Armēnijas Pirmā republika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teritorijas, uz kurām pretendēja Pirmā republika
Rietumarmēnija, Pirmā republika un mūsdienu Armēnija

Armēnijas Pirmā republika jeb Armēnijas Demokrātiskā republika (armēņu: Հայաստանի Հանրապետութիւն) bija armēņu valsts, kas pastāvēja tagadējās Armēnijas, Azerbaidžānas, Gruzijas un Turcijas teritorijās no 1918. gada 30. maija līdz 1920. gada 2. decembrim. Pēc Turcijas neatkarības kara beigām Armēnijas Pirmās republikas teritoriju sadalīja starp Turciju un Padomju Krieviju.

Parīzes miera konferences Sevras līgums armēņiem piešķīra lielāko daļu zemju, ko Krievija Mazāzijā bija iekarojusi Pirmā pasaules karā laikā. Antantes militārā atbalsta trūkums un Turcijas neatkarības karš šim plānam neļāva īstenoties. Mustafa Kemals vienojās ar Padomju Krieviju par Armēnijas teritorijas sadalīšanu. 1920. gada septembrī turku revolucionāri sakāva Armēnijas karaspēku. Tam sekoja Sarkanās armijas iebrukums un padomju varas nodibināšana. Armēnijas PSR un mūsdienu Armēnija aizņem mazāku teritoriju nekā Armēnijas Pirmā republika.[1]

Situācija reģionā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Aizkaukāzs
Mazāzijas demogrāfiskā karte, 1910. Armēņu rajoni smilšu krāsā
Osmaņu iebrukums, 1918

Armēņu tautas un vēsturisko zemju lielākā daļa atradās Osmaņu impērijas robežās. Krievijas Impērijas Aizkaukāzā atradās tikai nelielā Austrumarmēnija (Krievijas Armēnija), un armēņu cerības saistījās ar Rietumarmēnijas (Turcijas Armēnijas) teritorijas neatkarību. Vadošā armēņu politiskā partija bija Armēņu Revolucionārā Federācija (Dashnaktsutiun), parasti saukta par dašnakiem, kas veidoja partizānu kaujas grupas. 1915. gadā Jauno turku režīms visā Osmaņu impērijā sāka armēņu genocīdu, iznīcinot un deportējot armēņu iedzīvotāju lielāko daļu.

Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas Aizkaukāzā izveidojās demokrātisks Aizkaukāza Komisariāts, kas ar osmaņiem noslēdza Erzindžanas pamieru un 1918. gada janvārī izveidoja Aizkaukāza Sejmu. Reaģējot uz boļševiku veikto varas sagrābšanu, visu armēņu partiju pārstāvji (boļševiki nepiedalījās) 1917. gada oktobrī Aizkaukāza galvaspilsētā Tbilisi sasauca Armēņu Nacionālo Kongresu. Tas aicināja Aizkaukāza guberņas pārveidot pēc nacionālā principa un nodibināja Armēņu Nacionālo Padomi. To veidoja 15 pārstāvji, no kuriem 6 bija no Dašnaka, pa 2 no Tautas, Eseru un Sociāldemokrātu partijām, kā arī 3 bezpartejiskie pārstāvji.[2]

Izmantojot Krievijas armijas revolucionāro sabrukumu, 1918. gada februārī osmaņi lauza pamieru un atguva daļu zaudēto zemju. Tam sekoja neveiksmīgā Trabzonas miera konference un jauns osmaņu uzbrukums, kas sākās 1918. gada 14. aprīlī. Uzbrukums izraisīja armēņu iedzīvotāju bēgšanu uz ziemeļiem. Radās bažas, ka osmaņi plāno ieņemt Tbilisi, kurā gandrīz puse iedzīvotāju bija armēņi.[3]

1918. gada 20. un 21. aprīlī Aleksandropolē notika armēņu politisko un militāro vadītāju tikšanās. Viņiem bija jāizvēlas, pieņemt boļševiku noslēgtā Brestļitovskas miera noteikumus, kas nozīmētu armēņu apdzīvotā Karsas apgabala zaudēšanu, vai turpināt karu. Viņi pieņēma lēmumu pretoties osmaņiem, un par to informēja Aizkaukāza Sejmu. Tomēr Sejms 22. aprīlī nobalsoja par Aizkaukāza Demokrātiskās Federatīvās Republikas neatkarību un miera sarunu atsākšanu. Ja armēņi uzstātos pret federācijas neatkarību, viņi reģionā paliktu pilnīgi vieni pret osmaņiem. Reālpolitikas spiesti, viņi negribot nobalsoja par federācijas neatkarību, kas nozīmēja 1877. gada osmaņu-krievu robežas atzīšanu.

Pēc neatkarības pasludināšanas Sejms uzdeva atsākt sarunas ar osmaņiem, un vienlaikus, aizstāvēt valsti no tālākiem uzbrukumiem. Frontē jau kopš 1918. gada sākuma atradās tūkstošiem armēņu mobilizētie un brīvprātīgie kareivji. Federācijas musulmaņu iedzīvotāji vai nu atklāti sadarbojās ar osmaņiem, vai atteicās pret tiem karot. Gruzīni arī nevēlējās karot, jo osmaņu teritoriālās prasības, izņemot Batumi apkārtni, galvenokārt koncentrējās uz armēņu apdzīvoto Karsas un Ardahanas apgabalu iegūšanu. Valdības veidotājs, gruzīns Čhenkeli deva slepenu pavēli armēņu karaspēkam izbeigt pretošanos un pamest Karsas cietoksni. Kad par atkāpšanās pavēli uzzināja armēņu deputāti, izcēlās skandāls un apvainojumi nodevībā. Saniknotie armēņi Tbilisi sarīkoja nekārtības. Uzzinot par teritorijas nodošanu turkiem, armēņu iedzīvotāji sāka stihisku bēgšanu Aleksandropoles virzienā. 26. aprīlī Karsas cietoksnis ar bagātīgiem ieroču un munīcijas krājumiem pārgāju osmaņu rokās. Osmaņi Karsas cietoksnī sagrāba 11 000 šautenes, 2 miljonus ložu, 67 lielgabalus, 19 ložmetējus un milzīgus sausiņu krājumus.[2]

