Ķengurpeļu dzimta
| Ķengurpeļu dzimta Heteromyidae (Gray, 1868) | |
|---|---|
 Orda ķenguržurka (Dipodomys ordii) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Virskārta | Pirmprimātu placentāļi (Euarchontoglires) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Apakškārta | Bebrveidīgie (Castorimorpha) |
| Virsdzimta | Goferu virsdzimta (Geomyoidea) |
| Dzimta | Ķengurpeļu dzimta (Heteromyidae) |
| Iedalījums | |
| |
 Ķengurpeļu dzimta Vikikrātuvē | |
Ķengurpeļu dzimta (Heteromyidae) ir viena no grauzēju kārtas (Rodentia) dzimtām, kas apvieno apmēram 60 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 5 ģintīs un 3 apakšdzimtās.[1] Lielākā daļa sugu mājo Ziemeļamerikas rietumdaļas tuksnešos un prērijās. Daļa sugu apdzīvo arī mežus, un to izplatības areāls aptver Centrālameriku un iesniedzas arī Dienvidamerikas ziemeļrietumos.[2]
Ķengurpeļu tuvākie radinieki ir goferi, lai gan abas dzīvnieku grupas ārēji izskatās ļoti atšķirīgas. Šīs dzimtas apvieno goferu virsdzimta (Geomyoidea).
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visas ķengurpeļu dzimtas sugas ir neliela vai vidēja auguma grauzēji ar garu asti, kas tiek izmantota līdzsvaram, un spēcīgām pakaļkājām, kas piemērotas lēkšanai.[2] Daudzām sugām astes galā ir pušķis. Lielākā dzimtā ir milzu ķenguržurka (Dipodomys ingens), kuras ķermeņa garums bez astes ir 15 cm, astes garums nedaudz lielāks kā ķermeņa garums.[3]
Šīs dzimtas grauzējiem raksturīgas iezīmes ir saspiesti kakla skriemeļi, kas daļēja saauguši kopā, īsas priekškājas, garas pakaļkājas ar gariemm pēdas kauliem un gariem pirkstiem, uzkrītoši palielināta, burbuļveida deniņu kaula bungdobuma daļa un galvaskauss ar plānām kā papīrs sienām, ar vāji attīstītu pakauša daļu.[2]
Zobi spēcīgi (dažām sugām aug visu mūžu, citām nē). Visām sugām ir lieli, no iekšpuses matoti vaigu maisi, kuru atvērums atrodas blakus mutei, bet pats maiss beidzas aiz pleciem.[2][4] Nāsis šauras un nāsu dobumu sienas plānas. Zemacs kanāls vērsts uz sāniem un iegrimis purna sienā. Tā kā purns šajā vietā ir ļoti šaurs, tad abas puses kanāli savienojas. Ķengurpeļu dzimtas grauzēju kažoks atkarībā no sugas var būt zīdains un mīksts vai asspalavains. Matojums īss un smalks. Tā krāsa parasti saskan ar atbilstošā izplatības reģiona zemes krāsu (dažādu krāsu brūna vai pelēka).[2]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Lielākā daļa ķengurpeļu dzimtas sugu piemērojušās dzīvei tuksnešos un citās sausās, atklātās vietās. Galvenokārt barojas ar sēklām un citām augu daļām, nelielā daudzumā barojoties arī ar dzīvnieku izcelsmes barību. Mēdz veidot barības krātuves, sēklas pārnesot vaigu maisos (nevis mutes dobumā). Tādējādi sēklas saglabājas sausas un ir piemērotas ilgstošai glabāšanai. Spēj dzīvot bez dzeršanas, nepieciešamo šķidrumu uzņemot ar barību.[2][4] No katras sēklas dzīvnieks uzņem apmēram 0,5 gramus ūdens. Arī urinējot, šķidrums tiek zaudēts ļoti minimāli, tā kā urīns ir koncentrēts, biezs un lipīgs.[4]
Lielākā daļa sugu veido sarežģītu alu sistēmu ar daudziem kambariem un ieejām. Dzimtas pārstāvji ir aktīvi nakts laikā, diennakts gaišajā laikā atpūšoties alās, kurās ir vēsāks un mitrāks nekā virszemē. Lai neļautu karstajam gaisam ieplūst alās un kambaros, ieejas tiek aizsprostotas.[4][5]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķengurpeļu dzimta (Heteromyidae)[1]
- Kabatas ķengurpeļu apakšdzimta (Perognathinae)
- Asspalvainās ķengurpeles (Chaetodipus)
- Kabatas ķengurpeles (Perognathus)
- Ķengurpeļu apakšdzimta (Heteromyinae)
- Ķengurpeles (Heteromys)
- Ķenguržurku apakšdzimta (Dipodomyinae)
- Ķenguržuras (Dipodomys)
- Mazās ķengurpeles (Microdipodops)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Mammal Species of the World
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 ADW: Heteromyidae
- ↑ ARKive: Giant kangaroo rat (Dipodomys ingens)
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Heteromyidae: Kangaroo Rats & Pocket Mice
- ↑ Lawhon, Debra K.; Hafner, Mark S. (1981). "Tactile Discriminatory Ability and Foraging Strategies in Kangaroo Rats and Pocket Mice (Rodentia: Heteromyidae)". Oecologia. 50 (3): 303–309. doi:10.1007/bf00344967. JSTOR 4216466