Arhibīskaps

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā Rīgas arhibīskapa Alberta II zīmogs (pēc 1247). Redzams, ka viņam tolaik bija pakļautas četras Romas katoļu baznīcas provinces un trīs tautas - prūši, līvi (livo) un igauņi (estoni).

Arhibīskaps (latīņu: archiepiscopus, no grieķu: αρχή επίσκοπος), arī virsbīskaps[1], ir vecākais jeb galvenais bīskaps,[2] kam ir garīga un administratīva atbildība par viņam uzticēto arhidiecēzi vai metropoliju (arhibīskapam - metropolītam).

Romas Katoļu baznīcā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas Katoļu baznīcas arhibīskapus, tāpat kā pārējos bīskapus izvēlas un nominē Romas pāvests, kuram arhibīskapi un bīskapi ir tieši pakļauti. Pie bīskapa insignijām pieder: gredzens, gana zizlis, mitra, krūšu krusts, ka arī pallijs arhibīskapiem-metropolītiem.[3] Ikdienā arhibīskaps nēsā liturģisko apģērbu — sutanu.

Arhibīskapa metropolīta pakļautībā un vadībā ir ne tikai viņam uzticētā bīskapija (diecēze), bet arī baznīcas province jeb metropolija, kas sastāv no vairākam bīskapijām. Arhibīskapa — metropolīta uzdevums ir pārvaldīt savu arhidiecēzi un pārējās diecēzēs lūkoties, lai rūpīgi tiktu saglabāta ticība un baznīcas disciplīna, bet notiektos apstākļos Romas pāvests metropolītam var dot īpašas pilnvaras un uzticēt kādus papildus uzdevumus.[4] Metropolīta amata zīme ir pallijs.

Vēsture Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1255. gadā Rīgas bīskaps Alberts II tika iecelts par arhibīskapu metropolītu. Pēc tam, kad beidzās Livonijas karš un tika nodibināta Pārdaugavas Livonijas hercogiste, Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Stefans Batorijs 1582. gada 4. decembrī izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoliskas Livonijas bīskapijas atjaunošanu ar Cēsīm kā bīskapa sēdekli un pretreformācijas centru. 1643. gadā Livonijas bīskapiju atjaunoja Inflantijas vaivadijas robežās. Latvijas katoļu bīskapijas tika iekļautas Žemaitijas arhibīskapijā, kuras bīskaps atradās Kauņā un Mogiļevas arhibīskapijā, kuras bīskaps atradās Sanktpēterburgā.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1919. gada 26. septembrī tika izdoti Latvijas Pagaidu valdības noteikumi par Kurzemes un Vidzemes evaņģēliski luteriskajām konsistorijām, kas atcēla Kurzemes un Vidzemes bruņniecības patronāta tiesības pār tām — bruņniecībai vairs nebija tiesības iecelt konsistoriju priekšnieku, prezidentu un citas amatpersonas. 1920. gada 1. oktobrī valdība likvidēja Kurzemes konsistoriju, nostādot Vidzemes konsistoriju visas Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) priekšgalā. 1922. gadā mācītāju Kārli Irbi iesvētīja par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu, bet agrākais Vidzemes ģenerālsuperintendents Pēteris Haralds Pēlhavs (Pölchau) kļuva par vācbaltiešu draudžu bīskapu.

1923. gadā tika atjaunota Romas katoļu Rīgas arhibīskapija, par kuras virsbīskapu iecēla Antoniju Springoviču. 1932. gadā arī LELB draudzes izšķīrās par vienotu vadību un par pirmo LELB arhibīskapu tika ievēlēts Teodors Grīnbergs.[5] 1938. gada 8. maijā ar pāvesta Pija XI bullu Plurimum Sane tika atjaunota Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolija, kuras metropolīts bija Antonijs Springovičs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 8. maijā Romas pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas arhidiecēzes hierarhisko vadību, par arhibīskapu-metropolītu kļuva kardināls Jānis Pujats.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 825. sleja.
  2. Henriks Trūps. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga: Avots, 1992
  3. Katoļu baznīcas vēstnesis, 15-5.lpp.2010.14.08.
  4. www.catholic.lv
  5. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca starpkaru periodā (1918.-1940.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]