Aloizs Klišāns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aloizs Klišāns
Personīgā informācija
Dzimis 1913. gada 8. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Kaunatas pagasts, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija
(Tagad Rēzeknes novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1992. gada 21. martā (78 gadi)
Valsts karogs: Venecuēla Karakasa, Venecuēla
Dzīves vieta Latvija
Venecuēla
Tautība latvietis
Nodarbošanās žurnālists, profesors, sabiedrisks darbinieks
Vecāki Staņislavs Klišāns

Aloizs Klišāns (1913 - 1992) bija latviešu žurnālists, publicists un trimdas sabiedriskais darbinieks. Venecuēlas Centrālās universitātes profesors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2. pasaules karam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aloizs Klišāns ir dzimis 1913. gada 8. septembrī Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagastā, vietējā rūpnieka un sabiedriskā darbinieka Staņislava Klišāna ģimenē.[1] Absolvējis Rēzeknes Valsts ģimnāziju. 1932. gadā uzsācis tieslietu studijas Latvijas Universitātē, bet nav tās pabeidzis.[2] Jau ģimnāzijas laikā sācis strādāt par žurnālistu latviešu katoļu nedēļas laikrakstā Latgolas Vords. Studiju laikā aktīvi sācis darboties žurnālistikā un strādājis laikrakstos Pēdējā Brīdī un Pieci santīmi. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma sācis strādāt laikrakstos Rīts un Brīvā Zeme, sākumā par reportieri, bet vēlāk par redaktoru izglītības, kultūras un ārpolitikas jautājumos. 1936. gadā, kā LU stipendiāts pavadīja trīs mēnešus Zviedrijā, kur studēja valsts vēsturi, ģeogrāfiju un saimniecību. Ceļojuma iespaidus vēlāk apkopoja grāmatā "Zviedrija", par ko saņēmis Zviedrijas ārlietu ministrijas balvu.

Otrā pasaules kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nacistiskās Vācijas armijas ienākšanas Latvijā 1942. gadā dibināja pirmo latviešu karavīru laikrakstu Daugavas Vanagi. Laikrakstā darbojās arī Andrejs Eglītis un Eriks Raisters. Vēlāk bijis arī žurnāla Laikmets redakcijas loceklis un žurnāla Junda redaktors. 1943. gadā publicējis savu atmiņu grāmatu Tā bija, kurā aprakstījis savu darbību kā žurnālistam 1939.-1940. gadā, kad kā ārlietu žurnālists regulāri tikās ar daudziem politiķiem, diplomātiem un ministriem, tostarp arī Vilhelmu Munteru. Kara beigās darbojās kā kara ziņotājs un 1944. gadā oktobrī nokļuva Vācijā. Tomēr novembrī brīvprātīgi atgriezies Liepājā, kur darbojies Kurzemes cietoksnī līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad ar vienu no pēdējiem kuģiem atstājis Kurzemi un nonācis Lībekā.[3]

Dzīve pēc kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajos pēckara gados dzīvojis latviešu bēgļu nometnēs Bavārijā, kur bijis laikraksta Par Latviju redaktors. 1948. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Venecuēlu. Tur strādājis dažādus darbus līdz pārgājis darbā uz vācu farmācijas firmu Schering, kur sasniedzis finanšu direktora posteni. Paralēli darbam uzsācis studijas Venecuēlas Centrālās universitātes tautsaimniecības fakultātē, ko absolvējis 1962. gadā. Jau pēc trim gadiem pieņemts darbā minētajā universitātē par štata profesoru Tautsaimniecības fakultātē, Saimnieciskās vēstures un saimnieciskās ģeogrāfijas katedrā.[4] Bijis universitātes pārstāvis Venecuēlas enerģijas pētīšanas komisijā. Joprojām darbojies arī žurnālistikā kā Venecuēlas ev. lut. Augšāmcelšanās draudzes izdevuma Vēstis redaktors. Bijis arī Venecuēlas Latviešu apvienības pirmais priekšsēdētājs. 1976. gadā Ņujorkā uzņemts par jaunākās latviešu studentu korporācijas Fraternitas Vanenica goda filistru. Darbojies arī studentu biedrībā Dzimtene.

Miris 1992. gada 21. martā Karakasā, Venecuēlā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 http://latgalesdati.du.lv/persona/419
  2. http://www.archiv.org.lv/studenti/index.php?id=1&kods=3&rinda=0&uzvards=Kli%F0%E2ns&vards=&dzimg=&dzim=&fakultate=&matrikula=&lieta=&gads=&apraksts=
  3. Fraternitas Vanenica 40 gados, Red. M. Sipiņš, Ņujorka, 1992.
  4. “Klišāns Aloizs.” Grām.: Es viņu pazīstu: latviešu biogrāfiskā vārdnīca. [redaktors Žanis Unāms]. [Grandheivena]: Raven Printing, 1975. 256.lpp.