Dārziņi
- Šis raksts ir par Rīgas pilsētas apkaimi. Par citām jēdziena Dārziņi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Dārziņi | |
|---|---|
 Skats uz Dārziņiem pāri Dārziņu attekai
| |
| |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |  Rīga
|
| Priekšpilsēta | Latgales priekšpilsēta |
| Platība | 4,348 km² |
| Iedzīvotāju skaits | 3 859 (2023) |
| Transports | |
| Autobuss | 15., 18., 31. |
| Papildinformācija | |
| Pasta indekss | LV-1063 |
| Ārējā saite | apkaimes.lv |
Dārziņi ir Rīgas pilsētas apkaime Latgales priekšpilsētā. Dārziņu apkaime atrodas Rīgas pilsētas dienvidaustrumu perifērijā starp Ogres virziena dzelzceļu un Daugavu. No Rīgas pilsētas apkaimēm tā robežojas tikai ar Rumbulu, jo apkaimes ZA daļā tā robežojas ar Ropažu novada Stopiņu pagastu, bet DA, D un R daļā — ar Salaspils novadu. Dārziņu apkaimes robežas ir Latgales iela, līnija no Latgales ielas līdz Daugavai, Daugava, pilsētas robeža.
Dārziņu apkaimes kopējā platība ir 4,348 km², kas ir apmēram par 1/5 mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 10 827 metri. Noteiktās apkaimes robežas dabā ir salīdzinoši viegli identificējamas, jo tās pārsvarā iet pa Latgales ielu un Rīgas HES dambja ZR daļu. Dārziņi ir specifiska rakstura Rīgas apkaime, jo apkaimes vide nav daudzfunkcionāla (pārsvarā savrupmājas un ģimenes dārziņi) un tā atrodas izteiktā Rīgas pilsētas perifērijā. Perspektīvā Dārziņiem ir lielas iespējas attīstīt savas apkaimes identitāti, veidojot to par kvalitatīvas dzīves telpu Rīgas pilsētā, tai skaitā dažādojot teritorijas un būvju izmantošanu, un tādējādi palielinot apkaimes patstāvīgumu. Ņemot vērā šīs apkaimes konfigurāciju un ielu tīklu, potenciālo lokālo centru visracionālāk būtu attīstīt Taisnās ielas tuvumā pie krustojumiem ar Sakņu vai Jāņogu ielām.
Dārziņi Rīgas administratīvajā teritorijā tika iekļauti 1968. gada 27. jūnijā. Dārziņu apkaime ir tālākā no Rīgas apkaimēm Rietumu—Austrumu virzienā. Plānots, ka Dārziņus ar Ķengaragu savienos veloceliņš Centrs—Dārziņi, kas pagaidām izbūvēts tikai daļēji.
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2023. gadā apkaimē dzīvoja 3 859 cilvēki, no tiem 1 906 jeb 49% bija latvieši, 1 312 jeb 34% — krievi, 115 jeb 3% — baltkrievi, 95 jeb 2% — ukraiņi, 83 jeb 2% — poļi, 33 jeb 1% — lietuvieši un 315 jeb 8% piederēja pie citām tautībam.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apkaimes apdzīvotībai ir sena vēsture, jo Dārziņu apkārtnē esošajā Maruškas—Parumbas ciema jeb nelielajā Šķērssēklītī — starp Dārziņiem un Doles salu ir atrastas aizvēsturiskas liecības. 1938. gada arheoloģiskie atradumi atklāja vienu no nozīmīgākajām auklas keramikas kultūras liecībām. Pavisam tika atrasti 17 akmens kātcauruma cirvji, kuri datējami ar 2242. līdz 1762. gadu p.m.ē.[2] Senos atradumus var skaidrot ar Baltijas ledus ezera izzušanu un tā krastu pārvietošanos, kas Daugavas lejtecēs atstāja auglīgas, zemes apstrādei piemērotas terases un vienlaikus sazarotas deltas, nodrošinot labu vietu zvejošanai un cauri emigrējošo ziemeļbriežu medībām.[3] Visi šie apstākļi minēto teritoriju padarīja apdzīvošanai sevišķi labvēlīgu.
