Pāriet uz saturu

Dāvids (ķēniņš)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ķēniņš Dāvids)
Ķēniņš Dāvids (18. gadsimta pareizticīgo ikona)

Dāvids (ivritā: דָּוִד; dzimis 1035. gadā p.m.ē.; miris 965. gadā p.m.ē.) bija otrais Izraēlas valsts ķēniņš, Izraēlas valdnieku dinastijas izveidotājs. Valdīja 40 gadus (ap 1005. – 965. gads p.m.ē.): septiņus gadus un sešus mēnešus Jūdejas valdnieks, tad 33 gadus – apvienotās Izraēlas un Jūdejas valsts valdnieks (ar galvaspilsētu Jeruzalemi). Dāvids tiek attēlots kā ideāla valdnieka paraugs, no kura dzimtas (pa vīru līniju) saskaņā ar jūdaismu nāks Mesija, vai saskaņā ar kristietību ir nācis Mesija – Jēzus Kristus.

Dāvida biogrāfija aprakstīta Bībeles vēstures grāmatās (1. un 2. Samuēla grāmatas, 1. Ķēniņu grāmata, 1. Laiku grāmata).

Bērnība un Saula galms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāvids piedzima ap 1035. gadu p.m.ē. Bētlemes pilsētā Isaja ģimenē kā astotais dēls. Bērnībā ganīja tēva aitas. Šajā laikā viņu slepeni sameklēja pravietis Samuēls un svaidīja viņu par jauno Izraēlas ķēniņu. Šajā laikā Izraēlā valdīja ķēniņš Sauls, kuram periodiski uznāca nevaldāmas dusmu lēkmes un nekontrolējama rīcība. Lai mazinātu nevaldāmās lēkmes, viņam ieteica pieņemt jauno Dāvidu, kurš tajā laikā labi spēlēja arfu un dziedāja. Dāvida muzicēšana Saulam radīja nomierinošu efektu, un viņš tika pieņemts galmā. Šajā laikā notika karš starp izraēliešiem un filistiešiem (feniķiešiem). Kādā epizodē milzīga auguma filistietis Goliāts izaicināja uz divkauju jebkuru pretinieka karavīru. Tā kā visi baidījās stāties milzim pretī, tad izaicinājumu pieņēma Dāvids, un tam izdevās ar lingas precīzu metienu filistieti apdullināt. Pa to laiku Dāvids paķēra Goliāta zobenu un nocirta viņam galvu. Šī uzvara deva iespēju Dāvidam kļūt par Saula karavīru. Šajā laikā Dāvids iedraudzējās ar Saula dēlu Jonatānu. Taču cīņas veiksmes Dāvidam nesa ne tikai apkārtējo simpātijas, bet arī Saula skaudību un dusmas. Sauls Dāvidā sāka saskatīt sev sāncensi un vairākkārt mēģināja viņu nogalināt. Nespējot to izdarīt tieši, viņš mēģināja ar viltu iemānīt Dāvidu lamatās. Piedāvājot savas jaunākās meitas Mihalas roku, Sauls lika Dāvidam riskēt ar savu dzīvību, lai izpildītu viņa uzstādītos noteikumus. Taču arī šoreiz viņa plāni izgāzās. Sarunā ar Jonatānu Dāvids uzzināja par Saula plāniem viņu iznīcināt, tāpēc nekas cits neatlika, kā bēgt no Saula galma.

Bēgšana un emigrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Dāvida lūguma priesteris Ahimelehs iedeva viņam Goliāta zobenu, kā arī pabaroja ar svētajām maizēm. Kādu laiku Dāvids patvērās Adullāmas alā. Tur ap Dāvidu sapulcējās ap 400 vīru, kuri nebija apmierināti ar Saula valdīšanu. Viņi iecēla Dāvidu par savu vadoni. Uzzinot, ka priesteris Dāvidam bija atdevis Goliāta zobenu, Sauls lika apkaut visu priestera dzimtu. Izglābās vienīgi Ahimeleha dēls, Abjatārs, kurš arī pievienojās Dāvida karapulkam. Sauls, uzzinot par Dāvida atrašanās vietu, sāka Dāvida vīru vajāšanu. Nelīdzēja arī tas, ka vairākas reizes Dāvidam bija iespēja Saulu nogalināt, bet viņš šīs iespējas neizmantoja, parādot Saulam savu lojalitāti pret viņu. Turpinoties vajāšanām Dāvidam nekas cits neatlika, kā bēgt ar saviem piekritējiem (ap 600 vīru) pie bijušajiem ienaidniekiem – filistiešiem. Viņš atrada patvērumu Gātā pie filistiešu ķēniņa Ahiša. Uzzinot, ka Dāvids ir patvēries pie filistiešiem, Sauls vajāšanas izbeidza. Dāvidam un viņa vīriem tika piešķirta Ciklagas pilsēta pie Negebas tuksneša, no kuras viņš devās sirojumos pie apkārtējām ciltīm (gešūriešiem, amalekiešiem u.c.), daloties laupījumā ar Ahišu. Kādu daļu laupījuma Dāvids atvēlēja arī Jūdas cilts vadoņiem.

