Ļubļinas ūnija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļubļinas ūnijas teksts
Polijas un Lietuvas zemes, 1526
Polijas un Lietuvas zemes, 1569

Ļubļinas ūnija (lietuviešu: Liublino unija; poļu: Unia lubelska) bija vienošanās par Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas kroņa zemes apvienošanos 1569. gada 1. jūlijā, kas izveidoja Polijas—Lietuvas ūniju.

Šī ūnija aizvietoja iepriekš pastāvējušo Krēvas ūniju, kas it kā izveidoja personālūniju, taču vēl ilgstoši ļāva Lietuvā neatkarīgi valdīt Ģedimina dzimtas pārstāvjiem. Abām valstīm turpmāk bija kopīgs ne tikai karalis, bet arī parlaments, naudas sistēma (Lietuvai saglabājot savu valsts kasi), ārpolitika un aizsardzība. Turpmākajos gados Lietuvas augstmaņi panāca Lietuvas atsevišķā statusa nodrošināšanu, tā nepieļaujot patiesas kopvalsts izveidošanos.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas lielkņazisti ar Poliju kopš Jagaiļa valdīšanas laikiem saistīja Krēvas ūnija un kopīga valdnieku dinastija, taču Lietuva saglabāja savu neatkarību. 1553. gada Viļņas seims nosūtīja uz Poliju delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par ciešāku apvienošanos. Iespējamās ūnijas noteikumu apspriešana ritēja vairākus gadus, jo lielkņazistes magnāti bija kategoriski pret inkorporāciju Polijas sastāvā. Tika apspriests gan valstu statuss, gan tādi aspekti kā karaļu kronēšana: delegācija piedāvāja variantu, ka karalis tiek kronēts abās galvaspilsētās - Krakovā un Viļņā.

1558. gadā sākās Livonijas karš, kas ātri izvērtās par kārtējo Lietuvas-Krievijas karu, kurā Lietuva cieta vairākas sakāves. Atsākās sarunas ar Polijas šļahtu par abu valstu ciešāku apvienošanos. Lietuvas magnāti centās pastiprināt savas valsts militārās spējas, iesaistot karā arī Poliju. Viena no magnātu idejām bija izveidot tādu savienību, kas Poliju militāri iesaistītu Lietuvas aizsardzībā, vienlaikus ļaujot lietuviešiem saglabāt savu neatkarīgo valstiskumu.[1]

Lietuvas magnātu dzimtu vidū dominēja Radvili un Hodkeviči, kuru vadošie pārstāvji šajā laikā bija Lietuvas kanclers un Viļņas vaivads Nikolajs Radvils un Žemaitijas stārasts un Livonijas vicekaralis Jans Hodkevičs. Polijas un Lietuvas valdnieks Sigismunds II no 1562. gada atbalstīja kopvalsts izveidošanas plānus. Sarunas neveicās, jo Lietuvas magnāti nevēlējās ciešu savienību. Karaļa vēlmi izveidot kopvalsti atbalstīja vidējā un zemākā Lietuvas muižniecība, kas bija neapmierināta ar lielo magnātu ģimeņu dominēšanu Lietuvā, un cerēja uz Polijas šļahtas Sejmam līdzvērtīgas muižnieku demokrātijas izveidošanu. Magnātu pārliecināšanai Sigismunds II viņiem solīja Lietuvas suverenitātes un privilēģiju saglabāšanu, kā arī brīdināja, ka tikai kopvalsts atbalstītāji var cerēt uz jaunu zemju un titulu saņemšanu.[2]

1569. gada janvārī Ļubļinā sākās sarunas par abu valstu ūniju. Neapmierināti ar Polijas prasībām, Lietuvas augstmaņi naktī uz 1. martu slepeni bēga no Ļubļinas. Tas izraisīja negaidītu karaļa reakciju. Poļu augstmaņu mudināts viņš izlēma pievienot Volīniju un Podļašiju Polijas kroņa zemēm. Sigismunds II pavēlēja Ļubļinā palikušajiem Podļašijas augstmaņiem 9. martā zvērēt uzticību Polijas kronim. Vēlāk sagatavoto pievienošanas lēmumu datēja ar 5. martu. 27. maijā paziņoja arī par Volīnijas un Braclavas (Podolijas austrumu) iekļaušanu Polijas kroņa zemēs. Karalis pieprasīja šo zemju augstmaņiem ierasties Ļubļinā un zvērēt uzticību Polijas kronim, nepaklausīgajiem piedraudot ar īpašumu konfiskāciju un amatu zaudēšanu. Nikolaja Radvila vadībā Lietuvas augstmaņi tikās Viļņā, daļai augstmaņu aizstāvot viedokli, ka Ļubļinas sarunas jāatsāk, lai atgūtu nupat Polijai pievienotās zemes. Uz Ļubļinu nosūtīja Jana Hodkeviča vadītu delegāciju. Cerības par Volīnijas un Podļašijas atgūšanu neīstenojās, vēl vairāk, Polijai tika pievienotas Kijevas zemes, Lietuvai atstājot tikai Maziras agabala zemes. Tādējādi Polijas kronim izveidojās tieša robeža ar Krieviju, kas drīz noveda pie militārām sadursmēm. Karaļa un muižniecības spiesti, kā arī Krievijas apdraudēti, Lietuvas magnāti piekrita Ļubļinas ūnijas noslēgšanai. Radvils ūnijas parakstītājus uzskatīja par nodevējiem, taču drīz bija spiests izlīgt ar Sigismundu II.[3]

Ūnijas noteikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1569. gada 29. jūnijā izdevās vienoties par ūnijas tekstu, kas oficiāli tika izsludināts 1. jūlijā. Lietuva apvienojās ar Poliju - valsti oficiāli nosauca par Suverēno Polijas karalistes kroņa un Lietuvas lielhercogistes Kopvalsti (latīņu: Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae), īsāk Polijas-Lietuvas kopvalsti jeb Kopvalsti (Žečpospoļitu), kurā kā personālūnijas subjekti ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas kroņa zemes, Karaļa Prūsija, Prūsijas hercogiste, Livonijas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste.

Turpmāk abas valstis ievēlēja vienotu monarhu, kura kronēšana notika tikai vienreiz, Krakovā (lielkņaza ievēlēšana un kronēšana Viļņā tika izbeigta). Svarīgākā izmaiņa bija Lietuvas parlamenta likvidēšana un vienota Sejma izveidošana. Valsts Sejmu veidoja trīs daļas – karalis, Senāts un muižnieku palāta, kurā pārstāvjus ievēlēja vietējie muižnieku sejmiki. Polijas un Lietuvas pārstāvju skaits neatbilda iedzīvotāju skaita proporcijām. No 140 senatoriem tikai 27 nāca no Lietuvas, kamēr no 114 muižnieku palātas deputātiem 44 nāca no Lietuvas. Vēl papildus delegāti nāca no Karaļa Prūsijas.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]