Cepurīte (mikoloģija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jaunu atmateņu cepurītes
Pienaines Lactarius indigo cepurītes apakšdaļa ar lapiņu veida himenoforu
Beku dzimtas cepurītes bieži ir t.s. spilvenveida.

Sēnes cepurīte ir sēnes augļķermeņa augšējā daļa ar sporu veidojošo slāni — himēniju, kas bazīdijsēnēm atrodas cepurītes apakšdaļā, bet asku sēnēm somiņās apotēciju iekšpusē pie ārējās malas. Cepurīte sastāv no virsmiziņas, mīkstuma, himēnija un tā nesēja - himenofora. Parasti cepurītei apakšdaļā vai sānos pievienots kātiņš, bet reizēm tā izaug tieši no augsnes, koksnes vai cita substrāta. Par cepurīti reizēm sauc arī sporas veidojošo izaugumu kātiņa galā tām sēnēm, kas cepurīti neveido (piemēram, zemestauki), kuram sporu veidojošais slānis atrodas šī izauguma ārpusē.[1]

Cepurītes sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virsmiziņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virsmiziņas galvenā funkcija ir aizsargāt cepurīti no ārējās vides ietekmes. Tā pilnībā noklāj cepurītes mīkstumu. Virsmiziņai var būt daudzveidīga krāsa, bet vienas sugas ietvaros tā parasti variē maz, kam ir liela nozīme konkrētas sēņu sugas noteikšanā. Tās virsma dažādos laika apstākļos var būt dažādas konsistences — no gļotainas un lipīgas līdz sausai un samtainai, daļai sēņu tā viegli noņemama, citām — stingri pieaugusi. Virsmiziņa reizēm, parasti sausā laikā, ir malās saplaisājusi kopā ar pārējo cepurīti, daļai sugu tā saplaisā viena pati, veidojot zvīņveida klājumu. Tāpat uz virsmiziņas var būt himenoforu vai visu sēni sākotnēji klājošā plīvura atliekas pārslu veidā. Sēnēm ar plānu mīkstumu lapiņu veida himenofors var spīdēt vai spiesties tam cauri, veidojot uz virsmiziņas raksturīgu zīmējumu.[2]

Mīkstums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīkstums jeb trama ir sēnes cepurītes vidējā daļa, kura sastāv no hifu šūnām, reizēm iekļaujot arī citu tipu šūnas. Atkarībā no sugas tas var būt trausls, sīksts, kokains utt. Visbiežāk tas ir balts vai ar vieglu nokrāsu, reizēm krāsojas ievainojumu vietā raksturīgi katrai sugai.[3] Sēņu sugas noteikšanai nozīmīga ir arī mīkstuma garša un smarža.[4]

Himenofors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Himenofors ir himēniju nesošais slānis un var būt stobriņu, lapiņu, adatiņu vai kroku veidā. Visas šīs formas pastāv, lai palielinātu ar himēniju noklāto platību. Šis slānis var būt viegli atdalāms no cepurītes (piemēram, daudzām bekām) vai stingri pieaudzis, raksturīga detaļa ir tā savienojuma veids ar kātiņu.

Himēnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Himēnijs ir slānis, kas sastāv no sporu veidotājiem orgāniem - bazīdijām bazīdiju sēnēm un askiem asku sēnēm, un steriliem izaugumiem starp tiem.[5]

Cepurītes forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cepurītes forma mainās, sēnei attīstoties. Parasti tā sākumā ir apaļa vai olveida, un himenofors piekļauts kātiņam. Sporām nogatavojoties, cepurīte parasti izplešas, lai nodrošinātu to izkrišanu lejup. Parastākās pieaugušas sēnes cepurītes formas ir izliekta un plakana. Daļai sugu izaugušas cepurītes vidū ir paugurs vai iedobe. Nozīme sugas noteikšanā ir cepurītes maliņas formai, kura tāpat bieži mainās ar vecumu, no ieritinātas vai taisnas paceļoties augšup. Cepurītes iespējamās formas dažādi autori apraksta dažādi, tomēr ir dažas visbiežākās, par kurām ir vispārpieņemti apzīmējumi.

Zvanveida 
Koniska 
Izliekta 
Plakana ar iedobi 
Plakana 
Piltuvveida 
Nesimetriska (ar kātiņa ekscentrisku izvietojumu) 
Puslodes veida 
Izliekta ar iedobi 
Izliekta ar pauguru 

Cepurītes maliņas forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieritināta 
Noliekta 
Taisna 
Neasa 
Piepacelta 
Uzritināta 

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižā saulsardzene, dažādā vecumā forma mainās no olveida līdz izliekti plakanai ar pauguru. 
Parastā piltuvene, ieliektas cepurītes bez paugura. 
Hygrocybe conica ar konisku cepurīti. 
Coprinus plicatilis ar himenofora veidotām krokām uz virsmiziņas 
Veca cirtainā čigānene, kuras cepurīte saplaisājusi kopā ar kātiņu 

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
  2. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 23.-29. lpp.
  3. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 9. lpp.
  4. V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, 1981., 8. lpp.
  5. “Latvijas Padomju Enciklopēdija”, 4. sējums, 1983., 95. lpp.