Aina Muceniece

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aina Muceniece
Aina Muceniece
Personīgā informācija
Dzimusi 1924. gada 23. martā
Valsts karogs: Latvija Katlakalna pagasta "Stinkuļi", Latvija
Mirusi 2010. gada 14. februārī (85 gadi)
Valsts karogs: Latvija Jelgava, Latvija
Tautība latviete
Darbības gadi 1946—2003
Dzīvesbiedrs Rolands Mucenieks
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna
Darba vietas LZA Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūts
Alma mater LVU Medicīnas fakultāte
Sasniegumi, atklājumi Pretvēža zāļu RIGVIR izgudrotāja
Apbalvojumi Habilitētā medicīnas doktore, Valsts emeritētā zinātniece

Aina Muceniece (dzimusi Stinkule 1924. gada 23. martā Katlakalna pagastā, mirusi 2010. gada 14. februārī Jelgavā) bija latviešu zinātniece, habilitētā medicīnas doktore, valsts emeritētā zinātniece, RIGVIR pretvēža zāļu izgudrotāja.[1] 20. gs. sešdesmitajos gados atklāja parādību, ka cilvēka zarnu vīrusi (iegūti no maziem bērniem) spēj iznīcināt cilvēka audzējus, kas bija piepotēti kāmjiem. Lai pētītu šo parādību, 1965. gadā LZA Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā tika atklāta vēža viroterapijas laboratorija, kuru vadīja A. Muceniece. Laboratorijā tika pārbaudīti 60 dažādi zarnu vīrusi, viens no tiem, ar visizteiktākām vēžā šūnu iznīcināšanas spējām, tika nosaukts par RIGVIR (Rīgas vīruss).[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi kā Aina Stinkule Katlakalna pagasta "Stinkuļos" (tagad Rīgā, Dārziņos). Vecāki bijuši strādnieki. Ģimene bijusi lībiešu izcelsmes.

Precējusies ar žurnālistu Rolandu Mucenieku.[3]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītību ieguvusi Viļa Olava komercskolā, kuru apbsolvēja 1941. gadā. Pēc tam uzsākusi studijas Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē, kur absolvēja 1948. gadā. 1954. gadā ieguva medicīnas zinātņu kandidāta grādu, 1974. gadā — medicīnas zinātņu doktora grādu, 1992. gadā — habilitēto medicīnas doktora grādu (Dr.habil.med.).

Darba gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 2. pasaules kara laikā strādājusi kā medmāsa. Turpmāk darbu veltījusi zinātnei, strādājot Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūts (1946—1993). Karjeru sākusi kā vecākā laborante (1946—1948). Pēc tam bijsui zinātniskā sekretāre un institūta zinātniskās padomes sekretāre (1948—1959), vecākā zinātniskā līdzstrādniece (1959—1965), līdz kļuvusi par Vēža viroterapijas laboratorijas vadītājU (1965—1989). Pēdējo darba gaitu posmu aizvadījusi kā zinātniskā konsultante imunoloģijas problēmās (1990—1992).

Kā zinātniskā konsultante imunoloģijas problēmās strādājusi arī Republikas Onkoloģiskā dispansera poliklīnikā (1977—1981) un Paula Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas poliklīnikā (1981—2003).

Piemiņa un RIGVIR kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gada 14. februārī tika dibināts Profesores Ainas Mucenieces Viroterapijas fonds, kas palīdz cilvēkiem visā pasaulē saņemt viroterapiju, kā arī turpina profesores Mucenieces ģimenes radītās īpašās kompensācijas sistēmas darbību, nodrošinot medikamenta „RIGVIR” pieejamību Latvijas iedzīvotājiem ar būtiskām atlaidēm.[4]

2017. gadā Latvijas profesionālo ārstu organizācijas, tai skaitā Latvijas Onkologu asociācija, lūdz izņemt preparātu „RIGVIR” no kompensējamo zāļu saraksta un anulēt preparāta reģistrāciju valsts zāļu reģistrā. Pamatojums: pētījumi un publikācijas, uz kuru pamata „RIGVIR” piešķirts medikamenta statuss, ir nekvalitatīvi.[5]

2019. gada martā, pēc jau atkārtotu pārbaužu veikšanas preparātam „RIGVIR”, tiek konstatēta neatbilstība starp ražotāja norādīto saturu un analīzēm nodoto paraugu saturu. Tādēļ pieņemts lēmums Latvijā aizliegt tirgot „RIGVIR” un izņemt to no kompensējamo zāļu saraksta.[5]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • LZA goda locekle, 1992
  • Valsts emeritētā zinātniece, 1996
  • Latvijas onkologu asociācijas goda locekle, 2002
  • LR Atzinības krusts par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, 2005

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā 190 publikācijas, 3 monogrāfijas.[6]

  • A.Muceniece, N.Pakalniņš. Вирусные нейроинфекции Коксаки и ЕСНО. 1964, Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība,129 lpp.
  • A.Muceniece. Онкотропизм вирусов и проблема виротерапии злокачественных опухолей. 1972, Rīga: izdevniecība Zinātne, 443 lpp.
  • A.Muceniece, A.Ferdats. Virusoloģija (Rokas grāmata). 1985, Rīga: izdevniecība Zvaigzne, 200 lpp.
  • A.Muceniece, R.Brūvere, D.Venskus, G.Feldmane. Metodiskās norādes biopreparātu Rigvir, Larifānslietošanai onkoloģijā un sekundāro imūndeficītu profilaksei. 2006, Jelgava: Ainas Mucenieces biedrība vēža imūnterapijas izstrādei, lpp.
  • Tulkota zinātniska grāmata: I. P. Pavlovs. Darbu izlase. Latvijas valsts izdevniecība. Rīga, 1952., 440 lpp.
  • Vīrusu onkotropisms. Rīga: Zinātne, 1969, 219 lpp. (krievu val.).
  • Vīrusi vēža terapijā. Eksperimentāli pētījumi. Rīga: Zinātne, 1978, 204 lpp. (krievu val.).
  • Vīrusu onkotropisma imunoloģiskie aspekti. Rīga: Zinātne, 1979, 120.lpp (krievu val.).
  • Audzēju heterogenizācija. Rīga: Zinātne, 1980, 159 lpp. (krievu val.).
  • Audzēju imunoloģija. Rīga: Zinātne, 1982, 207 lpp. (krievu val.).
  • Audzēju imūnterapijas nespecifiskie stimulatori. Rīga: Zinātne, 1985, 223 lpp. (krievu val.).
  • Pretvēža imunitātes modulācija pēcoperācijas periodā. Rīga: Zinātne, 1988, 142 lpp. (krievu val.).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://izgudrojumi.lza.lv/izg.php?id=65
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 19. martā.
  3. Jurģis Auziņš. «Dzīvesziņa». pietiek.com. Skatīts: 2020-04-12.
  4. http://www.virotherapyfoundation.org/lv/Par-Mums/
  5. 5,0 5,1 ««Rigvir» neiztur arī papildu pārbaudes; liedz tirgot Latvijā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-02-21.
  6. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 19. martā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]