Ernests Štālbergs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernests Štālbergs
Stalbergs.jpg
Dzimis 1883. gada 3. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miris 1958. gada 12. jūnijā (74 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība Latvietis
Nozares Arhitektūra
Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmija
Mākslas virziens
Skolēni

Ernests Štālbergs (dzimis 1883. gada 3. septembrī, miris 1958. gada 12. jūnijā)[1] bija latviešu arhitekts, LU docents un LVU profesors, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas PSR arhitektu savienības pirmais priekšsēdētājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1895. līdz 1902. gadam mācījies Liepājas reālskolā.

Arhitekta karjera Pēterburgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1904. gadā pabeidzis Kazaņas Mākslas skolas arhitektūras nodaļu.[2]

1914. gadā beidzis Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļu.[1]

Bijis rektors un arhitektūras darbnīcas vadītājs Petrogradas Mākslas akadēmijā laikā no 1918. līdz 1922. gadam.[1]

Latvijas Universitātē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1922. līdz 1950. gadam strādājis Latvijas Universitātē. Starpkaru periodā Arhitektūras fakultātes studenti varēja izvēlēties vienu no trijām meistardarbnīcām, ar to vadītāju atšķirīgo arhitektūras izpratni. “A” darbnīcu vadīja profesors Eižens Laube — pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma faktiski valsts “galvenais arhitekts” un centrālā figūra. Viņš bija amerikāņu 19. gadsimta klasicisma piekritējs, jo “internacionālās arhitektūras metodes var kalpot tehniskās arhitektūras jautājumu atrisināšanai, bet ierosinājumi cēlam skaistumam jāmeklē vēsturiskās arhitektūras materiālos”[3]. “B” darbnīcu vadīja profesors Pauls Kundziņš, aktīvs tautas celtniecības pētnieks. Ernestam Štālbergam pēc atgriešanās no Krievijas Latvijā tika izveidota “C” darbnīca, un jaunais docents, lai gan bija ieguvis klasisko izglītību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pauda atbalstu funkcionālisma stila arhitektūrai. 1930. gadu beigās vairākums vēlējas nokļūt tieši Štālberga “C” darbnīcā, un tādēļ notika lozēšana.[4]

Ernests Štālbergs bija arī Zviedrijas arhitektūras piekritējs un biedrības Svenska Slöjdföreningen ārzemju biedrs. Bet funkcionālisma ēkas pārsvarā radīja Baltijas vācu arhitektu birojs “Karr & Baetge” un būvinženieri. Bauhaus novatorisko ideju izplatību traucēja gan plašāku uzdevumu neizvirzīšana, īpaši mājokļu būvniecībā, gan jaunu materiālu trūkums. [4]

No 1924. līdz 1939. gadam Štālbergs vairākkārt devies zinātniskos ārzemju komandējumos.

Padomju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara pēdējā rudenī, kad Arhitektūras fakultātes vadošie mācībspēki, tostarp Laube un Kundziņš, līdz ar lielāko daļu Latvijas arhitektu emigrēja, Ernests Štālbergs palika Latvijā. Pēc Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Arhitektūras fakultātes reorganizācijas tika izveidotas divas projektēšanas darbnīcas: vienu vadīja Štālbergs, jau profesors, otru – Sergejs Antonovs, pirms kara Eižena Laubes asistents, kurš brīvi strādāja jebkurā stilā un pēc kara arī ieguva profesora vietu[4].

Štālbergs bijis Arhitektūras fakultātes dekāns laikā no 1944. līdz 1946. gadam.[1]

No 1945. līdz 1951. gadam vadījis Latvijas Arhitektu savienību.[1] No 69 pirmskara Latvijas Arhitektu biedrības biedriem tajā reģistrējās tikai 16 arhitekti.

Laikā no 1946. līdz 1951. gadam vadījis Latvijas Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūtu.[1] Lai izstrādātu viesnīcas projektu karā sagrautās “Hotel de Rome” vietā, tika uzaicinātas divas grupas, ko vadīja Ernests Štālbergs un arhitekts Arvīds Miezis. Štālbergs ideja bija deviņstāvu celtne ar plašo priekšlaukumu, paredzot nojaukt kvartālā saglabājušās ēkas, bet projekts tika noraidīts.[4]

