Abdžads

Abdžads (no arābu: أبجد, ʾabjad) vai konsonantiskais raksts^[1] ir rakstība, kas satur vienīgi līdzskaņus (konsonantus). Tas atšķiras no alfabētiem, kas iekļauj grafēmas gan līdzskaņiem, gan patskaņiem. Abdžadi ir senākā no fonogrāfiskajām rakstu sistēmām; pirmā izplatītākā bija feniķiešu raksts, kas ir priekštecis visiem mūsdienu alfabētiem un abdžadiem. Mūsdienās abdžadus lieto ap 8 % pasaules iedzīvotāju; to izmanto arābu, farsī, urdu, ivrita u.c. valodu rakstībās.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terminu «abdžads», lai apzīmētu konsonantos alfabētus, 1990. gadā ieviesa amerikāņu lingvists Pīters Denielss (Peter T. Daniels).^[2] Nosaukums aizgūts no alfabēta apzīmējuma arābu un citās arābu rakstā rakstošajās valodās; tas veidots, izmantojot pirmos četrus arābu alfabēta burtus ʾalif, bāʾ, jīm un dāl.

Izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais plašu pielietojumu guvušais abdžads bija feniķiešu raksts, kas cēlies ap 1050. gadu p.m.ē. un lietos līdz aptuveni 150. gadam p.m.ē. Ap to pašu laiku Sarkanās jūras dienviddaļas piekrastē izplatījās Dienvidarābijas raksts, kas tika lietots līdz m.ē. 6. gadsimtam, bet Kanaānā — paleoebreju raksts (lietots līdz m.ē. 135. gadam). Tiek uzskatīts, kas visas šīs rakstības cēlušās no protosīnājas raksta, kas bijis izplatīts Tuvajos Austrumos 19.—15. gadsimtā p.m.ē.

Lielākā daļa mūsdienās lietoto abdžadu cēlušies no aramiešu raksta, kas savukārt cēlies no feniķiešu alfabēta (treknrakstā izcelti mūsdienās lietotie abdžadi):

feniķiešu raksts
- aramiešu raksts
  - ebreju raksts
  - nabatiešu raksts
    - arābu raksts
      - tāna
  - sīriešu raksts
    - sogdiešu raksts
      - senuiguru raksts
        mongoļu raksts
        mandžūru raksts
- samariešu raksts
- senlībiešu raksts
  - tifinags

Neīstie abdžadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajā daļā mūsdienu abdžadu pastāv paņēmieni patskaņu apzīmēšanai. Arābu rakstā spraudzeņu /j/ un /w/ burti tike lietoti garo patskaņu /iː/, /eː/, /uː/ un /oː/ apzīmēšanai. Pastāv arī tā sauktais pilnais arābu raksts, kurā ar speciālām diakritiskajām zīmēm atzīmē visus patskaņus, geminācijas u.c. nianses. No arābu raksta atvasinātās rakstības nereti ir pilnvērtīgi alfabēti, piemēram Ķīnā lietotās uiguru, kazahu un kurgīzu arābiskās rakstības ir pilnvērtīgi alfabēti, kas iekļauj arī visus patskaņus.