Valdīšana Hebronā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujā pie Gilboas filistieši smagi sakāva Izraēla karaspēku. Kaujā krita arī Izraēlas karalis Sauls un viņa trīs dēli. Dāvidam radās iespēja atgriezties Jūdejā un Hebronā jūdu cilts vadītāji izvēlēja Dāvidu par Jūdejas ķēniņu. Pār pārējo Izraēlu valdīt kronēja Saula dēlu Išbošetu, kā rezultātā Jūdeja faktiski atdalījās no Izraēlas. Starp abām ebreju valstīm iesākās savstarpējs karš. Bet pēc Izraēlas virspavēlnieka Abnera un ķēniņa Išbošeta noslepkavošanas pie Dāvida nāca pārējo Izraēlas cilšu vadoņi un aicināja viņu kļūt par visas Izraēlas valdnieku.

Hebronā Dāvidam dzima seši dēli: Amnons (pirmdzimtais), Kileābs, Absaloms, Adonijs, Šefatja un Itreāms.

Valdīšana Jeruzalemē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā lielākā Dāvida kampaņa pēc kļūšanas par Izraēlas ķēniņu bija karš ar jebusiešiem, kā rezultātā viņš ieņēma Jeruzalemi un pārcēla uz turieni savas valsts galvaspilsētu. Pēc tam Dāvids noslēdza savienību ar Tīras ķēniņu Hīrāmu, kas piegādāja viņam celtniecības darbiem kokmateriālus, kā arī uzcēla Jeruzalemē Dāvidam pili. Jaunajā galvaspilsētā Dāvids apņēma jaunas sievas, no kurām dzima daudz bērnu, starp kuriem bija arī Zālamans.

Apvienojot Izraēlu, Dāvids turpināja karagājienus uz kaimiņu teritorijām. Tā viņš iekaroja Moābu. Tad Dāvids sāka uzvarošu karu pret aramiešiem, kuru pusnomadu valstis atradās tagadējās Sīrijas teritorijā (Coba, Damaska, Bet-Rehoba). Sīrijas karagājiens aizveda Dāvidu līdz Eifratas krastiem un deva viņam piekļuvi bagātajām vara rūdas atradnēm. Dienvidos viņš Izraēlai pievienoja Idumejas zemes. Ar amoniešiem ķēniņa Nahaša laikā Dāvidam attiecības bija miermīlīgas, bet viņa dēls Hanūns ar Dāvida sūtņu apsmiešanu izprovocēja karu. Jau pirmajā Joāba un Abišaja vadītajā karagājienā tika izjaukta savienība starp Hanūnu un palīgā piesauktajiem aramiešiem (sīriešiem), kuri pēc tā pilnībā pakļāvās Dāvidam. Pēc gada Dāvids ieņēma Rabu.

Dāvida valsts pletās no Ecion-Geberas pie Akabas līča dienvidos, līdz Hamatas robežai ziemeļos un aizņēma (izņemot šauras, filistiešu apdzīvotās piejūras joslas) visu teritoriju starp jūru un Arābijas tuksnesi. Līdz ar to Izraēla kopumā sasniedza apsolītās zemes robežas.

Valdīšanas noriets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāvida vecākais dēls Amnons izvaroja savu miesīgo māsu Tamāru. Dāvids sadusmojās uz viņu, bet tomēr nesodīja savu dēlu. Redzot šādu netaisnību, par māsas godu iestājās Absaloms un nogalināja savu vecāko brāli, bet, baidoties no tēva dusmām, bēga uz Gešūru, kur nodzīvoja trīs gadus. Vēlāk, kad Dāvida sēras mazinājās, Absalomam tika piedots un viņš atgriezās Jeruzalemē. Tomēr Absaloms turēja savā pakļautībā personīgu karaspēku un, jūtot savu pieaugošo popularitāti izraēliešu vidū, reliģiskās ceremonijas laikā pasludināja sevi par ķēniņu. Bībele vēsta, ka tas notika tad, kad Dāvids 40 gadus jau bija valdījis, t.i. praktiski viņa valdīšanas beigu posmā. Tā kā Dāvida autoritāte šajā laikā bija manāmi sašķobījusies, tad viņš nesāka aktīvu pretošanos, bet bēga kopā ar savu gvardi no galvaspilsētas pāri Jordānai. Absaloms sāka vajāt savu tēvu un Efraima mežā notika izšķirošā kauja, kuras rezultātā Dāvids varēja atgūt savu troni. Taču Dāvida vara joprojām bija vēl nestabila, jo atklājās jauna sacelšanās, kuru vadīja Šeba. Dāvidam izdevās savaldīt arī šo dumpi, un tomēr iegūt mieru viņam neizdevās. Savas pretenzijas uz ķēniņa troni izvirzīja Adonijs, nākamais pēc vecuma Dāvida dēls. Pravieši Nātāns un Batseba uzstāja, lai novecojušais Dāvids nodotu savu varu savam dēlam, Zālamanam, kas arī tika izdarīts.

Dāvida tēls mākslā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dāvids (skulptors Mikelandželo, 1504. gads)

Dāvidam ir bijuši veltīti ne mazums dažādu periodu un paaudžu mākslas darbu. Piemēram, slavenā Mikelandželo veidotā skulptūra, Ticiāna un Rembranta gleznas, kas atspoguļo Dāvida dzīves epizodes. Tika sacerēta franču komponista Artūra Onegēra oratorija "Ķēniņš Dāvids" utt.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]