Arhitektūras fakultātē tajā laikā arvien vairāk konfrontējās neoeklektisma un funkcionālisma idejas. “Padomju Jaunatnē” 1950. gada pavasarī tika publicēts anonīms raksts kā pamudinājums augstskolas vadībai — rīkoties un atlaist no darba Štālbergu un viņa asistenti Martu Staņu.[4] Rakstā bija teikts, ka Arhitektūras fakultātē bija “palikuši cilvēki, kas apzinīgi turpina profesora Štālberga “līniju”. Viņi savā darbā "cītīgi ievazā buržuāziskās, tā saucamās “racionālās”, arhitektūras uzskatus, kas noliedz arhitektūru kā mākslu, noliedz tās idejisko saturu, atzīst tikai funkciju — vajadzību, prakticismu, pārvēršot par pašmērķi šauro praktisko problēmu atrisināšanu, bet pilnīgi ignorējot arhitektūras idejiski māksliniecisko saturu. Šo uzskatu pēdas spilgti redzamas to studentu darbos, kas strādā asistentu Staņas, Gintera un Līcīša vadībā.”[5]

1950. gadā, pasliktinoties veselības stāvoklim, profesors darbu universitātē pārtrauca.

Štālbergs miris 1958. gada 12. jūnijā. Apglabāts Raiņa kapos.[2]

Pasniedzējs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Štālberga ievērojamākie audzēkņi ir arhitekti: Aleksandrs Klinklāvs, Artūrs Reinfelds, Marta Staņa u.c. Arhitektūras vēsturnieks un pētnieks Jānis Lejnieks rakstījis: "Profesors jaunajiem arhitektiem bija kulta figūra, un ar Staņu viņu vienoja suģestējošais iespaids uz skolniekiem, lai gan dažkārt Štālberga doma skrēja pa priekšu runai un klausītajiem bija jāspēj saprast pateikto no pusvārda".[4]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

“... visi atceras Ernestu Štālbergu. Augstākie tituli, lielākā autoritāte. Es mēģinu saprast, ko viņš aiz sevis ir atstājis. Latvijas Universitātes aula, Brīvības pieminekļa aplamā ideja ar sienām apkārt, ko, paldies Dievam, nerealizēja. Divas nu ļoti vidusmēra ēkas Mežaparkā, viens dīvains projekts, ko tolaik būvēja kā Tautas namu. Vēl daži klasiski risinājumi, kas atgādina vingrinājumus. Vai viņš bija teorētiķis? Nezinu nevienu viņa publicētu darbu. Tomēr vecākās paaudzes arhitekti atcerējās viņu ar visaugstāko cieņu. Viņš ir leģenda. Tātad ir apstākļi, kas ieceļ cilvēku leģendas kārtā.”

Jānis Krastiņš[6]

Štālbergam bija daži ievērojami projekti Sanktpēterburgā.

Latvijā viņš ir piedalījies Brīvības pieminekļa izveidē.[1] Pēc viņa projekta uzceltas vairākas ēkas Rīgā, kā arī izbūvēta Latvijas Universitātes Lielā aula.[1]

Tautas nams Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31.

1950. gadā radījis Ļeņina pieminekļa Rīgā arhitektonisko risinājumu.[7] Piemineklis 1991.gada septembrī demontēts un aizvests nezināmā virzienā.[8]

Štālberga celtā blokmāja Lomonosova ielā, 12 (1930), ir viena no funkcionālisma ikonām Latvijā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 414. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. 2,0 2,1 «Arhitekts Ernests Štālbergs». Rigaspieminekli.lv. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.[novecojusi saite]
  3. Laube E. Kādā ceļā iegūstama latviski īpatnēja arhitektūra. Izglītības nedēļas brošūra. Rīga, 1933.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Jānis Lejnieks. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu. Rīga : Rīgas pilsētas arhitekta birojs, Neputns, 2012. 53. lpp. ISBN 978-9984-807-99-7.
  5. "Izskaust buržuāziskās skolas paliekas." Padomju Jaunatne, 1950, 25. maijs.
  6. Gabre A. Jānis Krastiņš: “Sirdsapziņai nespēju runāt pretī”. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 2012, 30. marts, 22. lpp
  7. «irliepaja-Pirms 130 gadiem dzimis arhitekts Ernests Štālbergs». Skatīts: 19/12/2013.
  8. «Barbara Ālīte, Rīgas Ļeņins 25 gados izkūpējis gaisā; visticamāk, sagriezts metāllūžņos // Latvijas avīze, 22. augusts, 2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. augustā. Skatīts: 2019. gada 28. decembrī.