Ruso dzimis Ženēvā, kas tolaik bija pilsētvalsts. Viņa tēvs Izaks Ruso (Isaac Rousseau) bija pulksteņu taisītājs, labi izglītots mūzikā. Viņa māte Suzanna Bernarda Ruso (Suzanne Bernard Rousseau) bija kalvinisma sludinātāja meita, kura nomira deviņas dienas pēc Žana Žaka Ruso dzimšanas.
Ruso uzskatu pamatā bija apgalvojums, ka cilvēks pēc dabas ir labs un ļaunu viņu dara sabiedrība. Ruso sabiedrību uzskatīja par mākslīgu veidojumu un apgalvoja, ka sabiedrības attīstība, īpaši savstarpējā sociālā atkarība, kaitē cilvēku labklājībai.
Par Ruso nozīmīgāko ieguldījumu filozofijā uzskata darbu "Sabiedriskais līgums". Tajā Ruso apgalvo, ka cilvēka dabiskais stāvoklis deģenerējas par brutālu stāvokli bez morāles vai likumiem, un šajā brīdī jādibina likuma institūcijas vai jāiet bojā. Šajā deģenerācijas fāzē cilvēkam pastiprināti jāsacenšas ar pārējiem, reizē arī esot no tiem atkarīgam, un šis dubultais spiediens apdraud viņa dzīvību un brīvību. Ja cilvēki apvienotos ar sabiedriskā līguma palīdzību un atteiktos no savām dabiskajām tiesībām, viņi saglabātu gan sevi, gan savu brīvību. Tam tā jānotiek, jo pakļaušanās vispārīgās gribas autoritātei garantē indivīdiem aizsardzību pret spiedienu pakļauties citu cilvēku gribai un reizē nodrošina paklausību pašiem sev, jo visi cilvēki kopīgi ir likuma autori. Viņš sadarbojās ar angļu domātāju Džonu Loku, kurš aizstāvēja cilvēka tiesības uz brīvību un īpašumu, un franču filozofu Voltēru, kurš atbalstīja cilvēka tiesības rakstos un vārdos.
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Žans Žaks Ruso.
