Akrobātērglis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Akrobātērglis
Terathopius ecaudatus (Daudin, 1800)
Akrobātērglis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaVanagu dzimta (Accipitridae)
ApakšdzimtaČūskērgļu apakšdzimta (Circaetinae)
ĢintsAkrobātērgļi (Terathopius)
SugaAkrobātērglis (Terathopius ecaudatus)
Izplatība
Gaukler Terathopius ecaudatus world.png
Akrobātērglis Vikikrātuvē

Akrobātērglis (Terathopius ecaudatus) ir vidēja auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas sastopams Āfrikā un nelielā teritorijā Arābijas pussalā. Tā ir vienīgā suga akrobātērgļu ģintī (Terathopius), un putna tuvākie radinieki ir čūskērgļi. Akrobātērglis ir Zimbabves nacionālais putns, kas attēlots valsts ģerbonī.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējos gados ir samazinājusies sugas populācija
Akrobātērglis ir ļoti krāsains putns ar kastaņbrūnu muguras "mantiju"

Akrobātērglis ir plaši izplatīta plēsīgo putnu suga Subsahāras Āfrikā, tas mājo gan savannā, gan sausos mežos un krūmājos līdz 4500 metriem virs jūras līmeņa.[2] Ērglis sastopams arī Arābijas dienvidrietumos.

Neskatoties uz lielo izplatības areālu, sugas populācija 21. gadsimta sākumā strauji samazinājās. To skaidro ar dabas piesārņojumu un lauksaimniecības pesticīdu aktīvu izmantošanu, kā arī ligzdošanas vietu traucējumiem.[3][4] 2009. gadā saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem akrobātērglis ieguva gandrīz apdraudētas (angļu: near threatened) sugas statusu. Pēdējo gadu sugas stāvoklis nav zināms, un kopējā populācija ir apmēram 10 000—100 000 īpatņu.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akrobātērglis ir vidēji liels plēsīgais putns ar ļoti īsu asti, kura kopā ar īpaši garajiem spārniem, kas no apakšas ir balti, ļauj putnu ļoti viegli atpazīt lidojumā.[5] Aste ir tik īsa, ka kājas lidojumā ir garākas par to.[6] Ķermeņa garums ir 55—70 cm, spārnu izplētums apmēram 187 cm, svars 1,8—2,9 kg.[2][7]

Akrobātērglis ir ļoti krāsains putns ar kastaņbrūnu muguras "mantiju" un asti, melnu ķermeņa, kakla un galvas apspalvojumu, oranžsarkanu sejas ādu, sarkanām kājām un dzeltenu knābi ar melnu galu. Sugai raksturīgs dzimumu dimorfismsmātītes ir lielākas nekā tēviņi, kā arī mātītes spārnu virspuses jeb pleci ir gaiši brūni, bet sekundārās lidspalvas gaiši pelēkas ar melniem galiem, tēviņa pleci ir gaiši pelēki, sekundārās lidspalvas melnas.[2][6] Reizēm sastopami īpatņi ar baltu mantiju.[8]

Jaunie putni ir vienkrāsaini brūni ar baltu raibumojumu. Ļoti jauniem putniem uz sejas nav kailās ādas laukuma. Tas veidojas lēnām un iesākumā ir zaļgani dzeltens.[5] Tipisko pieaugušā putna izskatu akrobātērglis iegūst 7—8 gadu vecumā, sasniedzot dzimumbriedumu.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akrobātērglis ir aktīvs dienas laikā. Tā medību teritorija ir apmēram 200 km² liela,[2] kuru tas dienas laikā aplido, pieveicot apmēram 500 km.[5] Lielāko dienas daļu akrobātērglis pavada lidojot, visbiežāk, salīdzinoši ar citiem plēsīgajiem putniem, zemā planējumā,[9] apmēram 45 m virs zemes.[2] Putnam ir raksturīgi planējot grozīt spārnus, tādējādi uzķerot gaisa strāvas un noturot līdzsvaru.[5] Ja akrobātērglis pamana kādas pazīmes par medījumu, tas sāk rūpīgi, spirālveidā pārmeklēt iespējamo medījuma vietu. Atpūtas brīžos putnu var novērot sēžam uz kāda zara ar paplestiem spārniem, tos sildot saulē. Putns kopumā ir kluss un ļoti retos gadījumos kliedz, turklāt tas galvenokārt notiek riesta laikā.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akrobātērglis dienā lido 8—9 stundas

