Polijas—Lietuvas ūnija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae
(Rzeczpospolita Obojga Narodów,
Рѣч Посполита
)

Polijas—Lietuvas kovalsts
(jeb "Abu Tautu Republika", Žečpospoļita)
Alex K Grundwald flags 1410-03.svg
 
Alex K Kingdom of Poland-flag.svg
1569 – 1795 Flag of Russia.svg
 
Flag of the Kingdom of Prussia (1750-1801).svg
 
Flag of the Habsburg Monarchy.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Si Deus nobiscum, quis contra nos
Location of
Polijas—Lietuvas ūnijas karte ar vaivadiju poliskajiem nosaukumiem
Pārvaldes centrs Varšava
Valoda(s) Poļu, latīņu un rietumkrievu
Reliģija Romas Katoļu
Valdība
President Sigismunds II Augusts (Jagaiļa dinastija)
Stefans Batorijs
Augusts II Stiprais
Staņislavs Poņatovskis
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Dibināta 1569
 - Likvidēta 1795
 - Polijas dalīšanas
Platība
 - 1650 1 000 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1650. gadā 11 000 000 
     Blīvums 11 /km² 

Polijas—Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika (kopvalsts), (poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów), īsāk Kopvalsts (Žečpospoļita) (rzecz pospolita, Рѣч Посполита), oficiāli Suverēnā Polijas karalistes kroņa un Lietuvas lielhercogistes Republika (latīņu: Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae), bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā uz laiku ar dažādas pakāpes autonomiju ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Pārdaugavas Livonijas hercogiste (līdz 1629. gadam), Inflantijas vaivadija (līdz 1772. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums ir no latīņu valodas: res publica — poliski rzecz pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas. No valststiesību viedokļa šāds valsts pārvaldes modelis atbilst "kopvalsts" (latīņu: condominium, angļu: commonwealth) nosaukumam.

Politiskais pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļa Sigismunda Augusta parakstītais pergaments par Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporāciju Polijas—Lietuvas ūnijā (1569).

Polijas—Lietuvas ūnija tika izveidota 1569. gadā, Ļubļinas ūnijā apvienojoties Polijas karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai. Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas—Lietuvas ūnija (violetā krāsā) kā Eiropas lielvalsts (1648).

1572. gadā Polijas—Lietuvas kopvalsts (Žečpospoļita) kļuva par konstitucionālu monarhiju. Pēc Konstitūcijas apspriešanas un pieņemšanas (1569-1573) tika juridiski apstiprināts karaļa ievēlēšanas princips. No franču cilmes karaļa Anrī (Henrika) Valuā tika panākti t.s. Henrika artikuli (1573), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī; Seims ieguva tiesības „uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali“. Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Seima tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu kā šļahtas republiku jeb vaivadiju federāciju. 1576.-1586. gadā valdīja karalis Stefans Batorijs, kas uzvarēja Livonijas karu pret Krievijas caristi. 1587.-1632. gadā valdīja karalis Sigismunds III Vāsa (1592.-1599. arī Zviedrijas karalis), kas aktīvi veicināja kontrreformāciju. 1591.-1593. gadā notika ukraiņu kazaku sacelšanās hetmaņa Kosinska vadībā. 1592. gadā Sigismunds III Vasa mantoja Zviedrijas troni. 1594.-1596. gadā notika ukraiņu kazaku sacelšanās hetmaņa Naļivaiko vadībā. 1596. gadā tika panākta Brestas ūnija starp pareizticīgo un katoļu baznīcām.

Noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1600.-1629. gadā notika kari ar Zviedriju, kurā Polijas—Lietuvas kopvalsts zaudēja Rīgu un daļu no Livonijas hercogistes (izņemot Latgali). 1632.-1634. gadā (Smoļenskas) karš ar Krieviju. 1649. gadā notika atkārtota ukraiņu kazaku sacelšanās. 1652. gadā Polijas-Lietuvas seimā pieņēma „veto“ tiesības. Tās paralizēja valsts pārvaldi, jo viens deputāts varēja nobloķēt seima lēmumus.

1654. gadā Ukrainas kazaki lūdza palīdzību Krievijas caristei. 1655. gadā sākās Otrais Ziemeļu karš, kura laikā Lietuva izstājās no ūnijas ar Poliju un noslēdza Ķēdaiņu ūniju ar Zviedriju. Olivas miera līgums anulēja šo līgumu. 1667. gadā Andrusovas pamiers ar Krieviju, kas atņēma Austrumukrainu (arī Kijevu) un Smoļensku. Polija-Lietuva zaudēja lielvalsts statusu. 1700. gadā Žečpospoļita kopā ar Krieviju un Dāniju sāka karadarbību pret Zviedriju, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Sakšu negaidītais uzbrukums Rīgas virzienā Spilves kaujā tika atsists. 1701. gadā zviedru armija sakāva poļu un lietuviešu armijas un ieņēma Varšavu. Žečpospoļita slēdza mieru ar Zviedriju. 1709. gadā Poltavas kaujā tika sakauta Zviedrijas armija. Žečpospoļita atjaunoja karadarbību pret Zviedriju.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā pēc Lielā Ziemeļu kara valsts militāri un saimnieciski bija kļuvusi tik vāja, ka praktiski kļuva par Krievijas impērijas protektorātu. 1772. gadā notika pirmā Polijas dalīšana starp Krieviju, Austriju un Prūsiju. Krievija ieguva baltkrievu un latviešu (Latgales) zemes, Austrija - Galīciju, Prūsija - Rietumprūsiju. Žečpospoļita zaudēja 1/3 savas teritorijas un pusi iedzīvotāju. Vēl divas šādas "dalīšanas" notika 1793. un 1795. gados.

Kopvalsts galvenās sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu valstis vai to daļas, kas savā laikā atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts pakļautībā kā vaivadijas vai hercogistes (Prūsijas, Livonijas, Kurzemes un Zemgales hercogistes).

Polijas-Lietuvas kopvalstī ietilpa šādi reģioni ar atšķirīgu vēsturi un kultūru:

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1573. gada vēlēšanu norise Žečpospoļitas Seimā t.s. zelta brīvības laikmetā

Valsti pārvaldīja vēlēts karalis un divi - Krakovas un Viļņas - Seimi. Delegātus uz Seimu izvirzīja provinču un vojevodistu Seimikos.

Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospoļitā darbojās aptuveni 70 seimiku.

Savus ziedu laikus Žečpospoļitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.

Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.

1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospoļitai atgūties un gūt reformu rezultātus.

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki 1569.-1795.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sigismunds II Augusts.

Atjaunošanas mēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centieni atjaunot valstiskumu izpaudās kā 1830.-1831. gadā (Novembra sacelšanās) un 1863.-1864. gadā (Janvāra sacelšanās).

20. gadsimtā bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā izveidojās 4 valstis: Lietuvas republika, Polijas republika, Baltkrievijas republika un Ukrainas republika. Šodienas Polijas Republika uzskata sevi par Žečpospoļitas vēsturisko mantinieci.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]