Anita Ušacka

Anita Ušacka
Starptautiskās Krimināltiesas tiesnese
Amatā 2003. gada 11. marts — 2015
Apelāciju nodaļas prezidente Starptautiskajā Krimināltiesā
Amatā 2011. gada 1. aprīlis — 2012. gada 30. marts
Satversmes tiesas tiesnese
Amatā 1996. gads — 2004. gads
Dzimšanas dati	1952. gada 26. aprīlī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Dzīvo	Berlīne/Riga
Tautība	latviete
Profesija	juriste
Augstskola	Latvijas Valsts Universitāte Maskavas Valsts universitāte

Anita Ušacka (dzimusi 1952. gada 26. aprīlī) ir Latvijas un starptautiskā tiesnese un tiesībzinātniece, bijusi Latvijas Republikas Satversmes tiesas, kā arī Starptautiskās krimināltiesas (SKT) tiesnese. 2011.-2012. gadā viņa bija SKT Apelāciju palātas priekšsēdētāja.

Dzīvesgājums

Agrīnais dzīves posms un izglītība

A. Ušacka dzimusi 1952. gada 26. aprīlī Rīgā. Viņa ir Artura Ušacka un Annas Krontāles vienīgā meita. Ģimenē bija divi vecāki brāļi – Ivars (dzimis 1944. g.) un Juris (dzimis 1948. g.). A. Ušackas dēls Aleksejs dzimis 1980. gada 13. decembrī.

A. Ušacka pavadījusi bērnību Rīgā, kur gājusi pamatskolā un vidusskolā. 1970. gadā uzsākusi studijas Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē, ko absolvēja 1975. gadā. Vēlāk A. Ušacka studējusi Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, kur 1980. gadā ieguvusi doktora grādu tiesību zinātnē (zinātņu kandidāta grāds tiesību zinātnē). A. Ušackas disertācija, kuru viņa aizstāvēja tā gada janvārī, pievērsās rūpniecības pārvaldes tiesiskajiem aspektiem Latvijā.

1991. gadā A. Ušacka studēja cilvēktiesības Starptautiskajā Cilvēktiesību institūtā Strasbūrā, Francijā. 1993.-1994. gadā viņa pavadīja gadu Notrdamas Universitātē (ASV), studējot un veicot pētījumus par salīdzinošo tiesību zinātni un cilvēktiesībām. Šajā universitātē pavadītajā laikā viņa izstrādāja pirmo kursu par cilvēktiesībām nejuristiem un salīdzinošo tiesībzinātņu kursu Juridiskās fakultātes studentiem. Saņēmusi stipendiju salīdzinošo krimināltiesību pētījumiem, sešus mēnešus 1994. gadā viņa pavadīja Maksa Planka Starptautisko un ārvalstu krimināltiesību institūtā Freiburgā, Vācijā.

2006. gadā ASV Lewis & Clark universitātes Juridiskā fakultāte piešķīra A. Ušackai Goda doktora grādu, un viņa bija galvenā runātāja Lewis & Clark universitātes Juridiskās fakultātes 2006. gada izlaidumā. Savā izlaiduma uzrunā viņa uzsvēra, cik svarīgi ir izveidot globālu tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības sistēmu. 2015. gadā viņai piešķīra Tiesībzinātnes goda profesores nosaukumu Sv. Ignācija no Lojolas Universitātē Limā, Peru. Vienlaikus, atzīstot viņas kā starptautiskās juristes izcilo karjeru, Starptautisko un salīdzinošo tiesību Amerikas akadēmija, viņai piešķīra akadēmiķes un goda biedres diplomu. 2019. gadā Austrumeiropas Universitātē Tbilisi, Gruzijā, viņai piešķīra Tiesībzinātņu goda doktores grādu.

A. Ušacka ir precējusies ar Peteru Vilkitski (Peter Wilkitzki).

Karjera

Sākot no 1975. gada, kad A. Ušacka pabeidza Latvijas Universitāti, viņa strādājusi kā tiesībzinātniece. Akadēmisko karjeru uzsāka kā asistente Latvijas Universitātes Tiesību pamatu  katedrā, bet tika secīgi paaugstināta amatā, kļūstot par vecāko lektori (1980), docenti (1982), katedras vadītāju (1989), zinātņu doktori (Dr. iur) (1992), kā arī 1993. gadā ieguva docentes akadēmisko nosaukumu (1993). 1999. gadā viņa kļuva par asociēto profesori Rīgas Juridiskajā augstskolā, bet 2002. gadā – par Latvijas Universitātes profesori. Vēlāk savas akadēmiskās karjeras gaitā A. Ušacka ir bijusi arī viesprofesore, 1999. gadā lasot lekcijas par konstitucionālisma attīstību Latvijā un cilvēktiesībām Roberta Šūmaņa Universitātē (Strasbūrā), kā arī 2002.-2003. gadā Lewis & Clark universitātes Juridiskajā fakultātē, kur viņa pasniedza salīdzinošās konstitucionālās tiesības.

