Ēriks Mesters
| Ēriks Mesters | |
|---|---|
| Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps | |
 | |
| Baznīca | Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca |
| Arhibīskapija | Rīga |
| Krēsls | Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīca[1] |
| Ievēlēts | 1986. gada 15. aprīlī |
| Amatā | 1986-1989[2] |
| Priekštecis | Jānis Matulis |
| Pēctecis | Kārlis Gailītis |
| Kārtas | |
| Ordinācija | 1969. gada 11. jūnijā[3] |
| Iesvētīšana |
1986. gada 24. augustā iesvētījis Olof Sundby |
| Personiskā informācija | |
| Dzimis |
1926. gada 20. decembrī Kalnāji, Jelgava, Latvia |
| Miris |
2009. gada 8. novembrī (82 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Konfesija | luterisms |
| Profesija | Luterāņu arhibīskaps |
Ēriks Mesters (dzimis 1926. gada 20. decembrī, miris 2009. gada 8. novembrī) bija latviešu teologs, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps un Rīgas arhibīskaps no 1986. līdz 1989. gadam.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Otrā pasaules kara laikā Ēriks Mesters bija Sarkanās armijas karavīrs. No 1956. līdz 1959. gadam viņš strādāja par konsultantu Latvijas PSR Nacionālajā ekonomikas padomē. No 1960. līdz 1967. gadam viņš studēja teoloģiju Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas seminārā Rīgā. 1969. gada 8. jūnijā viņš tika ordinēts par priesteri Rīgas Svētās Trīsvienības luterāņu baznīcā, kurā viņš kopš 1968. gada bija vikārs. No 1969. līdz 1986. gadam viņš bija Svētās Trīsvienības baznīcas mācītājs, bet no 1972. līdz 1986. gadam mācītājs arī Dalbes pagastā. No 1980. gada viņš bija Latvijas baznīcas Konsistorijas biedrs.
Mesters tika ievēlēts par Rīgas arhibīskapu 1986. gada 15. aprīlī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārkārtas sinodē. Šajā amatā viņš sekoja Jānim Matulim, kurš nomira 1985. gada augustā. 1986. gada 24. augustā Rīgas Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā viņu konsekrēja Upsālas emeritētais arhibīskaps Olof Sundby. No 1986. līdz 1989. gadam Mesters mācīja ētiku Rīgas teoloģiskajā seminārā.[4]
Ēriks Mesters bija pazīstams kā esošās padomju kārtības atbalstītājs. Nemierīgajos astoņdesmitajos gados, kad triju valstu tautas alka pēc neatkarības, Mesters atbalstīja Padomju varu. Latvijas baznīcas Konsistorijā viņa attieksme nebija neapstrīdama, un droši vien tas bija galvenais iemesls, kas noveda pie viņa aiziešanas pensijā 1989. gadā.
2005. gadā tika izdota viņa grāmata "Latvijas evan̦g̓ēliski luteriskās baznīcas vēsture : (1944-1990)".[5] Dažus gadus pirms tam viņš uzrakstīja dažas luterāņu arhibīskapu biogrāfijas.
Ēriks Mesters nomira 82 gadu vecumā 2009. gada 8. novembrī Rīgā.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ https://www.delfi.lv/turismagids/rigas-marsruti/jana-baznica-latviesu-pirmais-dievnams-kas-celts-uz-biskapa-pils-pamatiem.d?id=49622421
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 29. novembrī.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 16. novembrī. Skatīts: 2018. gada 29. novembrī.
- ↑ "Ēriks Mesters" Arhivēts 2016. gada 2. aprīlī, Wayback Machine vietnē., St. John's Church, Riga. Retrieved on 17 December 2017.
- ↑ Ēriks Mesters. Latvijas evan̦g̓ēliski luteriskās baznīcas vēsture: (1944-1990). Rīgā : Klints, 2005. ISBN 9789984674100.
- ↑ "Sēru vēsts. +Ēriks Mesters, arhibīskaps emeritus"[novecojusi saite], Evangelical Lutheran Church of Latvia, Riga. Retrieved on 17 December 2017.
|