvots ar vairākiem Annas un Vladimira ordeņiem, par nopelniem Ziemassvētku kaujās - ar Jura zobenu. Jura krusta IV šķ. viņam piešķīruši paša kareivji. Apbalvots arī ar Serbijas karaļa Karadžordževiča IV šķ. ordeni. Ievainots pie Ložmetējkalna, arī pie Juglas.[8]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. «"Latviešu Strēlnieki", 4. – 5., 455- 480 lpp. (1936)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 13. novembrī. Skatīts: 2008. gada 13. novembrī.
  3. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis
  4. L.k.o.k. biogrāfija
  5. L.k.o.k. biogrāfija
  6. L.k.o.k. biogrāfija
  7. LKOK nr.3/1695 : Mežciems, Aleksandrs
  8. L.k.o.k. biogrāfija