Armēņu ministru kandidāti pameta topošo federācijas valdību un Sejma armēņu deputāti pieprasīja Čhenkeli atkāpšanos. Arī gruzīnu sociāldemokrāti bija neapmierināti ar veidu, kā notika Karsas steidzīgā pamešana, un armēņu nomierināšanai piedāvāja par federācijas premjerministru iecelt armēni. Esošajā situācijā tas nebija reāli. Osmaņi to uztvertu kā signālu kara turpināšanai, bet musulmaņi vispār varētu atšķelties no federācijas. Galvenā karadarbība notiktu Erivanas guberņā, vēl vairāk izpostot armēņu tautu. 26. aprīlī armēņi piekrita piedalīties Čhenkeli valdībā. 26. aprīļa vakarā apstiprinātajā valdībā piedalījās četri gruzīni, pieci musulmaņi un četri armēņi, kam palika maznozīmīgākas finanšu, labklājības, apgādes un darba ministrijas.[3]

Batumi miera sarunas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc valdības izveidošanas, plaša federācijas delegācija, kuru veidoja gruzīnu, armēņu un musulmaņu pārstāvji, devās uz Batumi, lai sāktu miera sarunas. Čhenkeli domāja, ka sarunas aprobežosies ar Brestļitovskas robežu atzīšanu, un varbūt nelielu teritoriālo kompromisu panākšanu. Sarunu sākumā osmaņu pārstāvis osmaņu tieslietu ministrs Halils bejs paziņoja, ka ņemot vērā pēdējo nedēļu karadarbību, Brestļitovskas līgumu vairs nevar uzskatīt par sarunu platformu, un osmaņi ir sagatavojuši jaunu līguma tekstu. Viņi pieprasīja musulmaņu apdzīvotos Tbilisi guberņas pierobežu apgabalus, kā arī teritorijas joslu gar Karsas-Džulfas dzelzceļu, kas šķērsotu armēņu zemes un nogrieztu izeju uz Persiju. Dzelzceļa joslas nepieciešamību osmaņi pamatoja ar nepieciešamību pārmest karaspēku uz Persiju, lai karotu pret Lielbritāniju. Realitātē tas viņiem deva tiešu zemes robežu ar azerbaidžāņu zemēm, iespēju ieņemt Baku un kontrolēt Kaspijas jūras piekrasti.[3] Batumi ieradās arī impērijā valdošā Jauno turku triumvirāta pārstāvis flotes ministrs Džemals paša. Tiekoties ar federācijas delegāciju, viņš apvainoja armēņu pārstāvjus par viņu tautiešu veiktajām Aizkaukāza musulmaņu slepkavībām.

Sarunu sākšana nenozīmēja miera iestāšanos. Nesaņemot tūlītēju federācijas delegātu piekrišanu savām prasībām, 14. maija vakarā osmaņi paziņoja, ka 15. maija rītā sāks uzbrukumu Aleksandropoles virzienā. Armēņu karaspēka komandieris saņēma ultimatīvu prasību atvilkt kareivjus no pilsētas un dzelzceļa līnijas. Armēņi atsita pirmo uzbrukumu pilsētai, dodot iespēju 20 000 armēņu civiliedzīvotājiem bēgt Erevānas un Tbilisi virzienā. Pēcpusdienā karaspēks atkāpās uz osmaņu noteikto līniju. 16. maijā osmaņi izvirzīja prasību brīvai kustībai uz Džalfu, nepiekrišanas gadījumā draudot nesaudzēt civiliedzīvotājus. Osmaņiem virzoties uz priekšu, 22. maijā viņi pārrāva satiksmi starp Tbilisi un Erevānu, un tuvojās abām pilsētām.

Armēņi izmisumā aicināja Batumi esošos vācu novērotājus iesaistīties notiekošajā. Osmaņu sabiedrotajai Vācijas impērijai bija savas intereses Aizkaukāzā, un tā bija īpaši jūtīga pret kristiešu slaktiņiem. Vācijas novērotājam Batumi sarunās ģenerālim fon Losovam bija uzdots censties nodrošināt armēņiem politisku un kulturālu autonomiju reģionā. 12. maijā fon Losovs armēņu pārstāvjiem izteica savu atbalstu, taču norādīja uz nespēju reāli ietekmēt osmaņus. Maija otrajā pusē Vācijas militārais vadītājs Erihs Lūdendorfs vairākas reizes lūdza osmaņiem izbeigt uzbrukumus Aizkaukāzā. Vācija, kas bija galvenā ieguvēja no Brestļitovskas miera līguma, turpināja uzlabot attiecības ar Padomju Krieviju, vedot sarunas par Kaukāza politisko un ekonomisko sadalīšanu vācu un boļševiku varas zonās. Osmaņu agresija apdraudēja šos Vācijas plānus, un tai nācās atklāti nodibināt protektorātu Gruzijā, 28. maijā noslēdzot Poti līgumu.

Armēņu valdības pasludināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

30. maija varas pārņemšanas paziņojums

1918. gada 14. maijā Gruzīnu Nacionālā Padome autorizēja slepenu sarunu sākšanu ar fon Losovu, lai panāktu Vācijas protektorātu Gruzijā. 22. maijā gruzīnu pārstāvji Batumi vienojās par neatkarības deklarācijas tekstu. 24. maijā tika panākta vienošanās ar vāciešiem. Tas viss notika slepenībā no armēņu un musulmaņu pārstāvjiem.[3]

26. maija pēcpusdienā Aizkaukāza Sejms sanāca uz sēdi. Sociāldemokrāts Iraklijs Cereteli garā runā demonstrēja etniski sašķeltās republikas dzīvotnespēju. Citi deputāti nosodīja gruzīnu lēmumu atšķelties no Krievijas, no federācijas un pamest armēņus vienus. Ap trijiem pēcpusdienā Sejms pieņēma savu pēdējo rezolūciju: "Kara un miera jautājumu dēļ radās pamatīgas atšķirības starp ļaudīm, kas radīja Aizkaukāza Republiku, un tā kā kļuva neiespējami izveidot vienu ietekmīgu balsi, kas runātu visa Aizkaukāza vārdā, Sejms apstiprina Aizkaukāza pastāvēšanas beigas un noliek savas pilnvaras."[3] Pāris stundas vēlāk gruzīnu deputāti pasludināja Gruzijas Demokrātiskās Republikas izveidošanu.

