Glezna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilhelma Purvīša 1910. gadā impresionisma stilā ar eļļas krāsām uz audekla gleznotais darbs "Ziema"

Glezna ir tēlotāja mākslas darbs, kas atveidots ar glezniecības līdzekļiem. Retāk jēdzienu "glezna" lieto, apzīmējot daiļdarbā tēlainu īstenības parādības atspoguļojumu vai mūzikā programmatisku skaņdarbu vai tā daļu, kurā tēlaini tiek atspoguļota kāda reālās īstenības parādība.[1]

Gleznas atrodas privātās kolekcijās un muzejos, kur tās izvietotas gleznu krātuvēs vai gleznu galerijās, kas Senajā Grieķijā ieguva specifisku nosaukumu — pinakotēka.[2]

Gleznām var tikt pielietoti īpaši termini, kas apzīmē to atšķirību no pārējām gleznām. Tie var būt:

  • ikonakristīgās baznīcas pielūgsmes glezna, kurā attēlots Jēzus, Marija, kāds eņģelis vai svētais;[3]
  • ikonostass — sava veida siena ar noteiktā, jau iepriekš izstrādātā kārtībā izvietotām ikonām pareizticīgo baznīcā.[4]
  • altārglezna — sakrālās tematikas glezna, kas novietota virs, aiz vai uz altāra. Raksturīga kristīgai baznīcai, tikusi ieviesta 13. gadsimta sākumā;[5]
  • kičs (no vācu: Kitsch) — mākslas darbs, arī glezna, kas neatbilst vispārpieņemtajām estētikas normām; tās bieži ir darinātas masu tirgum;[6]
  • diptihs (no grieķu: δίπτυχος, diptychos — 'divkāršs') — divas gleznas, ko vieno kopīga iecere;[7]
  • triptihs (no grieķu: τρίπτυχος, triptychos — 'trīskāršs') — trīsdaļīga glezna, ko apvieno viena ideja un tēma. Vidējā daļa ir parasti centrālās tēmas atklājēja, tāpēc to nereti darina kā vislielāko;[8] Piemēram, altāra kompozīcija.
  • tondo (itāļu: tondo) — apaļa formāta glezna;[9]
  • tīstoklis — glezna, kuras pamats ir zīds vai papīrs, ķīniešu nacionālās laicīgās glezniecības veids, 4.—6. gadsimts.[10]
  • tempera — glezna, kas darināta ar temperas krāsām.[11]
  • akvarelis — glezna, kas darināta ar akvareļkrāsām.[12]

Glezna ir skatāma divējādi — kā priekšmets un kā mākslas darbs. Pirmkārt, tā ir priekšmets, ko ir radījis autors vai to grupa; glezna ir darināta kādā noteiktā laikā, ar konkrētajam laikam atbilstošu tehniku vai ar kādiem īpašiem individuāliem tās radītāja paņēmieniem. Tāpēc glezna jāskata kā priekšmets.

Glezna kā priekšmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatot gleznu kā priekšmetu, iespējams iegūt gleznas aprakstu: tās atribūciju jeb ziņas par gleznas autoru, veidu, kādā glezna tikusi radīta jeb gleznas radīšanas tehniku un gleznas pagātni jeb vēsturisko pārskatu.[13]

Gleznu atribūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieka dažādie paraksti un datējumi
Žaks Luijs Davids. "Imperatora un imperatores kronēšana", cits nosaukums "Napoleona svētīšana". 1805—1807.vēsturiskais žanrs, audekls, eļļa, 629x979 cm, Parīze, Luvra

Tā ir mākslas darba, šajā gadījumā konkrētas gleznas autora, rašanās vietas un laika noteikšana,[1] kas balstās uz tiešajām liecībām un būtiskiem pierādījumiem.[14] Par tiešajām liecībām gleznas atribūcijā kalpo signatūra, autora rakstītas ziņas un datējums uz darba. Būtiskie pierādījumi gleznas atribūcijā ir ikonogrāfiskā un stilistiskā analīze. Mūsdienās gleznas parasti tiek parakstītas, ko veicinājusi indivīda vērtības celšanās 14. gadsimtā un doma, ka gleznu radījusi ģeniālas personas oriģināla koncepcija. Mākslas tirgū glezna kā mākslas darbs ievērojami zaudē tās vērtību, ja autorība nav noteicama vai ja gleznas autors ir mazpazīstams. Tātad, jo pazīstamāks vārds, jo lielāka gleznas vērtība. Kopš viduslaiku beigu posma uz gleznām redzamā vietā, tās virspusē vai aizmugurē mākslinieks lielākoties ir licis savu parakstu un datējumu. Mūsdienu gleznās paraksts parasti ir novietots tās apgleznotās puses lejasdaļā, parasti labajā stūrī, bet tās aizmugurē var būt atrodamas autora vai citas personas rakstītas ziņas. Citāds paraksta novietojums ir gravīrās pie nosacījuma, ja zīmētājs un gravieris nav viena un tā pati persona. Šādā gadījumā zīmētāja paraksts ir novietots darba kreisajā apakšējā stūrī aiz apzīmējuma delin. (delineavit — 'zīmējis'), bet graviera paraksts novietots simetriski pa labi aiz apzīmējuma sculps. (sculpsit — 'gravējis').[13] Tā kā gleznotāji reti saglabā savas darbības laikā viena veida parakstu, kas bieži nezinātājam var radīt aizdomas par viltojumu, bet tajā pašā laikā paraksta forma ļauj noteikt zināma perioda darbus un gadījumā, ja nav glezna datēta, arī tās hronoloģiju.

