Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika

Federācijas karogs

Osmaņu pretuzbrukums, 1918

Reģiona tautības, 1880

Aizkaukāza Demokrātiskā Federatīvā Republika bija īslaicīgs valstisks veidojums, kas izveidojās Krievijas Aizkaukāza guberņās, aptuveni mūsdienu Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijās, pastāvot no 1918. gada 22. aprīlim līdz 26. maijam. Republikas neatkarību pasludināja Aizkaukāza Sejms. Republikas izveidošanas un sabrukuma iemesls bija Osmaņu impērijas iebrukums Aizkaukāza zemēs. Gruzīnu, armēņu un musulmaņu (azerbaidžāņu) partiju starpā pastāvēja domstarpības par republikas neatkarības nepieciešamību un Batumi miera sarunām ar osmaņiem. Neskatoties uz sarunām un pamieriem, osmaņi maijā iebruka armēņu zemēs, kur armēņu karaspēks vairākās kaujās tos smagi sakāva. Gruzija vienojās ar Vāciju par savas neatkarības aizsardzību, kas pielika punktu federācijas pastāvēšanai.

Izveidošana

Krievijas Aizkaukāza teritorijā tikai gruzīni (uz vēstures, lingvistiskās tuvības un reliģijas bāzes) varēja veidot nacionālu valsti. Ārpus republikas robežām gan atrastos adžāru un lazu zemes, kas runāja gruzīniem radniecīgās valodās, bet jau sen bija pārgājuši islāmā. Armēņu iedzīvotāju un vēsturisko zemju lielākā daļa atradās Osmaņu impērijas robežās. Krievijas Impērijā atradās tikai neliela daļa, Austrumarmēnija, un armēņu cerības saistījās ar Rietumarmēnijas teritorijas neatkarību. Aizkaukāza musulmaņu iedzīvotāju lielākā daļa apdzīvoja Persijas impērijas bijušas ziemeļu provinces un piederēja dažādām tautībām. Lielākā musulmaņu daļa piederēja azerbaidžāņu tautai, kuras lielākā daļa dzīvo Irānā un runā turku valodas dialektā. Musulmaņiem lielākā problēma bija radikālā Baku Komūna, kas kontrolēja naftas ieguves centru. Viņi arī vēlējās Dagestānas pievienošanu federācijai.

1918. gada 20. un 21. aprīlī Aleksandropolē notika armēņu politisko un militāro vadītāju tikšanās. Viņiem bija jāizvēlas, pieņemt Brestļitovskas miera noteikumus, kas nozīmētu armēņu apdzīvotās Karsas apgabala zaudēšanu, vai turpināt karu. Viņi pieņēma lēmumu pretoties, un par to informēja Aizkaukāza Sejmu Tbilisi. Ja armēņi uzstātos pret federācijas neatkarību, viņi reģionā paliktu pilnīgi vieni pret osmaņiem. Reālpolitikas spiesti, armēņi negribot nobalsoja par federācijas neatkarību, kas nozīmēja 1877. gada robežu atzīšanu. Osmaņu uzbrukums beidzot piespieda arī gruzīnu sociāldemokrātus 21. aprīlī piekrist neatkarīgas federācijas pasludināšanai. Tās valdību uzticēja gruzīnam Akakijam Čhenkeli.

Armēņu krīze

Pēc neatkarības pasludināšanas Sejms valdībai uzdeva atsākt sarunas ar osmaņiem, un vienlaikus, aizstāvēt valsti no tālākiem uzbrukumiem. Lai arī Čhenkeli valdību apstiprināja tikai 26. aprīlī, jau 23. aprīlī viņš telegrafēja osmaņu miera sarunu delegācijas vadītājam, ka ir gatavs atsākt sarunas balstoties uz Brestļitovskas robežām, un lūdza sarunas pārcelt no Trabzonas uz Batumi. Viņš arī apsolīja pārtraukt karadarbību un organizēt Karsas evakuāciju. Čhenkeli deva slepenu pavēli armēņu karaspēkam izbeigt pretošanos un pamest Karsu bez pretošanās. Kad par šo pavēli uzzināja armēņu deputāti, izcēlās skandāls un apvainojumi nodevībā. Lai arī starp Karsas aizstāvjiem un osmaņiem sākās sarunas par mierīgu atkāpšanos, 24. aprīlī osmaņi uzbruka Karsai un tika atsisti. Uzzinot par teritorijas nodošanu turkiem, armēņu civiliedzīvotāji sāka stihisku bēgšanu Aleksandropoles virzienā. 26. aprīlī Karsas cietoksnis ar bagātīgiem ieroču un munīcijas krājumiem pārgāju osmaņu rokās. Saniknotie armēņi Tbilisi sarīkoja nekārtības. Armēņu ministri pameta topošo federācijas valdību un Sejma armēņu deputāti pieprasīja Čhenkeli atkāpšanos. Arī gruzīnu sociāldemokrāti bija neapmierināti ar veidu, kā notika Karsas steidzīgā pamešana, un armēņu nomierināšanai piedāvāja par federācijas premjerministru iecelt armēni. Esošajā situācijā tas nebija reāli. Osmaņi to uztveru kā signālu kara turpināšanai, bet musulmaņi varētu atšķelties no federācijas. Galvenā karadarbība notiktu Erevānas guberņā, vēl vairāk izpostot armēņu tautu. 26. aprīlī armēņi piekrita piedalīties Čhenkeli valdībā. 26. aprīļa vakarā apstiprinātajā valdībā piedalījās četri gruzīni, pieci musulmaņi un četri armēņi. Gruzīni kontrolēja premjera, ārlietu, iekšlietu, lauksaimniecības un kara ministru amatus. Musulmaņi ieņēma tieslietu, transporta, apgaismības (izglītības), tirdzniecības un rūpniecības, valsts kontroliera amatus. Armēņiem palika maznozīmīgākas finanšu, labklājības, apgādes un darba ministrijas.

