Elfi ir pārdabiskas, parasti cilvēkveidīgas būtnes, kas sastopamas dažādu Eiropas tautu mitoloģijā un folklorā un tradicionāli tiek saistītas ar dabu, maģiskām spējām un starpnieka lomu starp cilvēku un pārdabisko pasauli. Tiem bieži piedēvē īpašu skaistumu, ilgdzīvotību vai nemirstību, kā arī slepenas zināšanas, taču to raksturojums dažādos laikos un reģionos ir būtiski atšķirīgs, tas ir, no labvēlīgiem palīgiem līdz bīstamiem un neprognozējamiem aizsaules iemītniekiem. Jēdziens sakņojas galvenokārt ģermāņu un skandināvu mitoloģijā, kur elfi pazīstami kā alfi (álfar). Skandināvu mitoloģiskajos avotos, īpaši vecākajā un jaunākajā Eddā, elfi ieņem nozīmīgu vietu kosmoloģijā; dažos tekstos alfi tiek cieši saistīti ar vāniem, un dažkārt tie pat tiek minēti līdzās vai paralēli, lai gan mūsdienu pētniecībā tos parasti neuzskata par pilnīgi identiskām kategorijām. Ziemeļnieku tradīcijās elfus mēdz iedalīt dažādās grupās, piemēram, gaišajos un tumšajos elfos, kas saistītas ar gaismu, auglību, slimībām vai maģisku ietekmi uz cilvēkiem.
Līdzīgas cilvēkveidīgas pārdabiskas būtnes sastopamas arī ķeltu tradīcijās, piemēram, Aos Sí, anglosakšu folklorā un vēlāk kristīgās Eiropas ticējumos, kur elfa jēdziens bieži saplūst ar feju, kalnu, mežu un mājas garu priekšstatiem. Viduslaiku un jaunāko laiku folklorā, īpaši Britu salās un Skandināvijā, elfi parādās ticējumos par nakts dejām pļavās, bērnu nolaupīšanu, saslimšanu izraisīšanu, kā arī par palīdzību vai sodu cilvēkiem, kas pārkāpj noteiktus tabu. Šajos priekšstatos tie bieži saistīti ar mežiem, ūdeņiem, pauguriem un citām ainavas vietām. Elfu tēls būtiski atšķiras atkarībā no konteksta. Tradicionālajā folklorā elfi parasti ir ambivalenti vai pat draudīgi, bieži neredzami, ar stingriem uzvedības noteikumiem un neprognozējamu rīcību. Agrīno jauno laiku literatūrā, piemēram, Viljama Šekspīra darbos, tie nereti attēloti kā sīkas, rotaļīgas un komiskas feju tipa būtnes. Savukārt 19.—20. gadsimta fantāzijas literatūra, īpaši Dž. R. R. Tolkīna darbi, radikāli pārveidoja elfu tēlu, izveidojot augstus, cēlus, estētiski idealizētus un gandrīz nemirstīgus varoņus, kas kļuva par pamatu mūsdienu populārās kultūras elfiem.
Mūsdienās elfi plaši sastopami fantāzijas literatūrā, kino, galda un videospēlēs, kur tos bieži standartizē kā noteikta tipa fantāzijas “rasi” ar stabilām īpašībām, tikai daļēji balstītām vēsturiskajos mitoloģiskajos avotos. Vienlaikus citos kultūras kontekstos, piemēram, Ziemassvētku tradīcijās, saglabājas arī sīko, komisko palīgu elfu tēls, kas būtiski atšķiras gan no folkloras, gan no augstās fantāzijas interpretācijām.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Elfi.
