1995. gada Latvijas banku krīze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Situācijas apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības politiku attiecībā uz attīstošos komercbanku sektoru vadīja parlamenta uzskats, ka jaunajos brīvā tirgus apstākļos jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības dibināt banku, tāpēc likumdošanas akti attiecībā uz komercbanku dibināšanu bija ļoti liberāli. Tādēļ tāpat kā vairumā citu bijušās Padomju Savienības valstu - arī Latvijā parādījās liels skaits banku. 1993. gadā licenci darbībai saņēmušas bija vairāk kā sešdesmit bankas. Dažas no tām bija nelielas un piederēja valsts uzņēmumiem. Citas bija pilnībā privātas. Dibināt jaunas bankas mudināja vienkārši vēlme iegūt pieeju lētākiem līdzekļiem, nekā doties uz kādu no jau eksistējošām bankām. Sākotnēji visas šīs privātās vai daļēji privātās bankas attīstījās vājā Latvijas Bankas uzraudzībā.[1] Banku krīzes pirmais posms bija 1994.gadā, kad Latvijas Banka anulēja septiņas komercbanku licences -Lota, Kurzeme, Sigulda, Reko banka, Latvijas rekonstrukcijas un attīstības banka, AVIA banka, TOP banka. Smagākās sekas Latvijas finanšu sistēmā izraisīja krīzes otrais posms: lielākās Latvijas komercbankas- Banka Baltija un vēl 14 komercbanku bankroti. 1995.gada maijā Banka Baltija tika pasludināta par maksātnespējīgu un 1995.gada decembrī par bankrotējušu. Ar Banka Baltija ļoti cieši bija saistītas citas komercbankas: Depozītu banka un Centra banka, kuras bankrotēja divus mēnešus vēlāk. Šie bankroti izraisīja nopietnas likviditātes problēmas visā banku sistēmā.[2] Kopumā banku skaits 1995.-1999.gadā samazinājās 2.4 reizes [3]

Krīzes cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja vairāki iemesli, kas izrietēja no vispārējiem pārejas ekonomikas perioda faktoriem, kas ietekmēja krīzes rašanos, kā arī tādi, kuri tieši saistīti ar Banka Baltija Vairākumā gadījumu grūtības bankās izraisīja nevis objektīvi, bet gan subjektīvi, no banku darbības atkarīgi cēloņi- vadītāju neprofesionāla darbība, nespēja prognozēt situācijas attīstību. Tomēr visbiežāk bankas maksātnespēju izraisīja personāla negodīgums un akcionāru apzināta bankas līdzekļu izsaimniekošana, izmantojot tos savu biznesa interešu atbalstīšanai. Lai gan šāda pieeja raksturīgāka t.s. kabatas banku vidū, 20gs. 90.gados Latvijā tā izplatījās arī lielajās bankās.[1] Visās trijās Baltijas valstīs banku krīžu iemesli bija līdzīgi. Svarīgākie no tiem bija saistīti ar banku darbinieku nespēju vadīt banku riskus: - Komercbankas izsniedz kredītus, nepārbaudot klientu spēju šos kredītus atmaksāt. Izsniegtie kredīti bieži netika nodrošināti ar ķīlām, vai ķīlas netika reģistrētas neizstrādātu juridisko jautājumu dēļ; - Komercbankās bija izplatīta „lielo” aizdevumu izsniegšana ar atvieglotiem noteikumiem ar banku saistītām personām, bieži neievērojot kredītriska koncentrācijas normatīvus; - Komercbankās netika kontrolēts valūtas risks. Latvijas Banka nebija apstiprinājusi normatīvo prasību valūtas pozīcijas kontrolei; - Komercbankās speciālistiem nebija pieredzes risku vadīšanā un darbam tirgus apstākļos, komercbankās nebija darba procedūru, bija daudz trūkumu un nepilnību visu banku operāciju veikšanā [2]

Krīzes sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būtiskākā 1995.gada krīzes negatīvā ietekme bija ievērojamais noguldījumu apjoma zudums bankrotējušajās bankās. Tādējādi grūtībās esošajās bankās iesaldēto līdzekļu apjoms pārsniedz 200 milj. latu jeb 40% kopumā banku piesaistīto noguldījumu. Mājsaimniecībām šo līdzekļu daļa bija vēl lielāka- 53% no to bankās veiktajiem noguldījumiem tika iesaldēti. Palielinājās neuzticēšanās bankām, kopumā nosakot noguldījumu atlikuma samazināšanos arī darbojošās bankās, tomēr noguldījumu aizplūde nebija katastrofāla. Kopumā banku krīzes sekas nefinanšu sektorā bija vērojamas ar novēlošanos un izkliedēti. Vairāku banku darbības apturēšanas dēļ tika vājināta Latvijas naudas sistēma. To noteica uzticēšanās mazināšanās bankām un nacionālajai valūtai, dolarizācija, ārvalstu līdzekļu aizplūde, banku lomas sabrukums finanšu starpniecībā, naudas rādītāju kritums un skaidrās naudas un noguldījumu attiecības pieaugums, privātā sektora noguldījumu atlikuma samazināšanās, bloķēti noguldījumi, sašaurināts iekšzemes starpbanku tirgus, izsniegto kredītu apjoma kritums, kā arī valdības vērtspapīru tirgus sašaurināšanās un vērtspapīru diskonta likmju pieaugums.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Fleming, A. Talley, S. (2003) Latvijas banku krīze- gūtā mācība. Banku tiesību semināra Nr.1/2003 materiāls 1.lpp
  2. 2,0 2,1 Kudinska, M. (2005) Komercbanku riski un to atbilstība pašu kapitālam. Rīga: Datorzinību centrs. 34.lpp
  3. 3,0 3,1 Bitāns, M. Ducmane, K. Karnups, V.P. Krūmiņš, G. Pilsuma, V. Puriņš, Ā. Purviņš, V. Raudseps, P. Rūse, L. (2012) Latvijas Bankai XC. SIA „Jelgavas tipogrāfija” 154 -160.lpp