Sabiedriskais līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Titullapa no Hobsa "Leviatāna" (1651. gadā).

Sabiedriskais līgums (angļu: social contract; franču: contract social) sabiedriskā līguma teorijā ir valdītāja un valdīto nolīgums, ar ko sākotnēji rodas valdīšanas pilnvaras; valdītājs apņemas valdīt, un valdāmie — paklausīt.

Sabiedriskā līguma ideja ir diezgan sena, zināmas iezīmes var saskatīt jau Platona filozofijā. Šo norādi, piemēram, darba "Valsts" kontekstā var skatīt kā norādi uz koplīgumu, sabiedriskais līgums ir viens no svarīgākajiem konceptiem 17.18. gs. filozofijā (piemēram, Tomass Hobss), pievēršanos šim jautājumam noteica nepieciešamība pēc jauniem leģitīmas kārtības kritērijiem.

Var uzskatīt, ka sabiedriskā līguma teorija veidojas vairākās pakāpēs. Pirmkārt: sabiedriskā līguma pamats ir indivīdu vēlme veidot pilsonisku savienību, sabiedrību kā noslēgtu veselumu. Otrkārt: sabiedriskā līguma uzdevums ir risināt jautājumu var varas sadali, varas piešķiršanu un pakļaušanos, no vienas puses, un nodrošināšanu un drošības garantijas — no otras. Sabiedriskā līguma ideju 17.—18. gs. savos darbos attīstīja Tomass Hobss, Benedikts Spinoza, Džons Loks.

Tomass Hobss (15881679) galvenokārt pievērsās divām problēmām: cilvēka motivācija un sabiedriskais līgums. No dabiskā stāvokļa viedokļa personas ir ieinteresētas tikai sava labuma nodrošināšanā, starp sabiedrības locekļiem pastāv lielāka vai mazāka vienlīdzība (Hobss norāda, ka ir apdraudējuma veidi, kas attiecas uz visiem vienādā mērā), tomēr resursu daudzums ir nepietiekams. Hobss pretstata dabisko tiesību un dabisko likumu jēdzienus, norādot, ka dabiskie likumi paredz indivīda ierobežošanu. Hobss apstrīd teoriju, ka sabiedrības veidošanās ir saistīta tikai ar labuma gūšanu. Hobss norāda, ka resursu pārdale, cilvēku izpratne par taisnīgumu un interešu atšķirība ir pamatā konfliktiem un kariem. Savā darbā "Leviatāns" (1651) Hobss cenšas skaidrot valsts un pilsoniskās sabiedrības uzbūvi, formas un sastāvu. Valsts ir mākslīgs veidojums, turklāt valsts ir vienota — kā kopējs mehānisms. Iespējamie valsts tipi: monarhija, aristokrātija un demokrātija. Tomēr šīs formas atšķiras vienīgi ar to, kādus līdzekļus pielieto varas nodrošināšanai un drošības garantēšanai. Svarīgs aspekts valsts pastāvēšanā ir tiesību nodošana kā automātisks atbalsts suverēna darbiem un lēmumiem, taču saglabājot individuālo gribu.

Benedikts Spinoza (16321677) uzskata, ka prakse ir cilvēka dabisko tendenču ierosināta, respektīvi, katram likumam, mākslīgi radītai iekārtai, jebkāda līmeņa sociālai struktūrai ir pamats indivīda dabisko vajadzību un interešu nodrošināšanā. Līdz ar sabiedrisko līgumu šīs dabiskās tiesības tiek nodotas suverēnam un par dominanti kļūst kolektīva tiesības. Hobss norāda, ka indivīds ir brīvs tiktāl, kamēr viņš var īstenot savas intereses, kas nav tiešā pretrunā ar koplīgumu, turpretī Spinoza brīvību saista ar paša indivīda atkarību no savām ķermeniskajām vēlmēm un afektiem.

Džons Loks (16321704) savukārt formulē valsts varas ierobežošanas principus, kas saistīti ar indivīda brīvības nodrošināšanu. Likumam vienādā mērā jāattiecas uz visiem un jābūt pamatotam iepriekšpieņemtajās normās, uzskatos un pieredzē. Jebkuras pārvaldes formas un līdz ar to likumdošanas uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kopējo labumu. Likumdevēja institūcija nevar patvaļīgi mainīties, vara ir tā rokās, kam to nodevusi tauta.

Sabiedriskā līguma teorijā var apskatīt sociālā taisnīguma aspektu, tā īstenošanu un novērtējamību.

Žans Žaks Ruso savā darbā "Par sabiedrisko līgumu" (1762) raksta, ka jau pati sabiedrības pastāvēšana ir balstīta uz līguma pamata.

Ar sabiedriskā līguma teoriju ir pamatots absolūtisms, kura izstrādnes pamato Tomass Hobss darbā "Leviatāns", kā arī sabiedriskā līguma teorija pamato demokrātijas idejas.