Adatiņas (mikoloģija)

Vikipēdijas lapa
Parastā vēršmēlene griezumā
Dzeltenā kliņģerene reizēm izskatās vairāk spalvaina kā adataina
Neēdamā Hydnellum caeruleum

Sēnes adatiņas ir adateņu sēnes augļķermeņa daļa jeb himenofors, kas sastāv no daudzām sīkām, parasti lejup vērstām adatiņām ar sporu veidojošo slāni himēniju uz tām. Tikai dažām klājeniski augošām sēnēm adatiņas sastopamas pa visu virsmu.[1] Adatiņas, tāpat kā gandrīz viss sēnes augļķermenis, sastāv no hifu pinuma.[2] Saskaņā ar novecojušo sistemātiku, kurā sēnes tika iedalītas pēc to izskata, sēnēm ar adatiņām tika iedalīta atsevišķa grupa - adateņu sēnes (Hydnum),[3] taču mūsdienās šis dalījums tiek uzskatīts par novecojušu un sēnes ar adatiņām tiek iekļautas vienās rindās ar citām, piemēram, adateņu dzimta tagad ietilpst gaileņu rindā.[4] Vairums sēņu ar adatiņām aug uz koksnes un pieder pie dažādām piepēm, taču starp tām ir arī klājeniski vai koraļļveidā augošas, kā arī tradicionālās cepurīšu sēnes.[5] Mikoloģijā pēc molekulārās ģenētikas pētījumiem pēdējos 20 gados tiek uzskatīts, ka adatiņas vairākām sēņu dzimtām atlases ceļā izveidojušās neatkarīgi cita no citas, tāpat kā citi himenofora veidi.

Adatiņu atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adatiņas var dažādām sēnēm var atšķirties ar krāsu (kura reizēm mainās līdz ar sēnes vecumu un sporu veidošanos, kuras nokrāso himēniju savā krāsā), izmēriem un formu, biežu vai retu sakārtojumu, visām vienādu vai dažādu garumu, mīkstumu, trauslumu vai elastību un vieglumu tās atdalīt no cepurītes. Adatiņu atšķirībām ir liela nozīme sēnes sugas noteikšanā, kas sēņotāju praksē īpaši attiecas uz vēršmēlenēm.[6]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 234. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  2. H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
  3. “Latvijas Padomju Enciklopēdija”, 1. sējums, 1981., 41. lpp.
  4. Mycobank: Hydnum
  5. A.Piterāns, E.Vimba, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”, Zvaigzne, 1987., 144. lpp.
  6. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 106.-108. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]