27. maijā Musulmaņu Nacionālā Padome vienojās izveidot Austrumu un Dienvidu Aizkaukāza Republiku, kuru 28. maijā pasludināja kā Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku. Osmaņu militārais atbalsts viņiem nodrošināja aizsardzību pret armēņu uzbrukumiem, kontroli pār Kalnu Karabahu, kā arī Baku atgūšanu no radikālās Baku Komūnas.

Armēņiem neatkarība solīja vismazāk. Viņiem nebija nevienas lielvalsts atbalsta, un viņi atradās vieni pret osmaņu karaspēku. Nepasludinot savu valsti armēņi riskēja, ka osmaņi anektēs visas viņu zemes kā nevienam nepiederošas, un veiks tādu pašu genocīdu, kāds jau bija īstenots Rietumarmēnijā. Lielākā armēņu deputātu daļa izteicās pret neatkarības pasludināšanu, jo tas izsauktu tūlītēju osmaņu uzbrukuma atsākšanos.

27. maijā Armēņu Nacionālā Padome konstatēja, ka sabrūkot federācijai, armēņi paliek likteņa varā. Lai to novērstu, rodas nepieciešamība radīt armēņu valdību. Armēņu diskusijās eseri un bezpartejiskie neuzskatīja neatkarīgu valsti par dzīvotspējīgu. Sociāldemokrāti un Tautas partija aizstāvēja neatkarību. Dašnaki bija sašķelti. Pēc partijas vadības diskusijas dašnaki pieņēma lēmumu atbalstīt valdības izveidošanu. Kad musulmaņi pasludināja Azerbaidžānu, armēņiem neatlika citas iespējas kā pasludināt varas pārņemšanu armēņu zemēs, lai stātos pretī musulmaņu pretenzijām uz armēņu apdzīvotājiem apgabaliem. 29. maijā atkal sapulcējās rietumu un austrumu armēņu organizāciju pārstāvji un pieņēma lēmumu, ka nepieciešams pasludināt Armēnijas valdību, kas varētu vienoties ar osmaņiem. Dašnaka vadība vienojās ar pārējām partijām, ka Nacionālajai Padomei jāpārceļas uz Erevānu un tur jāveido valdība. Pēc diskusijām par jaunās valdības formu, 30. maijā Nacionālā Padome izplatīja paziņojumu:

"Ņemot vērā Aizkaukāza politiskās vienotības sabrukumu un jauno situāciju, ko ir radījusi Gruzijas un Azerbaidžānas neatkarības pasludināšana, Armēņu Nacionālā Padome pasludina sevi par augstāko un vienīgo varu armēņu provincēs. Ņemot vērā nopietno situāciju, Nacionālā Padome, uz tuvāku nākotni atliekot armēņu nacionālās valdības veidošanu, īslaicīgi uzņemas visas valdības funkcijas, lai pārņemtu politisko un administratīvo varu armēņu provincēs".

Teksts apzināti nepieminēja un nepasludināja neatkarību vai republiku. Nacionālā Padome vienkārši likvidēja riskus, ko armēņu pastāvēšanai radītu bezvaras stāvoklis. Tika pasludināta Krievijas Armēnijas valdība, nevis Armēnijas valsts.[2]

Batumi miera līgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Batumi miera līgums
Sardarapatas kaujas memoriāls

Armēņu liktenis izšķīrās kaujas laukā. Osmaņi Erevānas un Tbilisi virzienā uzbruka ar četrām divīzijām, kuras papildināja paramilitāras brīvprātīgo vienības. Armēņu kareivjus motivēja tas, ka viņu situācija bija gandrīz bezcerīga. Šī bija viņu pēdējā iespēja cīnīties un mirt ar godu, jo bēgt vairs nebija uz kurieni. Trīs vēsturiskās kaujās no 21. līdz 29. maijam armēņi atsita osmaņu uzbrukumu, tā nodrošinot savas tautas un valstiskuma pastāvēšanu. 21.-29. maijā notiek Baš Aparanas kauja, 22.-29. maijā Sardarapatas kauja, 25.-28. maijā Karakilisas kauja. Armēņi pārgāja pretuzbrukumā. Osmaņu karaspēks par sakāvēm un uzbrukuma izgāšanos atriebās, nogalinot armēņu civiliedzīvotājus. Armēņu veiksmīgais pretuzbrukums jau radīja cerības par Aleksandropoles atgūšanu, kad pienāca ziņa par Batumi pamieru un pavēle apturēt kaujas.[3]

27. maija vakarā Tbilisi no Batumi miera sarunām atgriezās armēņu delegāti. 28. maija pusdienlaikā Armēņu Nacionālā Padome pieņēma lēmumu piekrist osmaņu prasībām, pārtraukt karadarbību un nosūtīt delegātus uz Batumi miera sarunām. Tā kā osmaņu karaspēks atradās tikai 7 km attālumā no Erevānas, armēņiem nācās piekrist Batumi miera līguma noteikumiem, kas atjaunoja pirms 1877. un 1856. gada pastāvējušās robežas, armēņiem atvēlot ap 10-12 000 kv.km. mazu valsti. Armēnija arī apņēmās dot savā teritorijā dzīvojošajiem musulmaņiem pilnīgu ticības brīvību, atbruņot armēņu bruņotās vienības un neuzņemt armēņu bēgļus. Osmaņi paturēja tiesības militāri iejaukties republikas iekšpolitikā.[4]

Pastāvēšanas sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Erevāna
Pirmās valdības ēka Erevanā
Katolikoss svēta kareivjus, 1918

