Akmeņkuitala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Akmeņkuitala
Burhinus oedicnemus (Linnaeus, 1758)
Akmeņkuitala
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Akmeņkuitalu dzimta (Burhinidae)
Ģints Akmeņkuitalas (Burhinus)
Suga Akmeņkuitala (Burhinus oedicnemus)
Izplatība
Burhinus oedicnemus distr.png
  Ligzdošanas areāls
  Nometnieku areāls
  Ziemošanas areāls
Akmeņkuitala Vikikrātuvē

Akmeņkuitala jeb lielacis (Burhinus oedicnemus) ir akmeņkuitalu dzimtas (Burhinidae) krasta bridējputnu suga, kurai ir 5 pasugas.[1] Lai arī šī suga pieder pie bridējputnu grupas, akmeņkuitala mājo sausos biotopos, atklātā ainavā ar nabadzīgu veģetāciju. Tas var būt tīrelis, sausa, akmeņaina pļava, stepju malas, izžuvušas gultnes[2] un pat lauksaimniecības tīrumi.[3] Ligzdo Eiropas dienvidos un Āzijas centrālās daļas rietumos. Lielākā daļa populācijas ir gājputni. Tikai Spānijas, Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu Vidusjūras piekrastes populācijas ir nometnieki. Ziemot akmeņkuitala dodas uz Āfriku.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņiem melnā zemacs kontūra ir košāka nekā mātītēm
Olas tiek dētas seklā iedobē zemē

Akmeņkuitala ir vidēji liels bridējputns ar garām, dzeltenām kājām, šauriem, gariem spārniem. Knābis dzeltens ar melnu galu, spēcīgs, taisns un vidēji garš. Acis lielas un arī dzeltenas. Ķermeņa garums ir 38—45 cm, spārnu plētums 76—88 cm, svars 290—535 g.[1][2]

Akmeņkuitalai ir raibumots, smilšu brūns apspalvojums, kas to lieliski nomaskē smilšainos liedagos. Uz spārniem šaura melna un šaura balta līnija, kas labi redzamas lidojumā.[3] Vēders balts. Aci ietver baltas joslas, zem acs, to izceļot, koši melna kontūra. Mātītēm melnā kontūra vājāk izteikta. Jaunajiem putniem šīs baltās joslas ar melno kontūra nav.[2]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmeņkuitala parasti ir aktīva krēslā un naktī, lai gan reizēm ir samērā aktīva arī dienas laikā.[2] Barojas galvenokārt ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem (vaboles, mitrenes, sliekas[3]), retos gadījumos ar nelieliem rāpuļiem, vardēm, grauzējiem un putniem.[2][3] Akmeņkuitala ir ļoti aktīva un enerģiska, barības meklējumos ātri pārskrienot no vienas vietas uz otru, barību uzlasa no zemes virsmas. Skrienot akmeņkutalas ķermenis novietots paralēli zemei, bet galva bieži ierauta plecos.[2] Lidojot spārnu vēzieni ir sekli un ātri.[2]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akmeņkuitalas veido monogāmus pārus uz mūžu.[3] Pāris pēc ziemošanas vienmēr atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā.[3] Ligzdo seklā iedobē uz zemes. Reizēm iedobi ierobežo materiāli, kas novietoti tā, lai atgādinātu dabīgu akmentiņu un salmiņu kaudzītes.[4] Dējumā ir 2—3 brūni raibumotas olas.[2] Arī cālēni izšķiļas raibumoti brūni. Tādējādi gan ligzdojošie putni, gan olas, gan putnēni labi iemaskējas apakrtējā vidē. Briesmu gadījumā mazuļi sastingst un nekustās, piespiedušies pie zemes.[3] Ja dējums aiziet postā, vecāki perē otro reizi.[3] Perē abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 24—27 dienas.[5] Apmēram divas dienas pēc izšķilšanās mazuļi seko vecākiem un barojas paši, bet vecāki kopīgi rūpējas par to drošību. Jaunie putni sāk lidot 36—42 dienu vecumā.[5][6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cālēni seko vecākiem un barojas paši

Akmeņkuitalai ir 5 pasugas:

Mūsdienās viena pasuga — Indijas akmeņkuitala (Burhinus indicus) tiek sistematizēta kā atsevišķa suga.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]