Batumi miera sarunu sākšana 11. maijā nenozīmēja miera iestāšanos. Osmaņu armija sāka uzbrukumu, lai sagrābtu Karsas-Džulfas dzelzceļa līniju. Tā viņiem deva iespēju sasniegt Kaspijas jūras piekrasti, un atbalstot vietējos musulmaņus Baku Komūnas likvidēšanā. Nesaņemot tūlītēju federācijas delegātu piekrišanu, 14. maija vakarā osmaņi paziņoja, ka 15. maija rītā sāks uzbrukumu Aleksandropoles virzienā. Armēņu karaspēka komandieris saņēma ultimatīvu prasību atvilkt kareivjus no pilsētas un dzelzceļa līnijas. Armēņi atsita pirmo uzbrukumu pilsētai, ļaujot 20 000 armēņu civiliedzīvotājiem bēgt Erevānas un Tbilisi virzienā. Pēcpusdienā karaspēks atkāpās uz osmaņu noteikto līniju. 16. maijā osmaņi izvirzīja prasību brīvai kustībai uz Džalfu, nepiekrišanas gadījumā draudot nesaudzēt civiliedzīvotājus. Osmaņiem virzoties uz priekšu, 22. maijā viņi pārrāva satiksmi starp Tbilisi un Erevānu, un tuvojās abām pilsētām. Armēņi izmisumā aicināja vācu novērotājus iesaistīties notiekošajā. Nākamajās dienās armēņi guva trīs uzvaras pret osmaņiem. Armēņu uzvaras motivēja tas, ka viņu situācija bija gandrīz bezcerīga. Šī bija viņu pēdējā iespēja cīnīties un mirt ar godu, jo bēgt vairs nebija uz kurieni. Osmaņu karaspēks par sakāvēm un uzbrukuma izgāšanos atriebās, nogalinot armēņu civiliedzīvotājus. Armēņu veiksmīgais pretuzbrukums jau radīja cerības par Aleksandropoles atgūšanu, kad pienāca ziņa par Batumi pamieru un pavēle apturēt kaujas.

Pastāvēšanas beigas

14. maijā Gruzīnu Nacionālā Padome autorizēja slepenu sarunu sākšanu ar fon Losovu, lai panāktu Vācijas politisko un militāro protektorātu Gruzijā un Vācijas Kaukāza ekspedīciju. Sarunas vadīja Nojs Žordanija, gruzīnu sociāldemokrātu un Gruzīnu Nacionālās Padomes vadītājs. Lai arī sociāldemokrāti, kas uz visu skatījās no šķiru cīņas viedokļa, ideoloģiski neatbalstīja nacionālu valstu veidošanos, militārā situācija reģionā piespieda gruzīnus vienoties par neatkarīgas gruzīnu valsts pasludināšanu. 22. maijā gruzīnu pārstāvji Batumi vienojās par neatkarības deklarācijas tekstu. 24. maijā tika panākta vienošanās ar vāciešiem. Tas viss notika slepenībā no armēņu un musulmaņu pārstāvjiem.

Aizkaukāza Sejms, uzklausot ziņojumu par Batumi miera sarunu neveiksmīgo gaitu, 26. maijā paziņoja par Federācijas pastāvēšanas beigām un beidza arī savu pastāvēšanu. Trim galvenajām etniskajām grupām piederošie deputāti izveidoja gruzīnu, armēņu un azerbaidžāņu priekšparlamentus. Jau 26. maija vakarā gruzīnu deputāti pasludināja Gruzijas Demokrātiskās Republikas neatkarību. 27. maijā Sejma musulmaņu deputāti izveidoja Musulmaņu Nacionālo Padomi, kas, ņemot vērā Federācijas sabrukumu, 28. maijā paziņoja par Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas izveidošanu. 30. maijā Armēņu Nacionāla Padome, kas atradās Tbilisi, pasludināja sevi par augstākās varas nesēju armēņu zemēs ar atpakaļejošu datumu, 28. maiju, tā iesākot Armēnijas Pirmās republikas pastāvēšanu. 4. jūnijā jaunās valstis noslēdza Batumi miera līgumu ar osmaņiem.