13 Ēgerija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ēgerija
13Egeria (Lightcurve Inversion).png
Ēgerijas 3D modelis
Atklāšana un nosaukšana
Atklājējs/i Annibale de Gaspariss
Atklāšanas datums 1850. gada 2. novembrī
Apzīmējumi
Mazās planētas apzīmējums (13) Egeria
Mazo planētu kategorija Asteroīdu josla
Orbitālie parametri
Epoha 2015. gada 27. jūnijā (JD 2457200,5) [1]
Afēlijs 2,793 AU [1]
Perihēlijs 2,3613246 AU [1]
Lielā pusass (rādiuss) 2,5771274 AU [1]
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,0837377[1]
Apriņķojuma periods 4,14 a [1]
Slīpums 16,53744°[1]
Uzlecošā mezgla garums 43,24332°[1]
Pericentra arguments 80,21547°[1]
Fiziskie raksturlielumi
Dimensijas 207,64 km[2]
Sideriskais rotācijas periods 7,045 h [2]
Ģeometriskais albedo 0,0825[2]
Asteroīdu spektru tipi G [2]
Redzamais spožums 12,44 [3]
Absolūtais spožums 6,74 H [1]

Ēgerija, arī 13 Ēgerija ir asteroīds ar diametru apmēram 208 km, atrodas asteroīdu joslā, pieder G tipa asteroīdu grupai.

Asteroīdu atklāja 1850. gada 2. novembrī itāļu astronoms Annibale de Gaspariss ( Annibale de Gasparis) Kapodimontes observatorijā Neapolē. Gasparisam tas bija trešais atklātais asteroīds (kopā 9). Asteroīda vārdu ieteica franču matemātiķis Urbēns Leverjē (Urbain Le Verrier), nodēvējot to nimfas Ēgerijas vārdā.[4] Ēgerija romiešu mitoloģijā ir avota nimfa, Numas Pompīlija sieva.[5] Ēgerija ir pirmais asteroīds, kuram netika oficiāli apstiprināts simbols,[6] neoficāli tika lietots simbols ar zvaigzni un vairogu.

Vairākkārt novērojot, kā Ēgerija aizklāj zvaigznes, astronomiem ir izdevies noteikt, ka asteroīdam ir diezgan apaļa forma. Spektra pētījumi rāda, ka uz asteroīda atrodas neparasti daudz ūdens, tas veido apmēram 10,5 — 11,5 % no asteroīda masas.[7]

1985.-1987. gadā Maunakea observatorija, izmantojot 2,2 m teleskopu, pētīja apgabalu ap asteroīdu nolūkā atklāt kādu pavadoni vai putekļu gredzenu, taču nekas netika atrasts.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]