Berlīnes mūris

Berlīnes mūris (vācu: Berliner Mauer, izrunā: [bɛʁˈliːnɐ ˈmaʊ̯ɐ]), oficiāli Pretfašisma aizsargvalnis^[1] (Antifaschistischer Schutzwall), bija inženierbūve, kura 28 gadus, no 1961. gada 13. augusta līdz 1989. gada 9. novembrim, atdalīja Rietumberlīni no Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR jeb Austrumvācijas). Tā kopgarums bija 155 km, no kuriem 43,1 km bija izbūvēti caur Berlīnes pilsētu. Berlīnes mūris simbolizēja Dzelzs priekškaru starp Rietumeiropas un Austrumu bloka valstīm. Tā mērķis bija neļaut Austrumvācijas iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumvāciju.^[1]

Mūra celtniecība tika uzsākta, balstoties uz lēmumu, kuru pieņēma VDR Tautas palāta 1961. gada 11. augustā. 13. augustā Vācijas Demokrātiskā Republika slēdza robežu starp Austrumberlīni un Rietumberlīni, lai neļautu iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumiem. VDR robežsardzes vīriem tika izdota pavēle šaut uz cilvēkiem, kas mēģina šķērsot Berlīnes mūri. Nošauto cilvēku skaits, kas neveiksmīgi mēģināja to šķērsot, pēc dažādas informācijas variē no 136^[2] līdz 245. Precīzs skaits nav zināms. Pirmo cilvēku, Idu Zīkmani (Ida Siekmann), nošāva 22. augustā.^[2] Pēdējais bija Vinfrīds Freidenbergs (Winfried Freudenberg), kuru nošāva 1989. gada 8. martā.^[3]

Berlīnes mūris krita 1989. gada 9. novembrī, kas tiek arī uzskatīts par Aukstā kara beigu datumu. Liels Austrumvācijas iedzīvotāju skaits šajā dienā pārrāpās tam pāri, un de facto šajā dienā izbeidzās Vācijas iedalījums divās atsevišķās valstīs. Oficiāli Vācijas atkalapvienošana notika 1990. gada 3. oktobrī. Mūsdienās no 155 km garā Berlīnes mūra ir saglabājies tikai trīs kilometru garš posms. To Vācijas valdība ir nolēmusi saglabāt kā liecību nākamajām paaudzēm.^{[nepieciešama atsauce]}