Andrejs Aivars
| Andrejs Aivars | |
|---|---|
| Dzimis |
1909. gada 14. decembrī Ērgļi, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1975. gada 30. novembrī Rīga |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | arhitektūra |
| Mācījies | Latvijas Universitāte |
| Mākslas virziens | modernisms, neoklasicisms |
| Slavenākie darbi | Preiļu kultūras nams, Balvu kultūras nams utt. |
| Apbalvojumi | Latvijas PSR Nopelniem bagātais arhitekts, Latvijas PSR Ministru Padomes prēmija |
| Skolotāji | Ernests Štālbergs |
Andrejs Aivars (dzimis Ērgļos, 1909.g. 12. decembrī - miris Rīgā, 1975.g. 30. novembrī) bija latviešu un padomju arhitekts.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Andrejs Aivars dzimis Ērgļos, 1909.g. 12. decembrī.[1]
Mācījies Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1932-42). No 1946.g. sāka strādāt Latvijas PSR Pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā.[2] Tajā paša gadā Andrejs Aivars projektēja un vadīja būvdarbus Latvijas valdības pastāvīgajai pārstāvniecības ēkai Maskavā (1946).[3]
Andrejs Aivars projektēja un vadīja būvdarbus Latvijas paviljonam PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē (1952). Pēdējā darbā viņam palīdzēja Kārlis Plūksne, Voldemārs Zaķis un Vaidelotis Apsītis.[1]
Projektējis Liepājas Pedagoģisko institūtu (1954), kultūras namu Krustpilī (1954-59). Viņa tipveida kultūras nama projekts 450 skatītājiem tika realizēts dažādos Latvijas mazpilsētās un rajona centros: Balvos (1954), Ērgļos, Preiļos (1959), Kārsavā, Varakļānos.[4]
Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā Aivars uzaudzis un nostājies tā radošā kolektīva priekšgalā kā galvenais arhitekts (1956).[1]
1960-jos gados Andreja Aivara vadībā tika projektēti jaunie Rīgas mikrorajoni: Ķengaraga 3. kārta, Purvciems, Dzirciems. Par lielo, sarežģīto un interesantu uzdevumu arhitekts uzskatīja Ķengaraga centra projektēšanu, lai izveidotu veselu ēku kompleksu ar savu kultūras namu un sporta namu, tirdzniecības un sadziīves pakalpojumu iestādēm, kafejnīcu, restorānu un citiem objektiem.[5]
Aivaram kā pirmajam latviešu arhitektam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukums.[3]
"Kopš brīža, kad Tu pārņēmi institūta arhitektu vadību, varam droši apgalvot, ka gandrīz katrā republikā uzceltajā dzīvojamā majā, bērnudārzā, skolā, kultūras namā vai citā sabiedriskā iestādē ir ieguldīta arī daļa no Tava radošā darba, daļa no Tavas dzīves," - rakstīja Aivaram viņa 60 gadu jubilejā kolēģis Vaidelotis Apsītis.[1]
Līdz 1973. gadam, būdams Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūta galvenais arhitekts,viņš piedalījies dzīvojamo eku tipveida projektu izstrādāšanā un to ieviešanā celtniecība, t. sk. 103. sēriju,[4] 467A sēriju.[5] Viņa ieguldījumu masveida dzīvokļu celtniecībā atzinīgi novērtējusi republikas valdība un apbalvojusi ar Latvijas PSR Ministru Padomes prēmiju.[3] Latvijas PSR Arhitektu savienībā viņš vadīja dzīvojamo ēku sekciju un bija valdes loceklis.[1] Viņa vadībā veikti daudzi Vissavienības nozīmes pasākumi.[3]
Projektētās ēkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Bijusī Liepājas pedagoģiskā institūta ēka (Tagad Liepājas Universitāte) 1954.g. -
Balvu pilsētas kultūras nams (1954.g.)
.jpg)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Vaidelotis Apsītis. «Andrejam Aivaram». www.periodika.lv. Literatūra un Māksla, Nr.50, 1969-12-13. Skatīts: 2021-09-20.
- ↑ «Andrejs Aivars». timenote.info (latviešu). Skatīts: 2021-09-20.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Andrejs Aivars (nekrologs)». www.periodika.lv. Literatūra un Māksla, Nr.49. 1975-12-05. Skatīts: 2021-09-20.
- ↑ 4,0 4,1 Artis Zvirgzdiņš. «Desperately trying to capture the vanishing past: Soviet architecture heritage in Latvia», 2020-01-22. 19–20, 38. lpp. Skatīts: 2021-09-20.
- ↑ 5,0 5,1 «ARHITEKTU RŪPES». www.periodika.lv. Rīgas Balss, Nr.20. 1966-01-25. Skatīts: 2021-09-20.