1993. gadā tika nodibināta UNICEF Latvijas Nacionālā Komiteja (LNK). Laikā no 1994. līdz 1996. gadam A. Ušacka bija UNICEF Latvijas nodaļas izpilddirektore, koncentrējoties uz bērnu tiesībām gan nacionālajā, gan starptautiskajā kontekstā, kā arī vērtējot to, kā Latvijā tiek ievērota ANO Bērnu tiesību konvencija.

Valdība 1993. gadā uzsāka izstrādāt Satversmes tiesas likuma projektu un 1994. gada pavasarī iesniedza to Saeimai. Tajā pašā gadā Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par tiesu varu”, paredzot izveidot neatkarīgu Satversmes tiesu, kuras darbību regulē Satversmes tiesas likums. Šāds likums kopā ar grozījumiem Satversmes 85. pantā tika pieņemts 1996. gada 5. jūnijā. 1996. gadā A. Ušacka, Saeimas deputātu izvirzīta, uz desmit gadiem tika ievēlēta amatā kā viena no sešiem pirmajiem Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnešiem.

No 1998. līdz 2001. gadam A. Ušacka bija arī Lewis & Clark koledžas Ziemeļrietumu Juridiskās fakultātes (ASV) un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes sadarbības programmas direktore. Kopā ar kolēģiem no Lewis & Clark A. Ušacka izstrādāja sākotnējo granta pieteikumu, kas ļāva finansēt programmu ar trīs gadu grantu 120 000 $ apjomā, ko piešķīra Amerikas Savienoto Valstu Informācijas aģentūras Izglītības un kultūras birojs.[6]

2002. gadā Latvijas Republika nominēja A. Ušacku kā tiesneša amata kandidāti vēlēšanām jaunizveidotajā Starptautiskajā krimināltiesā, kas atrodas Hāgā, Nīderlandē. A. Ušacka bija viena no astoņpadsmit tiesnešiem, kurus no 43 kandidātiem 2003. gada februārī ievēlēja Starptautiskās krimināltiesas Dalībvalstu asambleja kā pirmo SKT tiesnešu sastāvu. Viņa bija viena no septiņām sievietēm un vienīgā no Austrumeiropas grupas ievēlētā tiesnese. 2003. gada 11. martā tiesas atklāšanas sēdē viņa deva tiesneses zvērestu.

Pēc šo pirmo SKT tiesnešu ievēlēšanas Dalībvalstu asamblejas prezidents vilka lozes, lai sadalītu tiesnešus pa trīs, sešu vai deviņu gadu termiņiem.[9] Tikai tie tiesneši, kuri saņēma trīs gadu termiņu, varēja pretendēt uz atkārtotu ievēlēšanu. Tāpēc A. Ušacka, kurai bija ielozēts trīs gadu termiņš, varēja pretendēt uz atkārtotu ievēlēšanu, un vēlāk, 2006. gadā, viņa tika ievēlēta atkārtoti (ar augstāko balsu skaitu – 77 no 100). Viņas nepagarināmais termiņš amatā beidzās 2015. gadā.

Pēc STK atklāšanas 2003. gadā, tiesnešus iedalīja tiesas nodaļās. Pirmā termiņa laikā A. Ušacka bija nozīmēta darbam Tiesas palātā. Taču laikā no 2007. līdz 2009. gadam viņa uz laiku bija nozīmēta darbam I Pirmstiesas palātā, kas bija tā, kura lēma SKT otrajā sēdē par apsūdzības apstiprinājumu lietā Prosecutor v. Germain Katanga and Mathieu Ngudjolo Chui. Laikā, kad A. Ušacka bija īslaicīgi nozīmēta darbam I Pirmstiesas palātā, šī palāta arī bija pirmā SKT, kas izdeva aresta orderi attiecībā uz pie varas esošu valsts galvu lietā Prosecutor v. Omar Al Bashir. 2009. gada martā A.Ušacku tiesnešu plenārsēde nozīmēja darbam Apelācijas palātā, kur viņa strādāja sešus gadus. No 2011. gada aprīļa līdz 2012. gada martam viņa bija Apelācijas palātas priekšsēdētāja. Būdama SKT tiesneses amatā, A. Ušacka ir sniegusi vairākus spēcīgus un ievērotus atšķirīgus viedokļus, proti, tādās lietās kā Lubanga, Nourain and Jamus, Libya, Kenya-Ruto, Kenya-Kenyatta un Al-Bashir.

