Agreņu ģints

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Agreņu ģints
Ģints tipiskā suga - košā agrene (Sarcoscypha coccinea)
Ģints tipiskā suga - košā agrene (Sarcoscypha coccinea)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
KlaseKaussēnes (Pezizomycetes)
ApakšklaseKaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae)
KārtaKaussēņu rinda (Pezizales)
DzimtaAgreņu dzimta (Sarcoscyphaceae)
ĢintsAgrenes (Sarcoscypha)
Agreņu ģints Vikikrātuvē

Agreņu ģints (Sarcoscypha), arī agrenes, agrāk sarkoscīfas, ir Latvijā pavasaros sastopamu asku sēņu ģints. Saskaņā ar Catalogue of Life, 2022. gada sākumā tajā ietilpa 33 sugas,[1] no kurām Latvijā droši atrasta tikai viena.[2] Latvijā sastopamā Austrijas agrene ir gandrīz visu gadu, bet īpaši agros pavasaros atrodama neliela sēne, kura viegli atšķirama no citu ģinšu sēnēm pēc tās iekšpusē koši sarkanā kausveida augļķermeņa. Toties ar neapbruņotu aci no tās neatšķiramas ir daudzas tuvu radnieciskas agreņu sugas, tai skaitā pasaulē visplašāk zināmā košā agrene, un abas šīs sugas tikušas bieži jauktas Latvijas un Eiropas avotos.[3][4]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarcoscypha dudleyi — vēl viena tikai mikroskopiski atšķirama agreņu suga
Sarcoscypha jurana, kas arī pēc areāla varētu būt atrodama Latvijā
Sarcoscypha occidentalis aug Amerikā un Austrumāzijā, atšķiras ar garo kātiņu
  • Augļķermeņi: asku sēnes, apotēciji nelieli vai vidēji lieli, 1—8 cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes. Gaļīgi, stingri, bet trausli.
  • Cepurīte: kausveida vai glāzveida. Parasti iekšpuse koši sarkanā krāsā, retos gadījumos balta (Tālo Austrumu S. vassiljevae). Iespējami, bet reti sarkano sugu balti, oranži vai dzeltenīgi varianti. Ārmala gaišāka, parasti rozā, var būt no baltas līdz okerkrāsai, oranžai un gaiši sarkanai, klāta ar sīkiem matiņiem.
  • Kātiņš: parasti īss, gaišs vai cepurītes ārpuses krāsā.
  • Sporas: parasti ovālas ar saplacinātiem galiem, izmēri 17—40/9—14 µm, ar daudziem nelieliem eļļas pilieniem starp dažiem lielākiem nobriedušajās sporās. Centrālā zona ir brīva no pilieniem un satur 32 mazus kodolus (S. occidentalis ≥16). Nenobriedušās sporas parasti, bet ne vienmēr iekļautas plānā apvalkā, kas dažām sugām saglabājas arī nobriedušā stāvoklī.[5][6][7]

Vairums agreņu sugu atšķiramas tikai ar mikroskopu. Košā agrene atšķiras no Austrijas agrenes un S. jurana ar robotu kausa maliņu. Austrijas agrenes mikroskopiskā īpatnība ir tās savirpinātie matiņi uz kausa ārmalas, kamēr košajai agrenei tie ir taisni,[4] S. jurana — taisni līdz viļņoti. Krāsa parasti visām sugām ir līdzīga, jo to nosaka gandrīz visās sugās esošie pieci karotinoīdu grupas savienojumi.[5] Lielu nozīmi sugas aptuvenā noteikšanā bez mikroskopa spēlē ģeogrāfija un substrāta koksnes suga.

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažu agreņu sugu augšanas īpatnības[8]
Austrijas agrene S. jurana S. dudleyi Košā agrene S. macaronesica S. occidentalis
Parastais gadalaiks II — V XI — V ... XI — III XII — III VI — VIII
Saistītās koku ģintis Alkšņi, vītoli, kļavas, robīnijas Liepas Liepas Dižskābarži, gobas, lazdas, vītoli, ozoli, rožu dzimta (pīlādži, plūmes) Lauru dzimta, Ardisia Kļavas, kārijas
Augsne Viegli līdz vidēji sārmaina Stipri sārmaina ... Vidēji sārmaina Vulkāniska ...
Izplatība Eiropa, Ziemeļamerika Viduseiropa Ziemeļamerika Eiropa, Ziemeļamerika Makaronēzija Ziemeļamerika

Saprotrofas sēnes. Aug mitrā vidē uz trūdošas lapu koku koksnes, kas bieži ieslēpta augsnē un sūnās. Agrenes gandrīz nekad neaug uz skujkoku koksnes, īpaši retos gadījumos uz tās novērota Austrijas agrene.[9]

Agreņu sēņotne spēj pārdzīvot daudzgadīgu sausumu, taču to augļķermeņu attīstībai nepieciešami vairāki mitri mēneši no vietas. Agrenes parasti aug noēnotās vietās, kas aizsargātas no izkalšanas, vēlams arī augsts kaļķainu gruntsūdeņu līmenis. Augļķermeņu daudzumu nākošajam pavasarim var palielināt, vasarā vai rudenī pārvietojot substrāta koksni uz piemērotāku vietu.

Augļķermeņu aktīvas dzīves ilgums ir ap mēnesi, vēlā rudenī izaugušie var veiksmīgi pārziemot. Sausā laikā tie strauji izkalst.

Praktiskā lietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās agrenes, kuras ir pārbaudītas, atzītas par ēdamām, taču viņu bezgaršīgums un nelielie izmēri liek tās novērtēt kā pārtikā nenozīmīgas vai neēdamas. Tas attiecas arī uz Latvijā sastopamo Austrijas agreni, kuru pēc dažiem avotiem var ēst pat svaigā veidā,[3] taču daļa avotu to vērtē kā aizdomīgu.[4]

Agrenes gan atsevišķi, gan kopā ar to koksnes substrātu un sūnām, vēsturiski izmantotas galda dekorēšanai.[10][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]