Sabiedriskais līgums

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sabiedriskais līgums (angļu: social contract; franču: contract social), sabiedriskā līguma teorijas ietvaros, ir valdītāja un valdīto nolīgums, ar ko sākotnēji rodas valdīšanas pilnvaras; valdītājs apņemas valdīt un valdāmie par to paklausīt.

Sabiedriskā līguma ideja ir salīdzinoši sena, zināmas iezīmes var saskatīt jau Platona filosofijā. Šo norādi, piemēram, darba "Valsts" kontekstā var skatīt kā norādi uz koplīgumu, sabiedriskais līgums ir viens no svarīgākajiem konceptiem 17.18. gs. filosofijā (piemēram, Tomass Hobss), pievēršanos šim jautājumam noteica nepieciešamība pēc jauniem leģitīmās kārtības kritērijiem.

Var uzskatīt, ka sabiedriskā līguma teorijas veidošanās ir vairākpakāpju. Pirmkārt: sabiedriskā līguma pamats ir indivīdu vēlme veidot pilsonisku savienību, sabiedrību kā noslēgtu veselumu. Otrkārt: sabiedriskā līguma uzdevums ir risināt jautājumu var varas sadali, varas piešķiršanu un pakļaušanos no vienas puses, nodrošināšanu un drošības garantijas no otras. Sabiedriskā līguma ideju 17-18.gs. savos darbos attīstīja Tomass Hobss, Benedikts Spinoza, Džons Loks.

Tomass Hobss (1588-1679) galvenokārt pievērsās divām problēmām: cilvēka motivācija un sabiedriskais līgums. No dabiskā stāvokļa viedokļa personas ir ieinteresētas tikai sava labuma nodrošināšanā, starp sabiedrības locekļiem pastāv lielāka vai mazāka vienlīdzība (Hobss norāda, ka ir apdraudējuma veidi, kas attiecas uz visiem vienādā mērā), tomēr resursu daudzums ir nepietiekams. Hobss pretstata dabisko tiesību un dabisko likumu jēdzienus, norādot, ka dabiskie likumi paredz indivīda ierobežošanu. Hobss apstrīd teoriju, ka sabiedrības veidošanās ir saistīta tikai ar labuma gūšanu. Hobss norāda, ka resursu pārdale, cilvēku izpratne par taisnīgumu un interešu atšķirība ir pamatā konfliktiem un kariem. Savā darbā "Leviatāns" Hobss cenšas skaidrot valsts un pilsoniskās sabiedrības uzbūvi, formas un sastāvu. Valsts ir mākslīgs veidojums, turklāt valsts ir vienota - kā kopējs mehānisms. Iespējamie valsts tipi: monarhija, aristokrātija un demokrātija. Tomēr šīs formas atšķiras vienīgi ar to, kādus līdzekļus pielieto varas nodrošināšanai un drošības garantēšanai. Svarīgs aspekts valsts pastāvēšanā ir tiesību nodošana kā automātisks atbalsts suverēna darbiem un lēmumiem, taču saglabājot individuālo gribu.

Benedikts Spinoza (1632-1677) uzskata, ka prakse ir cilvēka dabisko tendenču ierosināta, respektīvi, katram likumam, mākslīgi radītai iekārtai, jebkāda līmeņa sociālai struktūrai ir pamats indivīda dabisko vajadzību un interešu nodrošināšanā. Līdz ar sabiedrisko līgumu šīs dabiskās tiesības tiek nodotas suverēnam un par dominanti kļūst kolektīva tiesības. Ja Hobss norāda, ka indivīds ir brīvs tiktāl, kamēr viņš var īstenot savas intereses, kas nav tiešā pretrunā ar koplīgumu, tad Spinoza brīvību saista ar paša indivīda atkarību no savām ķermeniskajām vēlmēm un afektiem.

Džons Loks (1632-1704), savukārt, formulē valsts varas ierobežošanas principus, kas saitīti ar indivīda brīvības nodrošināšanu. Likumam jāattiecas uz visiem vienādā mērā un tam jābūt pamatotam iepriekšpieņemtajās normās, uzskatos un pieredzē. Jebkuras pārvaldes formas un līdz ar to likumdošanas uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kopējo labumu. Likumdevēja institūcija nevar patvaļīgi mainīties, vara ir tā rokās, kam to nodevusi tauta.

Sabiedriskā līguma teorijas ietvaros var apskatīt sociālā taisnīguma aspektu, tā īstenošanu un novērtējamību.

Žans Žaks Ruso savā darbā "Par sabiedrisko līgumu" (1762) raksta, ka jau pati sabiedrības pastāvēšana ir balstīta uz līguma pamata.

Ar sabiedriskā līguma teoriju ir pamatots absolūtisms, kura izstrādnes pamato Tomass Hobss darbā "Leviatāns", kā arī sabiedriskā līguma teorija pamato demokrātijas idejas.