Johans Kristofs Broce 1796. gadā ir iemūžinājis Salaspils (Kirchholmsche), sauktu par Čuibes pasta staciju, tai līdzās atradās Čuibes (Zuibe) krogs, iekļaujot arī šādu aprakstu: "Šī pasta stacija atrodas pie Maskavas ceļa neauglīgā, smilšainā apvidū. Gandrīz visas pasta stacijas uz šī ceļa celtas šādā veidā".[4] 1798. gadā pasta stacijai piederēja četras ēkas — dzīvojamā māja, pasta puiša ēberģis, stallis un vāgūzis zem viena jumta un klēts — un sētas ieskauts dārzs. Čuibas pasta stacijas zirgu staļļi, pazīstami ar nosaukumu Mārstaļi, Māršali, Māršalkas, atradās vairāk uz Daugavas pusi.[5] Vēl tagad minētai vietai ir saglabājies apzīmējums Maršalkas. Atšķirībā no pasta stacijas, Čuibes krogam bija ilgāks mūžs, tas funkcionēja līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei. Pašreiz bijušā krogus teritorijā atrodas 1990. gados celtā Tālsakaru līnijas centra autobāze. Čuibes krogs 1892. gadā izdotajā A. Krīgera adrešu grāmatā ir atzīmēts kā viens no pieciem Salaspilij piederošajiem, tā īpašnieks bijis Bērziņš.[6] 1903. gada kartē[7] nedaudz tālāk, pie tagadējās Rīgas pilsētas robežas, bija izveidojies Vēja krogs. Kroga ēkas kalpoja ne tikai par atpūtas vietām, bet arī par tirdzniecības, zirgu nomaiņas un drošības patvērumu ceļā uz tuvākajām nozīmīgākajām pilsētām vai tālākiem gala mērķiem — austrumiem.
Daudzas no zemnieku mājām visticamāk nodarbojušās ar zvejniecību un nelielu piemājas saimniecību, jo mežu teritoriju, piemēram, Pautuļu un Rinkuļu mājām nav. Senākās no mājām, apskatāmas 1688. gada Rīgas patrimoniālapgabala kartē[8] — Strengi un Pautuļi — saglabājušās arī 1927. gada izdotajā kartē.[9]
Plašas pārmaiņas apkaime piedzīvoja 1960. gados, kad rūpniecības uzņēmumu Latvenergo, VEF un citi dārzkopības kooperatīvi saviem darbiniekiem piešķīra mazdārziņu teritorijas,[10] te arī meklējams apkaimes toponīma nosaukums. 1971. gadā oficiāli izveidota centrālā — Taisnā iela.[11] Sākotnēji koka celtās vasarnīcas ar piemājas dārziņiem, augļu kokiem un krūmiem, vietām pakāpeniski tika apgādātas ar apkures sistēmām un apvilktas ar ķieģeļu vai citu materiālu siltinājumu, jo pilsētas centra burzmas iztrūkums un tiešais dabas tuvums rajonu padarīja par pievilcīgu ne vienai vien ģimenei. Pēdējā laikā apkaimē novērojama privāto savrupmāju apbūve, to lielie izmēri disharmonē ar apkārtnē senāk izveidotajiem nelielajiem zemes gabaliem. Dārziņu nomātājiem uz privātīpašnieku zemes 2000. gada sākumā nācās pamest savus iekoptos dārziņus un vasarnīcas, lai tās varētu nojaukt un sākt jaunu rindu ēku celtniecību, kā to var redzēt Jāņogu ielas sākumā.