Akrobātērglis piemērojies maitas ēšanai un bieži pārbauda ceļus, uzlasot automašīnu notriektos dzīvniekus.[5] Tas medī arī dzīvu medījumu: dažādus sīkus zīdītājus, sākot ar ciršļiem un beizot ar nelielām antilopēm; putnus, piemēram, baložus, strazdus, degunragputnus un smilširbes; rāpuļus un kukaiņus.[5] Akrobātērglis ir viens no plēsīgajiem putniem, kuram ēšanas laikā no nāsīm izdalās sāļš šķidrums. To skaidro ar papildu ūdens uzņemšanu, izdalot sāļus.[10]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona atkarībā no ģeogrāfiskās vietas notiek dažādos laikos, kopumā visa gada garumā.[5] Akrobātērgļi veido monogāmus pārus uz mūžu. Riesta laikā tēviņš ap mātīti veic iespaidīgu lidojumu ar ļoti skaļām spārnu vēdām, izpildot dažādus akrobātiskus manevrus, un, atrodoties virs mātītes, strauji pikē no augšas uz leju.[5][6] Pāris nodibina savu ligzdošanas teritoriju, kuru aizsargā no citiem akrobātērgļiem. Kokā, kas bieži atrodas upes tuvumā, no zariem tiek būvēta stingra, labi nostiprināta ligzda, kura tiek izmantota atkārtoti. No iekšpuses ligzda tiek izklāta ar lapām.[2][5] Tās lielums ir 45—100 cm platumā un 20—100 cm augstumā.[2]

Dējumā ir viena ola. Perē tikai mātīte, bet tēviņš apsargā ligzdu un pienes barību. Inkubācijas periods ilgst 52—59 dienas.[5][6] Par mazuli rūpējas abi vecāki. Jaunais putns sāk lidot 93—194 dienu vecumā, bet tas paliek kopā ar vecākiem vēl vairākus mēnešus, līdz tiek padzīts.[5] Reizēm jaunie putni, kas nav sasnieguši dzimumbriedumu, uzturas vecāku ligzdošanas vietas areālā. Vecāki tos pacieš, tā kā jaunie putni palīdz aizsargāt teritoriju no svešiniekiem.[2][6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The Legend of The Zimbabwe Bird
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 The Eagle Directory: Bateleur - Terathopius ecaudatus
  3. Allan, D. 1996. A Photographic Guide to Birds of Prey of Southern, Central and East Africa. Cape Town: New Holland Publishers. ISBN 1853689033.
  4. 4,0 4,1 Ferguson-Lees, J. and Christie, D. A. (2001) Raptors of the world. London: Christopher Helm
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 ARKive: Bateleur (Terathopius ecaudatus)
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Krugerpark: Bateleur Eagle
  7. J. M. Mendelsohn, A. C. Kemp, H. C. Biggs, R. Biggs & C. J. Brown(1989) Wing Areas, Wing Loadings and Wing Spans of 66 Species of African Raptors Ostrich, Vol. 60, No.1, p.35-60
  8. Newman, K (1998) Newman's Birds of Southern Africa. Halfway House: Southern Book Publishers. ISBN 1868127680.
  9. Kemp, AC & Begg KS 2001. Comparison of time-activity budgets and population structure for 18 large-bird species in the Kruger National Park, South Africa. Ostrich, Vol.72, No.3-4, p.179-184
  10. Cade, T.J. and L. Greenwald 1964. Nasal Salt Secretion in Falconiform Birds. The Condor, Vol.68, No.4, p.338-350

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]