Aktivitātes

Kopš 1997. gada A.Ušacka bijusi aktīva Starptautiskās tiesnešu sieviešu asociācijas (IAWJ) dalībniece, kas arī atbalstīja viņas kandidatūru Starptautiskās krimināltiesas tiesneses amatam. Viņa vairākkārt piedalījusies paneļdiskusijās IAWJ rīkotajās konferencēs, piemēram, 1998. gadā, kad viņa uzstājās Starptautiskās tiesnešu sieviešu asociācijas konferencē Otavā, Kanādā, ar referātu “Bērns kā liecinieks, tā tiesiskais statuss Latvijas likumdošanā”. 2006. gada maijā viņa vadīja paneļdiskusiju asociācijas 8. pārgadu konferencē Sidnejā, Austrālijā, kas bija veltīta tematam “Neatkarīga tiesu sistēma; kultūra, reliģija, dzimte, politika”.

Kopš 2004. gada A. Ušacka ir bijusi Eiropas Publisko tiesību grupas dalībniece, viņa bieži piedalījusies konferencēs, ko organizējis Publisko tiesību centrs Atēnās, Grieķijā. Viņa piedalījusies un apmeklējusi daudzas starptautiskajām krimināltiesībām veltītās konferences, tostarp “Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla mantojums un Nirnbergas principi” 2017. gada maijā Nirnbergā, “Maksa Planka Starptautisko un ārvalstu krimināltiesību institūta 50. gadskārtas svinības” Freiburgā, konferencē par terorismu un krimināltiesību politiku 2016. gada jūlijā, kā arī Satversmes tiesas rīkotajā konferencē “Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī”

2016. gadā Rīgā. No 1996. līdz 2004. gadam viņa bija Eiropas Padomes Venēcijas komisijas Konstitucionālās justīcijas apakškomisijas locekle. A. Ušacka ir žurnāla “International Justice” redkolēģijas, kā ari “Ius Novum” Lazarska Universitātes Varšavā (Polija) Zinātniskās padomes locekle.

Publikācijas

1. “The International Criminal Court in Action: Challenges in Fighting Impunity”, IUS NOVUM, no. 1 (2014), pp. 11–45.
2. “Promises Fulfilled? Some Reflections on the International Criminal Court in Its First Decade”, Criminal Law Forum, vol. 22, no. 4 (2011), pp. 473–492.
3. “Building the International Criminal Court”, Pacific McGeorge Global Business & Development Law Journal, vol. 23, no. 2 (2011), pp. 225–242.
4. “Constitutionalism and human rights at the International Criminal Court” in the book “Judges as Guardians of Constitutionalism and Human Rights”, edited by Martin Scheinin, Helle Krunke and Marina Aksenova, Edward Elgar publishing, 2016, pp. 281–305.[12]
5. “The International Criminal Court and National Criminal Law”, The Systematic of Criminal Law, Materials of the 2nd Russian Congress on Criminal Law, Chief Editor Professor V.S. Komisarov, 2007.
6. Starptautiskās Krimināltiesas izaicinājums nesodāmībai un šīs tiesas ietekme uz valstu ārpolitiku, Likums un Tiesības, 8. sējums, nr. 1 (77), 2006. gada janvāris.
7. “Independence of the Judicial Power in Latvia. Monitoring the EU Accession Process: Independence of the Judicial Power”, The Open Society Institute, 2001, pp. 67-107. (Tiesu varas neatkarība Latvijā. ES pirmsiestāšanās procesa monitorings: Tiesu varas neatkarība. Ziņojums. Latvija. 2001. Atvērtās Sabiedrības Institūts, 2001, 67.-107. lpp.).
8. “Where do we stand in the fights for accountability and against impunity for international crimes?”, Lecture on International Nuremberg Principles Academy Forum, 2017, not published.
9. Международный уголовный cуд, Часть II – Судебный процесс, No 4(12), 2014, суд. 53.
10. Международный уголовный суд, принцип комплементарности и глобализация уголовного права // Научные основы уголовного права и процессы глобализации: Материалы V Российского конгресса уголовного права Архивная копия от 4 марта 2016 на Wayback Machine (27-28 мая 2010 года). – Москва: Проспект, 2010. С. 217-222.
11. Международный уголовный суд и право на справедливое судебное разбирательство // Сравнительное конституционное обозрение, 2009. № 1 (68). С. 117-130.
12. Международный уголовный суд и право на справедливое судебное разбирательство // Международное уголовное правосудие / Под ред. Г. И. Богуша, Е. Н. Трикоз. М.: Институт права и публичной политики, 2009. С. 275-294.
13. Очерк деятельности Международного уголовного суда // Международный уголовный суд: проблемы, дискуссии, поиск решений / Под ред. Г.И. Богуша, Е.Н. Трикоз. М.: Европейская комиссия, 2008. С. 32-40.
14. Международный уголовный суд и национальное уголовное право // Системность в уголовном праве Материалы II Российского конгресса уголовного права, (31 мая - 1 июня 2007). – Москва, 2007. С. 423-426.
15. Режим дополнительности Международного уголовного суда // Международное право - International Law. 2007. №1(29). С. 5-40.
16. Роль конституционного суда в защите избирательных прав: пример Латвии // Сравнительное конституционное обозрение, 2005. № 1 (50). С. 83-85.