Armēņu vadītāji atstāja reģiona galvaspilsētu Tbilisi, kurā pirms kara sākuma dzīvoja ap 350 000 cilvēku, un devās uz provinciālo Erevānu, kurā pirms kara dzīvoja 35 000 iedzīvotāju. Vēl Tbilisi, 9. jūnijā Armēņu Nacionālā Padome uzticēja dašnaku pārstāvim Hovannesam Kadžaznuni veidot koalīcijas valdību. Tas nenācās viegli. Tautas partija vainoja dašnakus visās armēņu problēmās, un uzskatīja, ka viņi nedrīkst veidot valdību. Sociāldemokrāti un eseri atteicās piedalīties valdībā, ko vadītu buržuāziskā Tautas partija. Sociāldemokrāti sev pieprasīja vairākas ministrijas, kam nepiekrita eseri. 30. jūnijā Nacionālā Padome lika Kadžaznuni veidot valdību neņemot vērā partiju prasības. Kadžaznuni izveidoja piecu dašnaku (premjers, ārlietas, iekšlietas, finanses) un viena bezpartejiskā (kara) ministru valdību. Tikmēr reālā vara Erevānas reģionā piederēja Vanas pretestības varonim, jaunajam Iekšlietu ministram Aramam Manukianam un armēņu brīvprātīgo vienību komandierim Dro (Drastamatam Kanajanam). Eseri un Tautas partija uzskatīja, ka Nacionālajai Padomei jāpaliek Tbilisi (kur bija viņu atbalstītāju lielākā daļa), kamēr uz Erevānu jādodas tikai valdībai. Tikai pēc Manukiana un Kadžaznuni draudiem atkāpties, Nacionālā Padome 19. jūlijā ieradās Erevānā. Tā kā vēlēšanas nebija iespējams sarīkot, armēņu partijas vienojās paplašināt Nacionālās Padomes sastāvu un pārveidot to par parlamentu (Khorhurd), kas sanāca 1918. gada 1. augustā. To veidoja 18 dašnakisti, pa 6 deputātiem no eseru, sociāldemokrātu un Tautas partijām, 2 bezpartejiskie, kā arī 6 musulmaņu, 1 jazīdu un 1 krievu pārstāvis. Parlamenta atklāšanā piedalījās osmaņu, Persijas, Ukrainas, Austroungārijas un Vācijas sūtņi. Parlamenta priekšsēdētājs paziņoja, ka jaunā valsts dzimst grūtos apstākļos, bet gan tās robežas atkal izpletīsies. Turpmāk parlaments uzņēmās arī daudzas valdības funkcijas, uzņemoties atbildību par lēmumiem un to īstenošanu.[2]

Augusta beigās uzliesmoja holēras epidēmija, cīņai pret kuru trūka jebkādas zāles. Karantīnu bēgļu pārpludinātajā valstī nebija iespējams noteikt, iedzīvotājiem klaiņojot apkārt pārtikas meklējumos. Epidēmija apsīka novembrī. Tai sekoja tīfa epidēmija un bads.

Lai ierobežotu laupīšanas un bandītismu, Iekšlietu ministrija ierosināja iedzīvotājiem atņemt ieročus. Partijas to smagi kritizēja, un iedzīvotāji, baidoties par savām dzīvībām, atteicās tos nodot. Nākamā cīņa izvērsās par skolām, eseriem un sociāldemokrātiem uzstājot ka valsts nedrīkst finansēt baznīcas skolas. 1918. gada 1. oktobrī darbu sāka 130 pamatskolas.

Visi armēņu rūpniecības centri atradās ārpus jaunās republikas robežām. Osmaņi bija okupējuši auglīgo Araksas upes ieleju. Palikusī valsts teritorija nebija piemērota lauksaimniecībai tādā apmērā, lai varētu pabarot iedzīvotājus. Septembra beigās sāka izsīkt pārtikas krājumi. Valdība sāka pārtikas konfiskācijas un ieviesa graudu tirdzniecības monopolu. Tas tikai palielināja gaudu trūkumu. Ierēdņi pārtiku tirgoja melnajā tirgū. Uz Tautas partijas iebildumiem, ka brīvais tirgus mudinās zemniekus pārdot graudus, valdība atbildēja nacionalizējot visu kokvilnas ražu. Bēgļu sievietēm atrada darba iespējas, atverot dažas tekstilfabrikas.[2] 1918. gada septembra beigās bēgļiem apstrādāšanai piešķīra valsts, bezsaimnieka un pamestās zemes. Bāreņus valsts ņēma savā aizbildniecībā. 1920. gada 8. maijā visus valsts dienestā strādājošos ārzemniekus pasludināja par Armēnijas pilsoņiem un arī uz viņiem attiecināja mobilizāciju. Valsts nodarbojās ar armēņu sieviešu un bērnu izpirkšanu no musulmaņu gūsta un verdzības.

Britu intervence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mudrosas pamiers lika Osmaņu impērijai izvest karaspēku no Aizkaukāza. Tā vietā ieradās nelielas Britu impērijas karaspēka vienības, kuru galvenais uzdevums bija nodrošināt Baku-Batumi naftas vada darbību. Pirmos angļu un skotu kareivjus drīz aizvietoja Britu Indijas koloniālās armijas gurkhu un sikhu vienības.

Britu virsnieki, kas pārņēma arī politisko kontroli reģionā, nebūt nepieņēma tikai armēņiem pozitīvus lēmumus. Apmaiņā pret Karsas un Nahčivanas teritorijām viņi aicināja armēņus atteikties no Kalnu Karabahas par labu Azerbaidžānai, un no Ahalkalaki un Borčali apgabaliem par labu Gruzijai. Armēņi sākumā baidījās, ka britu militārā pārvalde ir pirmais solis uz Karsas un Nahčivanas zaudēšanu. Armēņi sāka sūdzēties, ka briti labvēlībā pret musulmaņiem pārspēj osmaņus. ASV pārstāvis Tbilisi kritizēja britu uzvedību, uzskatot, ka tikai Parīzes miera konference drīkst noteikt jauno valstu robežas. Kalnu Karabahas problēmu ierosināja risināt, veicot iedzīvotāju apmaiņu. Karabahas armēņi dotos uz Armēniju, un Armēnijas musulmaņi uz Azerbaidžānu.

