Akmens tilts (Tartu)
| Akmens tilts | |
|---|---|
| Kivisild | |
 Akmens tilts 1880. gados | |
| Transporta veids | Autotransports |
| Šķērso | Emajegi |
| Atrašanās vieta | Tartu, Igaunija |
| Koordinātas | 58°22′51″N 26°43′33″E / 58.38083°N 26.72583°EKoordinātas: 58°22′51″N 26°43′33″E / 58.38083°N 26.72583°E |
| Arhitekts | Johans Zaklovskis, J.C. Zīgfrīdens |
| Materiāli | akmens |
| Platums | 5,6 metri |
| Celtniecība | 1779—1784 |
| Tilts atklāts | 1784. gada 16. septembris |
| Sabruka | 1941 |
 Akmens tilts Vikikrātuvē | |
Akmens tilts (igauņu: Kivisild) Tartu, Igaunijā, bija pirmais akmens tilts Vidzemes guberņā un Baltijā.[1] Būve tika veikta 1779.-1784. gadā un tilts nostāvēja līdz 1941. gada 9. jūlijam, kad to uzspridzināja atkāpjošais padomju karaspēks Otrajā pasaules karā.[2] Pašlaik tā vietā atrodas 1950. gados celts gājēju tilts, pastāvēja ideja par tilta atjaunošanu vecajā vietā un veidolā un 1992. gadā tam tika izveidots īpašs fonds,[3] bet līdzekļu vākšana fondā nebija sekmīga un beidzās 2002. gadā. 2015. gadā vietējie politiķi atkal pacēla šo jautājumu, tomēr pilsētas dome to noraidīja kā nepārdomātu un pilsētas finansēm neatbilstošu.
Tilts savienoja pilsētas centru ar mūsdienu Ilejē rajonu pāri Emajegi upei. Tā platums bija 5,6 m, centrālā paceļamā daļa bija 4 m plata. 1920. gados to nostiprināja un asfaltēja, lai pa to varētu kursēt autobuss.[4]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1775. gadā Tartu plosījās spēcīgs ugunsgrēks, kura laikā nodega liela daļa Tartu centra. Pilsētas atjaunošanai Krievijas imperatore Katrīna II piešķīra 12-15 000 rubļu reprezentatīva tilta celtniecībai. Vēlāk viņa pievienoja vēl 10 000 rubļu.[3]
Pēc gandrīz gadu ilgiem strīdiem par vietu nolēma tiltu būvēt pie Rātslaukuma. Šai vietā tilts bija elements laukumā starp rātsnamu un tiltu, noslēdzot laukumu.
Izvēlētā vieta bija piemērota arī no būvniecības viedokļa. Tur Emajegi divos atzaros tecēja ap Holma salu, kas ļāva būvniecības laikā noslēgt galveno upi ar aizsprostu, lai izžuvušajā upes gultnē varētu veikt galvenos darbus. Lai arī Tartu tikko bija svītrota no Krievijas impērijas nocietināto pilsētu saraksta, šeit vēl turpināja darboties inženieru pavēlniecība pulkvežleitnanta Oto Kristiana fon Šrēdera vadībā. Tilta būvniecību no Rīgas pārraudzīja Vidzemes ģenerālgubernators Georgs fon Brauns.[3]
Pirmo projektu sagatavošanā tika iesaistīti vietējie spēki: Tartu arhitekts J. H. Valters un inženieris arhitekts J. C. Zīgfrīdens, kā arī Tartu mūrmeistars J. Zaklovskis. Jau 1775. gada jūlija beigās Valters sagatavoja budžetu akmens tilta ar trīs arkām būvniecībai, kura izmaksas bija 71 000 rubļu. Ģenerālgubernators Brauns minēto summu uzskatīja par saprātīgu un pasniedza to ķeizarienei, pavadvēstulē uzsverot, ka būvējamajam tiltam ir jākalpo mūžīgi.[3]
Ir divi citi tā paša gada Akmens tilta projekti — viens Zaklovska un otrs Zīgfrīdena. Abi paredzēja tiltu ar divām arkām, kuru vidusdaļu varētu pacelt, lai cauri varētu izbraukt kuģi. Zaklovska projektā bija paredzēts tilts, kas rotāts ar trauslām kaltām margām un rokoko elementiem. Zigfridens projektēja tiltu vienkāršākā klasicisma stilā ar masīvāku parapetu. Sagatavošanas darbu laikā Zaklovskis savu projektu padarīja vienkāršāku, tuvāku Zīgfrīdenam. Tika uzcelts Zaklovska gala projekts, saskaņā ar kuru izveidoja divas akmens sienas paceļamo tiltu ķēžu piestiprināšanai. Sienās tika iestrādātas ejas un caurbrauktuves, tāpēc tās atgādināja antīkas triumfa arkas, kas piešķīra tiltam varenību.[3]
Tajos gados Tartu tika projektēts un būvēts ne tikai Akmens tilts. Pilsētas centra ēku nodegšanai bija arī sava pozitīvā puse. Varēja sakārtot un iztaisnot viduslaikos izveidojušos neregulāro ielu tīklu un uzsākt reprezentatīvu mūra ēku celtniecību, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Šim nolūkam tika piešķirts valsts kredīts ar izdevīgiem nosacījumiem. Līdzās Vecajai Tallinai, kurā redzams gotiskais stils, un Vecajai Narvai, kas pārstāv baroka stilu, tagad veidojās klasicisma Tartu pilsētas centrs, īpaši pēc universitātes darbības atsākšanas 1802. gadā.[3]
Būve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekšdarbi jauna tilta celtniecībai sākās 1776. gada pavasarī un ziemā.