Gleznas atribūcijas elements ir arī gleznas nosaukums. Gleznu nosaukumi mūsdienu izpratnē sāka izveidoties 17. gadsimta beigās ar salonu rašanās sākumu. Īpaša nepieciešamība pēc gleznu nosaukumiem radās, izveidojoties mākslas tirgum, kad tika radītas izstādes un katalogi.[15] Bieži vien vienai un tai pašai gleznai dažādos avotos var atrast vairākus tās nosaukumus, kas ir izskaidrojams ar vēlāk pievienotu nosaukumu vai apzīmējošo nosaukumu, kas bieži notiek pat pēc gleznotāja nāves.

Veicot gleznas atribūciju, tiek meklētas ziņas literatūrā un avotos, ka arī veic teksta, idejiskā satura vai stila un citu gleznas īpatnību analīzi.[14]

Gleznas tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznas tehnika ir glezniecības tehnisko īpatnību apraksts, kurā ir iekļauts gleznas pamatnes un tai pāri klāto materiālu apskats.[16] 20. gadsimtā tiek eksperimentēts, tāpēc tiek izmantotas dažādas gleznas pamatnes, taču galvenās pamatnes, uz kā kompozīcija var būt gleznota, ir: siena, audekls, koka dēlis, pergaments, kartons, papīrs. Gleznas klāto materiālu vidū biežāk sastopami ir: eļļas, līmes krāsu tehnikas, temperas, freskas, pastelis, akvarelis un citas tehnikas, turklāt katrai no tām lielākā vai mazākā mērā atbilst kāda noteikta pamatne.[17]

Gleznas izmēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznas augstuma un platuma jeb izmēru noteikšana sniedz nozīmīgu informāciju, jo īpaši mazformāta vai lielu gleznu gadījumā bieži atvieglo darba identificēšanu neskaidra vai nezināma nosaukuma gadījumā, jo ļauj noteikt gleznas piederību kādai lielākai sērijai.[18]

Gleznas vēsturiskais pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznas vēstures iepazīšana ļauj labāk iepazīt darbu un pārliecināties par tās autentiskumu. Glezna nereti var būt arī īss laikmeta atspoguļojums, jo veiktā gleznu pārvietošana, cenzūra, pakļaušana briesmām ir bijusi saistīta ar reliģiskiem un politiskiem notikumiem, bet gleznu aizmiršana un jaunatklāšana ir saistīta ar gaumes attīstību. Tāpat glezna var būt saistīta ar kādiem likteņstāstiem un notikumiem. Citi nozīmīgi gleznas vēstures elementi ir gleznas dokumentēšana, kā arī konservācija vai restaurācija.[19]

Glezna kā mākslas darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolā Pusēna 1651. gada baroka ainavas stilā ar eļļas krāsām uz audekla gleznotais darbs Paysage orageux avec Pyrame et Thisbé

Skatot gleznu kā mākslas darbu, īpaša uzmanība jāpievērš gleznas sižetam, motīviem, krāsu un formu studijām un to uztverei, gleznas valodai, ko veido gleznas sastāvdaļas — līnijas un krāsas, tās apvienojot formās, kā arī gleznas daiļrades formai, kas raksturo gleznas savdabīgo kompozīcijas struktūru jeb žanru.[18] Gleznas žanrs pēc satura var būt: sadzīves, klusā daba, akts, ainava, portrets, vēsturiskais, kulta, animālistiskais, arhitektūras, dekoratīvais, alegorija, abstraktais. Pēc attēlojuma: ainava, portrets, klusā daba, figurālā kompozīcija, akts un analītiskais žanrs.

Cits elements gleznas kā mākslas darba skatīšanai ir tās stila identificēšana. Pamatstili ir: gotika, renesanse, manierisms, karavadžisms, baroks, klasicisms (17. gadsimts), rokoko, klasicisms (19. gadsimts), romantisms, reālisms, impresionisms, postimpresionisms. Stili gan aplūkojami vairāk vēsturiskā skatījumā, jo tie laika gaitā ir paplašinājušies, mainījušies un pārveidojušies.[20]

Nozīmīgs gleznas kā mākslas darba elements ir arī kompozīcija — vizuāli estētiskas mākslinieciskas formas elementu izkārtojums gleznā jeb mākslas darbā[21], ko nosaka mākslinieka izvēlētie paņēmieni. Gleznas kompozīcijā liela nozīme ir līniju ritmam un galveno līniju virzienam.[22]

Svarīga nozīme gleznai kā mākslas darbam ir arī figūrām — cilvēku attēlošanai portretos un sižetiskās ainās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]