Britu uzvedību noteica tas, ka Kaukāzā viņi bija ienākuši ar ļoti nelielu karaspēku, un neplānoja šeit palikt ilgi. Viņu galvenais mērķis bija nodrošināt osmaņu aiziešanu un neiesaistīties lielākos konfliktos. Jau dažas nedēļas pēc okupācijas sākuma viņiem radās aizdomas, ka vietējos musulmaņus kontrolē osmaņu aģenti, kas vēlas saglabāt savu ietekmi, un nodrošināt iespēju tiešai zemes robežai starp turkiem un azerbaidžāņiem. Britu nelielās garnizonu vienības nespēja nodrošināt kārtību un aizsargāt armēņus. 1919. gada 16. martā uz Araksas ieleju un Nahčivanu nosūtīja pāris Britu Indijas armijas bataljonus. Aprīļa sākumā britu komandieri sāka atbalstīt armēņu varas nodibināšanu dienvidos, un musulmaņu iedzīvotāju stratēģisku pārvietošanu un Nahčivanu. Briti tagad atbalstīja Karsas, Nahčivanas un Zangezuras iekļaušanu Armēnijā, un Kalnu Karabahas Azerbaidžānā.[2]

Karsas atgūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu atstātajā Karsas cietoksnī 1919. gada aprīļa sākumā izvietojās 2500 britu kareivji. Cietoksnī pieejamos ieroču, munīcijas un artilērijas krājumus viņi nosūtīja dažādiem karaspēkiem kas cīnījās pret boļševikiem, armēņiem neatstājot gandrīz neko. Armēņu mēģinājumu sagrābt azerbaidžāņiem uz Baku nosūtītos munīcijas vagonus pārtrauca stigrs britu brīdinājums.

Briti 1919. gada 10. aprīlī oficiāli likvidēja Karsas apgabalā osmaņu izveidoto Dienvidrietumu Kaukāza Pagaidu valdību. 12. aprīlī Britu Indijas kareivji arestēja un deportēja tās vadītājus uz Maltu. Azerbaidžāna šo rīcību nosodīja, kamēr Gruzija apsveica, jo tas deva tai iespēju atgūt strīdīgos Ahalkalaki un Achalcihes rajonus. Tikmēr briti ar armēņiem vienojās par bēgļu atgriešanos Karsas apgabalā. 24. aprīlī armēņu kareivji iegāja Karsā, nodrošinot apgabala pāriešanu Armēnijas sastāvā. Nākamajā mēnesī vairāk nekā 50 000 armēņu bēgļu atgriezās mājās.[2]

Armēņus uztrauca britu apņemšanās jau maija vidū izvest savu karaspēku no Karsas apgabala, tāpēc armēņu karaspēks ātri ieņēma Sarikamišu, Merdeneku, Ardahanu, gatavojoties ieiet Alaškertas līdzenumā. Premjerministrs Aleksandrs Hatisjans svinīgi apmeklēja Karsas reģionu. Ārpus armēņu kontrolētajām pilsētām un ciematiem aktīvi darbojās kurdu, turku un musulmaņu pretestības vienības. Kamēr armēņu civilais gubernators aizstāvēja mierīgu sadarbošanos ar musulmaņiem, armēņu militārie komandieri katru pretestības izpausmi nežēlīgi apspieda.

Dienvidu atgūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Persijas pierobežas Araksas ielejā dzīvoja ap 300 000 musulmaņu, veidojot vairākumu Erivanas guberņas dienvidu Surmali, Šaruras-Daralagezskas un Nahčivanas apriņķos, kā arī Zangibasaras apgabalā. Vismaz daļu šo zemju vēlējās iegūt arī Azerbaidžāna.

1918. gadā, osmaņu uzbrukuma laikā, ap 100 000 armēņu bija bēguši no dienvidiem. Jau 1918. gada novembrī armēņu paramilitārās vienības sāka no šejienes padzīt musulmaņus, to vietā nometinot 15 000 armēņu bēgļus. Decembrī armēņu armija sāka dienvidos izvietot garnizonus, ļaujot daļai armēņu bēgļu atgriezties mājās. Tā kā 1918. gada 5. decembrī sākās Armēnijas-Gruzijas karš, valdība apturēja armijas aktivitātes dienvidos, lai neizraisītu karu ar musulmaņiem.

1919. gada janvārī briti panāca armēņu pamieru ar Gruziju, un armēņu vienības no Duvalu gatavojās atsākt virzību uz Šaruru Nahčivanā. Sākās armēņu un vietējo musulmaņu vadītāju sarunas, kurās briti panāca pagaidu pamiera noslēgšanu. Lai nodrošinātu mieru, briti Nahčivanā 29. janvārī iecēla militāro gubernatoru un lika armēņu vienībām atkāpties no dienvidiem. Teritorijas piederību briti gribēja atstāt Parīzes miera konferences ziņā. Bada mocītajai Armēnijai tas nozīmēja risku zaudēt lauksaimniecībai piemērotākās teritorijas. Aprīļa panākumi Karsā lika domāt, ka arī Nahčivanā britu un armēņu vienībām izdosies ātri ieviest Armēnijas pārvaldi. Okupāciju bija plānots veikt no 1.-15. maijam, taču paziņojumu par provinces pievienošanu Armēnijai izplatīja tikai 3. maijā un karaspēka kustība notika vēl lēnāk. Musulmaņi sarunās Nahčivanā bija gatavi pieņemt armēņu civilo pārvaldi, taču atteicās ielaist armēņu karaspēku un bēgļus. Briti saņēma lūgumus ļaut provincei atgriezties Persijas sastāvā. Nahčivanā tomēr iegāja armēņu karaspēks, un briti jau 30. maijā sākt pamest šos pierobežas reģionus, evakuāciju pabeidzot 7. jūnijā.