Būvdarbu nolūkos Emajegi galveno atzaru bija paredzēts bloķēt ar diviem aizsprostiem un upes tecējumu novirzīt uz Holmu apejošo upes atzaru. Dambjus sāka būvēt 1779. gada pavasarī. Emajegi akmeņainajā un nelīdzenajā dibenā tika iedzīti tūkstošiem pāļu. Starp pāļiem tika novietoti akmeņi un pēc tam visa konstrukcija tika pārklāta ar māliem, lai novērstu ūdens noplūdi. Dambji tika izgatavoti diezgan viegli — tie bija tikai 1 pēdas (31 cm) diametrā un tikko divus metrus virs ūdens virsmas. Tādēļ tos vēlāk nācās labot.[3]
Augšteces dambis tika pabeigts 1779. gada rudenī, lejteces dambis 1780. gada pavasarī.
1781. gada pavasarī tika pabeigti krasta balstu pamati un varēja sākties krasta stabu likšana. Līdz 11. jūlijam krasta stabi bija gatavi un varēja sākt būvēt divus upē palikušos stabus. 1782. gada ziema tika izmantota upes krastu nostiprināšanai. Tāpat sāka ienākt Tērbatas apkaimes muižās pēc izmēriem iztēsti celtniecības bloki no granīta un laukakmeņiem. No Pēterburgas nācās pasūtīt gandrīz 3000 paneļu un karnīzes akmeņu, kas prasīja smalkāku apstrādi.[3] Akmeņus citu starpā apstrādāja arestētie Pugačova dumpja dalībnieki, kurus šim mērķim bija aizdzinuši uz Igauniju.[5]
1782. gada vasarā jau tika uzstādītas abu tilta arku velves. Velvju akmeņus savienoja kopā ar dzelzs skavām un skavu stiprinājuma atverēs iebēra alvu, lai nodrošinātu lielāku arkas stiprību. Līdz vēlam rudenim velvju veidošana bija pabeigta, un 1783. gada pavasarī tika ielikti paneļu un karnīzes akmeņi, uzceltas divas akmens sienas, lai nostiprinātu paceļamā tilta ķēdes, un tika uzstādīts paceļamais tilts, kas ļautu iziet cauri kuģiem. 20. augustā Rīgā tika paziņots, ka Akmens tilts ir gandrīz gatavs: pāri tiltam izveidots bruģakmens ceļš un gājēju ietves noklātas ar akmens plāksnēm; nojauktas būvsastatnes ap tiltu. Akmens sienu celšana vēl turpinājās, šis darbs tika pabeigts līdz 1783. gada beigām.[3]
Tajā pašā laikā tika nostiprināti Emajegi upes krasti pie tilta, kā arī izbūvēti atbilstoši pievedceļi uz un no tilta. 1784. gada 3. septembrī Georgs fon Brauns rakstīja Tartu rātsnamam, ka pamatdarbi ir pabeigti un tiltu var atvērt satiksmei.
Tilts satiksmei tika atklāta 1784. gada 16. septembrī. Tā paša gada 10. novembrī Vidzemes ģenerālgubernators fon Brauns rakstīja Katrīnai II, ka viņas dotais uzdevums ir izpildīts — Tartu akmens tilts ir gatavs un atvērts satiksmei. Kā Tartu rātsnama un pilsētnieku pateicības zīme tilta rātsnama pusē uz augstās sienas tika novietotas divas akmens plāksnes, uz kurām tika iegravēts teksts latīņu un vācu valodā "Upe, ierobežo savu tecējumu šeit pēc Katrīnas II pavēles, kuras dāsnuma dēļ tika uzbūvēts šis tilts un kura 1783. gadā izrotāja Livoniju ar pirmo akmens tiltu."[3]
Akmens tilta 5,6 metrus platā brauktuve starp arku vārtiem sašaurinājās tikai līdz 4 metriem, bet citur 1,4 metrus platā ietve sašaurinājās līdz 1,25 metriem. Pārskati liecina, ka tilta celtniecībai izmantoti vairāk nekā 3000 akmens bluķu, kuru izciršanai bija nepieciešami 1240 kubikmetri granīta un 600 kubikmetri lauka akmeņu. Akmens mūrēšanai bija nepieciešami gandrīz 9000 bušeļu kaļķakmens, 10 mucas no Amsterdamas atvestā cementa, 3900 bušeļu dzelzs un 350 bušeļu skārda, bet sastatnēm — tūkstošiem baļķu.[3]
Tilts kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tiltu gleznojuši un zīmējuši daudzi mākslinieki. Iespējams, ka Tartu Akmens tiltu kādreiz pēc pastkartes uzzīmējis arī austriešu mākslinieks Ādolfs Hitlers. Viņa parakstītajam zīmējumam ar ļoti līdzīga tilta attēlu nav norādes, kur tilts atrodas un vai ir reāls. Zīmējumu izlika pārdošanai par 15 000 ASV dolāru.[6]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Model of Kivisild». Visit Tartu (angļu). Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «События июля 1941 года - Воспоминания о ГУЛАГе и их авторы» (ru-RU). Skatīts: 2024-05-28.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 «Kivisild». www.tartu.ee (igauņu). 2024-05-01. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ «The Kivisild stone bridge will rise again by Emajõe Disain - Issuu». issuu.com (angļu). 2005-06-14. Skatīts: 2024-05-27.
- ↑ Вахтре Л. История эстонской культуры: краткий обзор. — Институт Я. Тыниссона, 1994. — С. 95. — 229 с.
- ↑ «Hitler joonistas Tartu Kivisilda». Eesti Ekspress (igauņu). Skatīts: 2024-05-28.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Akmens tilts.