Pašreiz Dārziņos ir tikai daži nelieli veikaliņi ar ierobežotu preču klāstu, kuri plašāku sezonu izvērš vasarā, kad apkaimes apdzīvotība intensificējās. Pamestās vasarnīcas ziemas periodos apkaimes iemītniekiem sagādājušas raizes, jo bieži vien tajās ielauzās un mitinājās bezpajumtnieki.[12]
Grandiozā Rīgas HES būvniecība 1974. gadā izmainīja Daugavas gultni, veidojot seklu atteku, un izdzēsa no kartes Nulpes un Mārtiņa salas. Daudzveidīgo dabiskas un mākslīgas izcelsmes biotopu dēļ Daugavā un tās attekās visos gadalaikos koncentrējas daudz putnu, īpaši liela ir ar ūdeņiem saistīto sugu daudzveidība.[13] Ūdens putnu skaits mainās atkarībā no Daugavas līmeņa, kuru ietekmē gan dabas apstākļi, gan Rīgas HES darbība — slūžu regulācija, te atsedzot, te nosedzot barības vielām bagātos sēkļus. Īpašu ievērību ir pelnījusi Dārziņu atteka, kurā ieplūst Salaspils kanāls, jo tā darbības rezultātā ziemā veidojas neaizsalstoša daļa, dodot ziemojošajiem putniem barības resursus. Šī vieta ir izpelnījusies putnu vērotāju ievērību, jo ļauj ziemas laikā novērot sugas, kas citās vietās pārziemo ļoti reti. Kopš 1991. gada Dārziņu — Doles salas teritorijā atzīmētas vairāk nekā 200 putnu sugas.[13]
Ievērojamākā no apkaimes ielām ir Dārziņu iela, kas līdz 1930. gadiem bija Rīgas—Daugavpils šosejas posms.[5] Uz tās atradās Čuibes pasta stacija un krogs, kā arī Vēja krogs. Lielākā daļa no apkaimes ielām nes Dārziņu līniju nosaukumus, kas, lai gan izveidojušies līdz ar apdzīvotības intensificēšanos, tikai 2000. gadā ieguva oficiāli apstiprinātu numerāciju. Vairāki no apkaimes ieliņu nosaukumiem ir tematiski saistīti un ieguvuši savu nosaukumu 20. gadsimta beigās, vai 21. gadsimta sākumā: Ābeļu, Aroniju, Cidoniju, Jāņogu, Sakņu, Tomātu vai Atvaru, Aizsprosta, Daugmales, Grāvju, vai Mārsila, Pieneņu, Vērmeļu, Vizbuļu un citas ielas.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
- Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, novados, pilsētās, pagastos (atbilstoši robežām 2023. gada sākumā), apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās (eksperimentālā statistika) 2000 - 2023». Oficiālās statistikas portāls (latviešu). Skatīts: 2024-01-08.
- ↑ Loze I. "Auklas keramikas kultūras savrupatradumi Rīgā un tās apkārtnē" // Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 1. sēj. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998. gads, 39. lpp.
- ↑ Ebenhards G. "Rīgas apvidus ģeoloģiskā vēsture" // Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 1. sēj. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998. gads, 16. lpp.
- ↑ Broce J.K. "Latvijas mazās pilsētas un lauki" 3. sēj., Rīga: Zinātne, 2002. gads, 329. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 Dārziņu iela // Rīgas ielas: enciklopēdija. 2. sēj., Rīga: Priedaines, 2008. gads.
- ↑ Teivans A. "Latvijas lauku krogi un ceļi". Stokholma: Māksla, 1995. gads, 198. lpp.
- ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1979.f., 194.a., 196.l.
- ↑ Dunsdorfs E. "Lielvidzemes kartes: 17. un 18. gadsimtenī." Melburna: Kārļa Zariņa fonds, 1986. gads, 71.-72. lpp.
- ↑ Latvijas Karte. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kartogrāfisko izdevumu krājums. Kt L1-2/104.
- ↑ Dārziņu līnijas // Rīgas ielas: enciklopēdija. 2. sēj., Rīga: Priedaines, 2008. gads.
- ↑ «Dārziņu ielu katalogs». www.citariga.lv. Skatīts: 2021-12-02.
- ↑ Zemberga K. Baisi klusais Pierīgas rajons — Dārziņi // Patiesā dzīve. 2006. gada 23. maijs. Nr. 10., 34. lpp.
- ↑ 13,0 13,1 Ruslans M. "Dārziņi un Doles sala" // Putni dabā. 2006. gada 16. aprīlis, 16. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dārziņi.- Rīgas Dārziņu iedzīvotāju biedrība
- Rīgas pašvaldības portāls
| ||||||||||||||||||||||||||||||