1919. gada vasarā tūkstošiem bēgļu stihiski atgriezās valsts dienvidu un rietumu rajonos. Iekšlietu ministrija nodrošināja pārtikas piegādi gar galvenajiem ceļiem un pašaizsardzības vienību veidošanu atgūtajos ciematos. Lai arī vietējo turku, musulmaņu un kurdu starpā valdīja konflikti, tie visi bija vienoti naidā pret armēņiem. Azerbaidžānas vēstnieks Erevānā regulāri aicināja savu valdību ieviest ekonomiskas sankcijas un palīdzēt vietējiem musulmaņiem.

Konflikts ar Azerbaidžānu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Azerbaidžānas teritorija un teritoriālās pretenzijas

Jau Batumi miera sarunu laikā abu topošo valstu pārstāvji pārrunāja robežu jautājumu. Azerbaidžānas un Armēnijas Nacionālās padomes to pārrunāja Tbilisi 1918. gada 14. jūnijā. Azerbaidžāņi uzskatīja, ka apmaiņā pret atļauju armēņiem galvaspilsētu izvietot Erevānā un saglabāt kontroli pār visu Erivanas guberņu, armēņi piekritīs atteikties no armēņu apdzīvotajām Elizabetpoles guberņas zemēm (Karabahas un Zangezuras). Azerbaidžāņi centās šeit nodibināt savu varu un atbruņot armēņus, taču sastapās ar bruņotu pretestību. Armēņu bruņotās vienības padzina 60 000 musulmaņu no Karabahas ciematiem.[5] 1918. gada novembra beigās reģionā ieradās briti, kas pieprasīja armēņiem pārtraukt bruņotos uzbrukumus.

1919. gada janvārī azerbaidžāņi nemierīgajā Karabahā un Zangezurā izveidoja īpašu ģenerālguberņu. Tikmēr armēņi ierosināja šos reģionus nodot britu pārvaldē. Briti uzskatīja, ka par robežām jālemj Parīzes miera konferencei, taču 3. aprīlī atzina azerbaidžāņu iecelto ģenerālgubernatoru. Britu spiediena rezultātā 1919. gada 22. augustā Šušā notiekošais Karabahas armēņu kongress piekrita pagaidām palikt Azerbaidžānas sastāvā, līdz Parīzes miera konference pieņems galīgo lēmumu. Augusta beigās britu karaspēks pameta Azerbaidžānu. 1920. gada aprīļa beigās Azerbaidžānā iegāja Sarkanā Armija un Karabahas armēņi pasludināja iepriekšējo vienošanos par lauztu.

1919. gada 20. septembrī azerbaidžāņi uzbruka armēņu kontrolētajam Zangezuras apgabalam, un septembra beigās Gruzija ieviesa ekonomisko blokādi pret Armēniju, kas tagad bija atgriezta no ārējās pasaules. 1919. gada 29. oktobrī Azerbaidžāna noslēdza militāro līgumu ar osmaņiem, kas apņēmās azerbaidžāņus apgādāt ar ieročiem, militārajiem instruktoriem un virsniekiem.[6]

1919. gada 20. novembrī Tbilisi sākās Armēnijas-Azerbaidžānas premjerministru sarunas, kas 23. noslēdzās ar miera līguma parakstīšanu. Azerbaidžāna izveda karaspēku no Zangezuras, ko izmantoja armēņi, atsākot musulmaņu iedzīvotāju terorizēšanu. No 14. līdz 21. decembrim Baku notika abu valstu sarunas, kas koncentrējās uz teritoriālo konfliktu atrisināšanu. Azerbaidžāna piedāvāja izveidot federāciju, kamēr armēņi gaidīja Parīzes konferences lēmumus, cerot uz sev labvēlīgiem robežu lēmumiem. Sarunas beidzās bez vienošanās, un līdz pat Azerbadžānas pastāvēšanas beigām 1920. gada aprīlī Karabahā un Zangezurā turpinājās abu pušu militāras sadursmes.[5]

Konflikts ar Gruziju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu uzbrukuma kritiskajā posmā, 1918. gada jūnijā Armēnija ar Gruziju vienojās, ka gruzīnu karaspēks ieņems armēņu apdzīvotos Lori un Ahalkalaki rajonus, aizsargājot pieejas Tbilisi un armēņu iedzīvotāju dzīvības. Osmaņiem aizejot, gruzīni atteicās šos rajonus atbrīvot, izraisot īslaicīgu karu. Britu spiediena rezultātā decembra beigās karš beidzās, gruzīniem saglabājot kontroli pār daļu teritorijas, kamēr pārējo daļu pasludināja par neitrālu zonu. Abu valstu attiecības daļēji normalizēja 1919. gada 9.-17. janvāra sarunas Tbilisi.[6] 1920. gada turku iebrukumu laikā, lai novērstu turku iebrukumu Lori neitrālajā apgabalā, 13. novembrī Armēnija un Gruzija Tbilisi parakstīja vienošanos, ar kuru Lori neitrālo apgabalu uz trīs mēnešiem okupēja gruzīni. 2. decembrī Armēnijas Republika beidza pastāvēt, un abu valstu galīgo robežu novilka jau padomju varas laikā.

Deņikina problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā laikā Krievijas dienvidos un Ziemeļkaukāzā ļoti spēcīga bija Deņikina vadītā Baltās kustības armija, kuras attieksme pret Aizkaukāza neatkarību bija divējāda. Deņikins solīja, ka viņa vienīgais mērķis ir cīņa pret boļševikiem Krievijā. Armēnijai labas attiecības ar Deņikinu bija svarīgas, jo tur atradās tūkstošiem armēņu bēgļu. Armēnija arī plānoja no Deņikina iegādāties trūkstošos graudus un ieročus. Krievi bija tās vienīgie iespējamie sabiedrotie reģionā.

1919. gada aprīlī Deņikins no britiem saņēma atļauju ieņemt Dagestānu, lai bloķētu Kaspijas piekrasti un cīnītos ar vietējiem boļševikiem. 1919. gada maijā Deņikina karaspēks ieņēma Ziemeļkaukāza Kalniešu republiku. Azerbaidžāņiem radās aizdomas, ka Deņikins plāno uzbrukt Baku. Maija beigās viņi pieņēma lēmumu veidot aizsardzības aliansi ar Gruziju. Deņikins informēja britus, ka neplāno uzbrukt Azerbaidžānai, ja vien tā pati pirmā neuzbruks. Viņš nosūtīja telegrammu azerbaidžāņiem, atzīstot neatkarīgu Azerbaidžānu Krievijas ietvaros līdz Krievijas Satversmes sapulces tālākam lēmumam. 5. jūnijā Azerbaidžānas parlaments izveidoja Valsts aizsardzības padomi un 11. jūnijā Azerbaidžāna izsludināja karastāvokli. Lai novājinātu Deņikina potenciālo sabiedroto Armēniju, azerbaidžāņi veicināja musulmaņu bruņotās cīņas aktivizāciju armēņu ieņemtajā Nahčivanā. Tikmēr Kalnu Karabahas azerbaidžāņu gubernators atļāva sarīkot jaunus armēņu slaktiņus, kuros nogalināja ap 600 cilvēku.[6]

Arī Gruzijā radās bažas, ka Armēnijai ir militāra vienošanās ar Deņikinu, kas tai draudētu ar uzbrukumu divās frontēs. 1919. gada 1. jūnijā Tbilisi sanāca Gruzijas Satversmes sapulces ārkārtas sēde, lai lemtu par militāras savienības noslēgšanu ar Azerbaidžānu. Nedēļu vēlāk Tbilisi notika Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministru sanāksme. Gruzija un Azerbaidžāna piedāvāja visām valstīm izveidot savienību pret Deņikinu. Armēņi atbildēja, ka par to būs gatavi runāt tikai pēc tam, kad būs atrisināti sasvstarpējie robežkonflikti. Armēņiem daudz bīstamāki bija turku draudi no rietumiem, tāpēc iespējamā konfliktā ar Deņikinu tā ieturēs neitralitāti un aicināja kaimiņiem izbeigt vietējo armēņu vajāšanas.

Pēc tam kad Gruzija un Azerbaidžāna izsludināja mobilizāciju, sāka karaspēka un ieroču savilkšanu, Deņikins noslēdza vienošanos. Balto karaspēks pameta Derbentu, atstāja gruzīnu kontrolē Abhāziju uz dienvidiem no Gagras, pretī saņemot Baku naftu. Neskatoties uz šo vienošanos, 1919. gada 16. jūnijā Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza aizsardzības savienību. 22. jūnijā to ratificēja Gruzijas un 27. jūnijā Azerbaidžānas parlaments. Septembrī Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza slepenu papildvienošanos, kas konkrētāk atrunāja abu pušu saistības attiecībā pret Deņikinu un Armēniju. Gruzija Azerbaidžānai sāka palīdzēt ar ieročiem un virsniekiem.[6]

Lielās Armēnijas cerības sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armēnijas delegācija ceļā uz Parīzi

Ar britu palīdzību Armēnija bija nodibinājusi savu kontroli pār Erivanas guberņu un Karsas apgabalu. Radās cerība, ka Parīzes miera konference tai ļaus izplesties arī Rietumarmēnijā. Lai arī armēņu maksimālās prasības ietvēra Lielo Armēniju, reālāka šķita Austrumarmēnijas apvienošanās ar osmaņu sešiem armēņu vilajetiem, un izeju uz Melnās jūras piekrasti, kas varētu būt Armēnijas daļa, vai nodrošināta ar tranzīta līgumu. Citi politiķi bija gatavi samierināties ar robežai tuvākajiem trim armēņu vilajetiem.[2] Nelielais genocīdā izdzīvojušo armēņu skaits norādīja uz to, ka Armēnija vēsturiskajās robežās ir neiespējama. Antantes pārstāvji izteica šaubas par aptuveni 2 miljonu armēņu spēju ieņemt un noturēt plašās teritorijas.

Parlaments 1918. gada 7. decembrī izveidoja delegāciju, un uz Parīzi nosūtīja vairāku partiju pārstāvjus un virsniekus. Delegācijas vadītājam piešķīra plašas pilnvaras pašam parakstīt līgumus, jo komunikācija starp Parīzi un Erevānu bija problemātiska. Pa ceļam uz Eiropu, delegāciju decembrī arestēja gruzīni, tikai 1919. gada 9. janvārī tā devās no Tbilisi uz Batumi, Konstantinopoli un Marseļu, 4. februārī sasniedzot Parīzi. Armēņiem tomēr neļāva piedalīties konferences oficiālajā darbā, reālajām sarunām notiekot neformālā gaisotnē.

Parīzes miera konference paziņoja, ka osmaņu sliktā pārvalde un armēņu genocīds liek pieņemt lēmumu par Armēnijas, Sīrijas, Mezopotāmijas, Palestīnas un Arābijas atdalīšanu no turku valsts kodola. Armēņu pārstāvji miera konferencē izvirzīja prasību pēc Armēnijas, kas aptvertu visas vēsturiskās armēņu zemes, stiepjoties no Melnās jūras līdz Vidusjūrai.

Lai arī Antantes valdības juta līdzi armēņiem, realitātē tās darīja maz, lai palīdzētu armēņiem valsts izveidošanā. ASV politiķu un kongresmeņu vidū bija plašs atbalsts daudz cietušajiem armēņiem un Armēnijai. Prezidents Vilsons jau 1917. gadā paziņoja par nepieciešamību sadalīt Osmaņu impēriju. ASV arī uzskatīja, ka Armēnijai varētu piešķirt Kilikiju un izeju uz Vidusjūru, kā arī izveidot Armēnijas mandātteritoriju. Rietumvalstis nespēja vienoties par to, kurai būtu jānodibina armēņu mandātteritorija. Lielbritānija uzskatīja, ka mandāts jāuztic Francijai vai ASV. Francija vēlējās šis teritorijas kontrolēt pati, bez armēņiem, kā to noteica Saiksa-Piko-Sazonova līgums.

Armēnijai atbalstu izteica Grieķijas Karaliste, kas premjerministra Venizelosa vadībā pati cerēja sagrābt lielas teritorijas Mazāzijā. Venizelos atbalstīja grieķu apdzīvotā Trabzonas vilajeta pievienošanu Armēnijai.

1919. gada vasarā sākās Kemala vadītais Turcijas neatkarības karš. Franču karaspēka kontrolētā Mazāzijas Kilikija bija viens no reģioniem, kuros sākās sadursmes. 1920. gada februārī franči reģionu pameta, turki atsāka armēņu slaktiņus, nogalīnot ap 20 000 cilvēku. Izdzīvojušie bēga uz franču Sīrijas un Libānas mandātteritoriju. Tā kā neviena no lielvalstīm nebija gatava uzņemties Lielās Armēnijas mandātu un to militāri aizsargāt, sākās sarunas par reālākām robežām Rietumarmēnijā, Kilikijai paredzot autonomiju Turcijas sastāvā.

Deņikina Balto armijai ciešot smagas sakāves, 1920. gada 19. janvāri Antante atzina Armēnijas "de facto" neatkarību, labi saprotot, ka starp turkiem un boļševikiem esošās republikas pastāvēšana var drīz beigties. Antante uzreiz izslēdza iespēju uz Armēniju nosūtīt savu karaspēku, taču bija gatava piegādāt ieročus un pārtiku 40 000 vīrus lielai armijai. Armēnijas karaspēks šajā laikā sasniedza 25 000 kareivju, bet uzbrukuma gadījumā tas būtu nespējīgs stāties pretī boļševikiem, jo armijai vienlaikus būtu jāaizstāv robežas ar Turciju un Azerbaidžānu. Tādējādi jau gada sākumā bija skaidrs, ka republika ir atstāta viena.[7]

Galīgo lēmumu par Armēnijas rietumu robežu Antante uzticēja ASV prezidentam Vilsonam, kurš to novilka pa līniju, kas lielā mērā sakrita ar Krievijas līdz 1917. gadam iekaroto teritoriju Vanas, Bitlisas, Erzurumas un Trabzonas provincēs. Lai arī 1920. gada 10. augusta Sevras līgums paredzēja Mazāzijas sadalīšanu, jau tā parakstīšanas brīdī bija skaidrs, ka cerības uz armēņu valsti Rietumarmēnijā nepiepildīsies. Ar Sevras līgumu Antante atzina Armēnijas neatkarību. Armēņu diaspora visā pasaulē sāka plānot atgriešanos dzimtenē.[8]

Okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadā Armēnijas teritorijā dzīvoja ap 720 000 armēņu, puse no tiem bija bēgļi no Rietumarmēnijas un citiem Aizkaukāza reģioniem. 1920. gada maijā izcēlās haotisks boļševiku dumpis, kuru apspieda. Par spīti dumpim, 1920. gada sākumā republika šķita nostabilizējusies.

Pēc tam kad 1920. gada aprīļa beigās Sarkanā armija iekaroja Azerbaidžānu, armēņi sāka sarunas ar Padomju Krieviju, taču tās pārtrūka vasarā, kad boļševiki panāca vienošanos ar kemalistiem. Mustafa Kemals ar Padomju Krieviju vienojās par Aizkaukāza bufervalstu iznīcināšanu. Ar 1920. gada 24. augusta līgumu abas valstis vienojās atjaunot kopīgu robežu. Padomju Krievija kemalistiem piešķīra naudu un ieročus. Septembrī sākās Turcijas kemalistu karaspēka uzbrukums Armēnijai. 30. oktobrī krīt Karsa, 7. novembrī Aleksandropole. 1920. gada novembrī Armēnija bija sakauta un tuvu iznīcībai. Jau Sarkanās armijas okupētā Armēnija 2. decembrī parakstīja Aleksandropoles līgumu ar Turciju, ar kuru atteicās no savām rietumu teritorijām. Armēnija padevās Padomju Krievijai cerot, ka boļševiku armija atgūs armēņu zemes no turkiem. No savas puses boļševiki solīja amnestiju armēņu armijai un politiķiem. Jau nedēļu vēlāk jaunā Armēnijas PSR vadība sāka represijas pret Pirmās republikas politiķiem un vadošajiem darbiniekiem. 1921. gada februārī sākās sacelšanās, kurai uz vairāk nekā mēnesi izdevās kontrolēt Erevānu. Aprīlī patrioti atkāpās uz Zangezuras provinci, kur pretošanās turpinājās līdz vasarai, kad boļševiki izsludināja jaunu amnestiju un apsolīja, ka Zangezuras provinci iekļaus Armēnijas nevis Azerbaidžānas sastāvā. Pretošanās kustības dalībnieku lielākā daļa aizbēga uz Persiju.

1921. gada martā Padomju Krievija un kemalisti noslēdza draudzības līgumu, ar kuru turki atteicās no Batumi apkārtnes, bet paturēja Karsas apgabalu un dažas armēņu teritorijas. Turki arī pieprasīja un panāca, ka Nahčivana kļūst par autonomu Azerbaidžānas provinci un to neiekļauj Armēnijā. Šo vienošanos vēlreiz apstiprināja 1921. gada oktobra Karsas līgums starp Turciju un Aizkaukāza padomju republikām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. War, Independence, and Reconquest, 1914–21
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 The Republic of Armenia: The first year, 1918-1919
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Armenia
  4. The Treaty of Peace and Friendship between the Imperial Ottoman Government and the Republic of Armenia
  5. 5,0 5,1 [irs-az.com/new/files/2018/229/2796.pdf Diplomatic struggle around Karabakh and Zangezur under the ADR (1918-1920)]
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 [www.ysu.am/files/ политика Республики Армения.pdf ГРУЗИНО-АЗЕРБАЙДЖАНСКИЕ АНТИРУССКИЕ ВОЕННЫЕ ДОГОВОРА И РЕСПУБЛИКА АРМЕНИЯ (1919 Г. ИЮНЬ, СЕНТЯБРЬ)]
  7. ДИПЛОМАТИЯ РЕСПУБЛИКИ АРМЕНИЯ В ЯНВАРЕ-АПРЕЛЕ 1920
  8. The Armenians: Past and Present in the Making of National Identity